Pauls Cēlans 1963. gadā. Foto — Lifti Ezkeks
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 6
Darmštate ir vieta, kur agrāk vai vēlāk satiekas vācvalodīgās literatūras redzamākie pretstati. Viens no iemesliem ir ikgadējā ceremonija, kurā pasniedz Bīhnera balvu, no kuras vēl neviens ar to pagodinātais nav vairījies. Arī ne abi dzejnieki, kuru Darmštates uzrunām turpinājumā pievērsīšos. Ikviens, kam dzeja ir nozīmīga savā dzīvajā liecinājumā un nav jau pārakmeņojusies rotaslietā, zina šos vārdus. Abu dzīves un daiļrades smalkākie pavedieni jau ir izpētīti visos sīkumos. Par Gotfrīdu Bennu un Paulu Cēlanu sarakstīts kaudzēm monogrāfiju, un līdz pat pēdējai mīlestības vēstulei un rokrakstā atstātām zīmītēm viss ir komentēts un interpretēts. Neierasta ir tikai abu vārdu nosaukšana vienā elpas vilcienā. Apzinos, ka tādējādi pārkāpju gaumes robežas: viņu pretstatīšana vien ir gluži neiedomājama provokācija.
