Tuvojoties ziemas saulgriežiem, liekas, ka apvāršņi sašaurinās. Apgaismotais laukums, kurā pavadām savu dzīvi, sakoncentrējas. Vasarā skatāmies saulainajās tālēs, bet decembrī dienas ir īsas, debesis mākoņainas, un dažkārt visa mūsu dzīve šķiet saritinājusies nelielā, toties siltā telpā, kuru apgaismo adventa vainaga sveces.
Taču pat gada tumšākajos mēnešos nedrīkstam ļaut šai sajūtai sevi iežūžināt, jo turpat aiz apvāršņa dzīve turpina kūsāt, un tā var būt gan interesanta, gan izglītojoša, gan bagātinoša, gan draudīga.
Viens apvārsnis, kuru šajā Ir Nauda numurā cenšamies saskatīt un skaidrāk iezīmēt, ir ekonomiskās rosības loks, kas izveidojies pie Rīgas robežām no Ādažiem līdz Mārupei. Tā ir robeža starp metropoli un laukiem, starp diviem darba tirgiem, kur veidojas svarīga daļa nacionālā kopprodukta, bet kuras ekonomiskais potenciāls mūsu kolektīvajā apziņā vēl nav skaidri iezīmējies.
