Nacionālo bruņoto spēku komandiera Leonīda Kalniņa pilnvaru termiņš beigsies janvārī, un Valsts prezidents ir izvirzījis NBS komandiera amatam pašreizējo Zemessardzes komandieri Kasparu Pudānu. Vairākums Saeimas frakciju atbalsta kandidātu, balsojums Saeimā par viņa iecelšanu plānots 19. decembrī.
Pudāns uzskata, ka Krievijas armija pašlaik nav gatava “karstajam” karam ar NATO valstīm, tāpēc bīstamākie apdraudējumi Latvijai ir iespējamie speciālo spēku sabotāžas uzbrukumi, lai mēģinātu graut NATO vienotību. “Mums jābūt gataviem jau šodien un rīt aizstāvēties ar to, kas mums ir, un to mēs arī darīsim,” mierīgi teic topošais NBS komandieris.
Ar Kasparu Pudānu Ir sarunājās 25. novembrī Zemessardzes štābā.
Kopš izvirzīšanas jūs droši vien daudzi apsveic. Ko jums teica Georgs Kerlins, otrs fināla kandidāts komandiera amatam?
Apsveica. Arī apsolīja savu atbalstu. Esam dienējuši dažādos amatos kopā, tāpēc esmu pārliecināts, ka arī turpmāk spēsim veidot mūsu bruņotos spēkus arvien spēcīgākus, modernākus, lai stāvētu pretī ne tikai pašreizējiem draudiem, bet arī, lai kas nāktu turpmāk.
Vai ir bijis arī kāds pārsteidzošs apsveikums?
Kopš Valsts prezidenta paziņojuma dienas rīta biju ārpus valsts, tāpēc visi apsveikumi pamatā bija tikai īsziņās un atsevišķi telefoniski. Standarta apsveikumi, kur moto, protams, izturību un veiksmi, kura man noteikti būs nepieciešama.
Kādi ir galvenie uzdevumi, kurus pats esat sev iezīmējis — kam jābūt paveiktam pēc četriem gadiem, lai jūs teiktu, ka esat veiksmīgi strādājis?
Man ir bijis maz laika, lai to detalizēti pārdomātu. Daudz kas jau ir veikts, un esmu pārliecināts, ka pareizi veikts. Gan attīstot tādus spēkus, kādi mums ir šobrīd, uz kādu struktūru mēs ejam, kādas spējas attīstām, gan arī šogad apstiprinātais Bruņoto spēku attīstības plāns turpmākajiem divpadsmit gadiem, kas ik pēc četriem gadiem tiek pārskatīts. Šis plāns tika izstrādāts, piedaloties arī man. Protams, vairāk pie tām sadaļām, kuras attiecas uz Zemessardzi, sauszemes komponenti.
Mans uzstādījums ir, protams, darīt visu iespējamo, lai aktīvi uzturētu to, kas mums jau ir izveidots un ko šobrīd attīstām, tās atsevišķās jaunās spējas, kas ir gan mobilitātes nodrošināšana, gan mūsu uguns jaudas spējas, gan arī spējas kibertelpā, informācijas telpā un arī personālvirzībā. Tātad valsts aizsardzības dienests un rezerves komponentes veidošana. Tie ir tie uzdevumi, kurus mums būs jāturpina aktīvi uzturēt, šīs spējas vingrināt un ieguldīt tajās mums dotos resursus, jo tas viss ir ļoti sasaistīts ar nākotnes spējām, kuras attīstības plānā paredzēts īstenot. Tātad šie pirmie soļi ir līdz galam jāīsteno atbilstoši tam, kā tas ir plānots.
Ar to es mēģinu pateikt, ka tas nenozīmē, ka mēs tagad apturam to, kas ir uzsākts, un es izvirzu kaut kādas pilnīgi jaunas savas prasības. Tas būtu sliktākais, ko šajā situācijā varētu darīt. Pats esmu piedzīvojis savā karjerā vilšanās par to, ka mēs īsti nenovedam atsevišķus attīstības projektus līdz galam un ķeramies klāt nākamajiem. Ir dažas lietas, kur tas bija pareizs lēmums, bet citreiz tas ir bijis varbūt ne gluži pareizs lēmums. Katra šāda radikāla izmaiņa īstenībā ne tikai aptur, bet, iespējams, pat atmet mūs atpakaļ. Tāpēc tas būs pirmais solis.
Savukārt, par attīstību runājot, ir 26 spējas, kas ir attīstības plānā iekļautas, kuras mums ir jāattīsta dažādos virzienos. Skaidrs, ka tās ir prioritizētas, kur vairāk likt iekšā gan cilvēkresursus, gan finanšu resursus.
Mana pārliecība ir visu virzīt uz trīs galvenajiem virzieniem. Pirmais ir izdarīt visu, ko mēs varam, lai sagatavotu mūsu spējas nezaudēt karu, pirms tas ir vispār sācies vai arī pašā sākumā. Pēdējos desmit gados esam daudz veikuši, lai nostiprinātu savu gatavību. Tātad, lai caur situācijas sapratni, rīcībspēju, sadarbības spēju ar dažādiem dienestiem mēs būtu spējīgi cīnīties pret hibrīdapdraudējumiem, kuri joprojām ir visticamākais apdraudējums mums.
Tālāk, hibrīdapdraudējumam pārvēršoties par konvencionālu uzbrukumu, dinamiskākais vai pirmais solis, ar ko mēs sastapsimies, būs gaisa triecieni — gan aviācija, gan, protams, tas, ko šobrīd redzam Ukrainā — raķešu bezpilota lidaparātu triecieni.
Man liekas, mums būtiskākais, primārais solis, kas jāattīsta tālāk, ir, lai kļūstam ne tikai plašāki telpā, kad tikai koncentrējamies uz mūsu vienību aizsardzību, kritiskās infrastruktūras aizsardzību, bet arī dziļāki vairākos slāņos, kas mums ir jāattīsta.
Jau šobrīd ir atsevišķi slāņi, ko mēs gan paši esam izveidojuši, gan arī mūsu sabiedrotie, ar kuriem strādājam, lai spētu atklāt mērķus un tos ietekmēt, jo tas ietekmē mūsu rīcībspēju. Ja tiksim nomākti no gaisa, būsim sasieti un ievainoti jau pirmajās stundās, un arī mūsu sabiedrotie, iespējams, nespēs nākt tik ātri palīgā.
Kad mēs to esam sasnieguši, otrā prioritāte ir pretinieku apturēt, cik vien iespējams ātri uz robežas un nelaist dziļāk. Tas ir tas, kas jau ir uzsākts — pretmobilitāte, inženieršķēršļi, Baltijas aizsardzības līnijas tālāka efektīva attīstība. Tas ietver pilnu kompleksu, arī izlūkošanas sapratni par to, kur pretinieks ies, kā un ar kādiem elementiem rīkosies.
Nākamais elements ir uguns jauda, kura šo apturēto pretinieku spēj satriekt jau uzreiz dziļumā, Krievijas teritorijā. Tāpēc trešā prioritāte, kas arī ir jau plānos, ir tālas darbības ieroči. Papildus tam, ko esam attīstījuši, mūsu artilēriju ir plānots arī tālāk attīstīt. Mēs ejam arī uz raķešu artilēriju. Tie ir tie paši HIMARS, kas jau ir sevi pierādījuši, bet mums jāskatās arī citos virzienos.
Es nerunāju tikai par sauszemes robežu. Mums ir būtiska arī robeža jūrā, un arī tur skatāmies, kā pretinieku uzreiz neitralizēt, iznīcināt jau sākumā. Tātad pretkuģu spējas, raķetes arī ir mūsu turpmākajos attīstības plānos.
Šie trīs ir minimālie soļi. Protams, visas pārējās dažādās spējas pilnveidos mūsu spēju karot gan fiziskā telpā, gan kibertelpā, gan informācijas telpā.
Esat teicis, ka līdz pēdējam brīdim neticējāt, ka Krievija sāks pilna mēroga karu Ukrainā. Kā šis karš var beigties?
Iepriekš esmu teicis, ka karš pilnā mērā var beigties tikai ar risinājumu Maskavā, ja krievu tauta tomēr nostāsies pret Putina izveidoto režīmu. Bet ir pagājuši jau gandrīz nepilni trīs gadi, 1000 dienas no brīža, kad par to runājam. Krievijas Putina režīms sevi ir ievilcis šajā karā pārāk dziļi. Skaidrs, ka vienkārša risinājuma nebūs.
Es saprotu Ukrainas pusi un pilnīgi atbalstu viņu vēlmi, kā viņi redz savu uzvaru ar to, ka teritorija ir atgūta. Katrs kara risinājums, kas būs ar iesaldētu konfliktu, Krievijas karavīriem paliekot okupētajās Ukrainas teritorijās, noteikti nenesīs mieru. Tas nebūs miers ne pašai Ukrainai, ne arī visai Eiropai. Tas būs tikai atelpas brīdis un laiks sagatavoties kaut kam tālākam Krievijas pusē.
Ja mēs kā Rietumi nespēsim palīdzēt Ukrainai, tad diemžēl nonāks līdz risinājumam, kad karš nākamajā gadā var pārvērsties par iesaldētu konfliktu, ko es ļoti nevēlētos. Tāpēc mums jādara viss, un, mēs Latvijā, bruņotie spēki, jau to darām, lai turpinātu atbalstīt Ukrainu, apmācām viņu karavīrus, dalāmies ar to, ko varam dot no sava bruņojuma, finansējuma. Bet vai to darīs un turpinās visas valstis? Ir ļoti būtiski, ka mēs esam vienoti šajā jautājumā.
Bet vai redzat, ka mēs esam vienoti?
Diemžēl neredzu, ka visas valstis ir pilnībā gatavas dalīties. Ir jāiedod tas, kas ir nepieciešams, lai uzvarētu, nevis tikai tas, ko mēs līdz šim esam devuši kā Rietumi, lai nezaudētu karā. Mums jāiedod kaut kas, lai uzvarētu karu.
Trīs gadu laikā nav pierādījies, uz ko es cerēju, ka paši iedzīvotāji var savu režīmu gāzt, tāpēc vienkārši ar spēku Krievijas okupanti ir jāizdzen no Ukrainas teritorijas. Sitot, piespiežot viņus saprast, ka viņi vairs nav karot spējīgi un atgriezīsies savā teritorijā. Vai tas pilnībā izslēdz karu? Krievija būs ļoti nikna, Krievijas pašreizējais režīms. Un jebkurš, kurš nāks pēc tam, es domāju, var daudz neatšķirties no tā, kāds ir šobrīd.
Bet vai vēl viens kara izbeigšanas veids nav vienkārši pārliecinoši sakaut Krievijas armiju Ukrainā?
Ar to, ko mēs šobrīd dodam Ukrainai, es diemžēl neredzu [iespēju].
Nebūs vairāk?
Es ceru, ka būs. Viss būs atkarīgs no jaunās ASV administrācijas, prezidenta Trampa lēmumiem. No viņa turpmākās rīcības būs atkarīgs, kā Rietumeiropas valstis rīkosies. Tā līderība NATO, ko līdz šim ir veikusi ASV, notiks arī šajā jautājumā. Viņiem sekos. Ja viņi nedos, tad noteikti citas valstis ar nosacīti saprotamiem argumentiem arī nepiešķirs savu finansējumu, jo bažas būs par to, vai nav jāpatur šie resursi pašiem savai aizsardzībai, mūsu NATO aizsardzībai.
2016. gadā intervijā vaicāju NBS komandierim Raimondam Graubem, vai pēc gada Latvijā būs karš. Viņš stingri atbildēja, ka nē. Vai jūs tikpat droši varat pašlaik teikt, ka nākamgad kara nebūs?
2016. gadā Krievijas bruņoto spēku klātbūtne mūsu pierobežā bija augusi pēc iepriekšējiem gadiem. Man liekas, 2013. gadā Krievija ar savām stratēģiskajām ik četru gadu mācībām Zapad bija atkal mūsu pierobežā un parādījusi augušās militārās spējas. Gan bāze Pleskavā, kas vienmēr ir pastāvējusi, bet arī atsevišķu vienību, tanku pulka atgriešanās desanta vienības sastāvā, gan aviācijas bāzes izveidošana Ostravā un speciālo uzdevumu vienību izvietošana uz robežas pārliecināja par viņu militārām spējām vai demonstrēja viņu spējas.
Bet tobrīd nebija nekāda pamata uzskatīt, ka Krievijas pusē ir nodoms militārās spējas pielietot citādi kā tikai kā iebiedēšanas faktoru — mēs gribam panākt, lai jūs mums klausiet, un, ja nē, tad, re, kur mums ir bruņotie spēki pāri robežai. Protams, viņi bija demonstrējuši bruņoto spēku pielietošanas vēlmi slēpti Ukrainā un arī atklāti Gruzijā. Tāda arī bija sapratne, ka, visticamāk, tā spēja tālāk varētu būt pielietota ar speciālo uzdevumu spēkiem vai kaut ko netiešu.
Tagad situācija ir mainījusies. Uzbrukums Ukrainai, protams, ir apliecinājis, ka Krievija ir gatava iet arī tālāk un savu mērķu sasniegšanai pielietot konvencionālo spēku. Savukārt militārās spējas gan vairs nav gluži tādas, lai viņi šādu uzbrukumu varētu veikt. Tās nav atbilstošs, lai varētu veikt uzbrukumu Baltijas reģionā.
Mēs vienmēr esam pārliecināti, ka klasisks militārs uzbrukums nekad neskars tikai vienu no mūsu valstīm. Krievija uz mums neskatās kā uz atsevišķu valstiņu, skatās uz visu reģionu kā militāro objektu. Taču šie spēki pierobežā un arī dziļumā šobrīd nav tādā apjomā, cik būtu nepieciešams. Ticamākais scenārijs, ja tas ir karš vai drīzāk konflikts, iesaistot viņu speciālos spēkus, izlūkošanas spēkus, joprojām ir hibrīdapdraudējumi vai sabotāžas.
Vai mēs to sauktu par karu? Visticamāk, nē. Tas būtu konflikts, hibrīdapdraudējums, hibrīdkarš. Iespējams, Krievijas interesēs ir ar šādiem pasākumiem gan atturēt Rietumus no uzmanības pievēršanas Ukrainai, gan arī varbūt veikt kādu atriebības aktu par to, ka mēs atbalstām Ukrainu. Putina un viņa padoto prātos tas noteikti pastāv. Būtiskākais šobrīd ir tam gatavoties. Bīstamākie apdraudējumi ir sabotāžas uzbrukumi, slēptie uzbrukumi, kas var nebūt tikai ierobežoti, var būt kopā ar uzbrukumiem kibertelpā un informācijas telpā un parādīties arī jau fiziski.
Teicāt, ka Krievijas pusē pašlaik nenotiek spēku koncentrācija. Droši vien zināt Igaunijas bijušā bruņoto spēku komandiera Martina Herema jau februārī izklāstīto scenāriju, ka Krievija varētu iebrukt, lai zaudētu. Piemēram, 20 tūkstoši kritušo krievu pusē, tūkstotis mūsu pusē. Vai to uzskatītu par provokāciju vai par 5. panta situāciju? Vai mēs esam gatavi šādai situācijai un kāda būs sabiedroto reakcija?
Viennozīmīgi tas ir 5. panta gadījums. Vai tā ir viena rota, bataljons vai pulks, kas šķērsotu mūsu robežu, tā būtu agresija un uzbrukums NATO dalībvalstij. Mēs, protams, esam to izvērtējuši. Mums ir likumiski tiesības veikt aizsardzību, pat ja no NATO sapratne nebūs gluži tāda pati, vai tas ir tiešām uzbrukums vai tikai nomaldījusies pretinieka apakšvienība.
Mums likums paģēr — jebkurš komandieris, kurš ar šādu pretinieku sastopas, ir tiesīgs sākt valsts aizsardzību, un neviens nevar dot pavēli neveikt bruņotu pretošanos vai pretinieka iznīcināšanu. Tā būtu nelikumība. Mūsu plāni tam tiek gatavoti neatkarīgi no tā, vai tas tiešām būs pilna mēroga uzbrukums vai atsevišķas vienības. Protams, mēs zinām, ka Krievija ne vienmēr var būt racionāla. Ne viņu vadība, ne arī militāri. Šāds testa variants var notikt, bet tas būtu tikai sabotāžas variants, tā es uzskatu.
Ticamākais drīzāk un dinamiskākais iespējamais ir tieši gaisa telpā — gaisa telpas pārkāpumi, kur viens no scenārijiem ir ielidot, uzbrukt, sabombardēt, pēc tam atgriezties atpakaļ un gaidīt tālāko mūsu un rietumvalstu reakciju — vai atbilde sekos, īpaši, ja viņu karavīri vairs nav mūsu teritorijā. Karavīriem šķērsojot [robežu], paliekot mūsu teritorijā, mums būs daudz vienkāršāk pārliecināt visus, arī citas valstis par to, ka mūsu robeža, mūsu suverenitāte ir pārkāpta, un iesaistīt viņus šajā karā. Bet, neatkarīgi no tā, kādi lēmumi tiks pieņemti citur, visas trīs Baltijas valstis ir vienotas un savu aizsardzību veiks.
Jūs sakāt, ka būtu neracionāli Maskavai kaut ko tādu darīt. Manuprāt, tas būtu ļoti racionāli, ja viņi zinātu, piemēram, ka prezidents Tramps to neuzskatītu par 5. panta situāciju, un tad NATO būs beigusies.
Viens no iemesliem, protams, var būt sagraut NATO vienotību, visus gadus vienmēr ir bijis šāds mērķis. Es runāju no militārā aspekta. Lai arī varētu uzskatīt, ka varētu tik neracionāli iebrukt un atstāt to vienu rotu kādā mūsu pilsētā iznīcināšanai, tomēr domāju, ka tas graus viņu komandieru, politisko vadītāju reputāciju karavīru vidū. Lai arī cik lojāli būtu karavīri, vēsturē esam redzējuši Krievijā gan impērijas laikā, gan padomju laikos dumpjus. Lai arī Krievijas pusē ir daudz zemāks slieksnis tam, kā viņi attiecas pret saviem karavīriem, es tomēr uzskatītu, ka viņiem ir bailes par to. Tāpēc tad, ja viņi iesūta kādus cilvēkus iekšā, viņiem ir nepieciešami arī spēki, kurus viņi var savienot ar šo koridoru un noturēt teritoriju. Ja viņi nāks, tad drīzāk ar domu noturēt šādu iegūto teritoriju.
Poļu ģenerālis Raimunds Andžejčaks nesen konferencē Lietuvā sacīja — ja Krievija iebruks kaut centimetru Lietuvas teritorijā, atbilde būs pirmajā minūtē, «mēs sabombardēsim visus stratēģiskos mērķus 300 km rādiusā», ieskaitot Pēterburgu, un «uzbrukums Polijai vai Baltijas valstīm būs Krievijas beigas». Kas notiks, ja Krievija iebruks kaut centimetru Latvijas teritorijā un mūsu sabiedrotie NATO to neuzskatīs par 5. panta pārkāpumu? Kas šautu uz Pēterburgu?
Trīs Baltijas valstis, esmu pārliecināts, domājam vienādi par to, ka uzbrukums mūsu katrai atsevišķai valstij neliedz mums veikt aizsardzību. Arī atbilstoši ANO Hartai mums ir visas tiesības to darīt. Un tas iekļauj arī tiesības veikt savas aizsardzības operācijas pretinieka teritorijā, Krievijas teritorijā.
To darīt mums liedz drīzāk mūsu militārās spējas. Pašlaik tās ir ierobežotas. Polija ir bruņojusies, veikusi daudz pēdējos gados, bet arī viņiem, es neteiktu, ka šobrīd tiešām ir pilnā apmērā tas iespējams. Ir zināmas spējas īpaši vērsties pret Kaļiņingradas apgabalu — tas vairs nebūs Krievijai bastions vai priekšrocība, tas īstenībā būs Ahileja papēdis.
Tas mums atklāti šobrīd jārunā, jāsignalizē Krievijai, ka šī ir viņu stratēģiskā, operacionālā dilemma. Katrs uzbrukums mūsu teritorijai Baltijas valstīs vai Polijā nozīmēs viņu iespējas pazaudēt savu bastionu Baltijas jūras krastā. Man liekas, tas ir būtiskākais, kam mūsu partneriem ir jāgatavojas un jādemonstrē gatavība. No Polijas puses, no Lietuvas puses tas ir skaidri pateikts.
Bet, ja jautājuma būtība ir, vai tas, ka 5. paragrāfs netiek paziņots no citām NATO dalībvalstīm, mums liegtu veikt uzbrukumus Krievijas teritorijā, tad nē, tas mums nacionāli neliedz. Ja vien militārās spējas, kuras attīstīsim, ļaus iet dziļāk kā tikai par Pleskavu, tad mēs to arī darīsim sektoros, kur pretinieku pulcēšanās rajoni mums ir identificēti un ir leģitīmi mērķi.
Bet vai nākamgad var šāda situācija būt?
Es ticu, ka nē. Tāds karstais, atklāts karš, manuprāt, nav iespējamais scenārijs, balstoties uz manu izpratni par to, kas ir primāri Krievijas puses mērķi. Lai sagatavotos, viņiem ir nepieciešami gadi.
Mēs arī vēsturē esam redzējuši, ka pēc Gruzijas kara, kas viņiem bija daļēji tomēr fiasko vai izgāšanās, viņi uzskatīja, ka bija paveikuši reformu, un 2014. gadā bija sekmīga operācija, kas nebija gluži klasiska militārā operācija. Tā tiešām bija vairāk speciālo spēku operācija, kas viņiem izdevās ar Krimu. Bet jau Donbasā vairs neizdevās to pašu mērķi sasniegt.
Savukārt tagad es teiktu, ka [Ukrainā] viņi atkal ir izgāzušies un noteikti viņiem ir sapratne, ka ir kaut kas jāpārskata, jāpārveido. Un tā nav tikai bruņojuma attīstīšana vai atjaunošana, kas ir tas vieglākais, Krievija var to viegli atjaunot — viņu rūpniecība tomēr spēj ražot, varbūt ne tās gudrākās tehnoloģijas, bet dzelžus. Tas, ko viņiem nav iespējams tik viegli atjaunot, ir komandējošais sastāvs.
Masu gaļasmašīnai — kareivjus — viņi savāks, mobilizēs piespiedu kārtā vai arī uzpirks un rekrutēs, bet komandierus sagatavot tik ātri nav iespējams. Tie kadeti, kas pabeigs tagad karaskolas, nebūs ar Ukrainas kara pieredzi. Tie, kas atgriezīsies no Ukrainas — ceru, ne daudzi —, tie ir mums bīstamākie komandieri, kuri noteikti izaugs un pēc pāris gadiem būs jau varbūt pulku, brigāžu komandieri. Bet daudzi no tām kara briesmām, kur viņi tagad kā jauni komandieri tiek grūsti iekšā, būs psiholoģiski traumēti, un tā būs problēma pašai Krievijai, kā viņus noturēt, savaldīt, disciplinēt tad, kad viņi atgriezīsies atpakaļ Krievijā.
Tāpēc es ticu, ka šos riskus nākamgad viņi vēl nav gatavi uzņemties. Bet tas nenozīmē mums nenovērtēt Krievijas pusi un uzskatīt, ka mums ir doti trīs, četri vai desmit gadi. Mums jābūt gataviem jau šodien un rīt aizstāvēties ar to, kas mums ir, un to mēs arī darīsim.
Ko jūs NBS komandiera amatā būtu darījis citādi 7. septembrī, kad Latvijas gaisa telpā ielidoja krievu kaujas drons? Kāda būs jūsu atbilde, kad ielidos nākamais drons «bez ļauniem nodomiem», lai pārbaudītu, kas ir mainīts gaisa telpas novērošanā un aizsargāšanā?
Lai arī šis, visticamāk, izskatās pēc tiešām neplānota gadījuma — drons novirzīts kaujas darbību rezultātā uz mūsu teritoriju —, līdzīgas darbības gan ar tehniku, gan ar karavīriem gaisa telpā, jūrā, uz sauszemes ir paši reālākie pasākumi, kā Krievija var [mūs] izaicināt. Lai pārbaudītu situāciju un grautu sabiedrības uzticēšanos mums un sabiedrotajiem, parādot, ka mēs kaut ko nespējam, bet vienlaicīgi nesasniedzot tos mērķus, kuriem mēs galvenokārt gatavojamies. Valsts jau netiek ar to okupēta.
Protams, šādi uzbrukumi apdraud vairāk mūsu iedzīvotāju drošību. Robeža arī šādi tiek pārkāpta. Šādi apdraudējumi nav kaut kas, par ko uzzinājām tikai 7. septembrī. Šādu apdraudējumu uzskaitījums ir jau iekļauts pat mūsu likumos. Nacionālās drošības likumā šādi līdzīgi vispārīgi scenāriji uzskaitīti kā militārās aktivitātes, kas veic valsts apdraudējumu, un atbilstoši tam mums ir plāni, kas ir izstrādāti atbilstoši tām spējām, kas mums šajā brīdī ir.
Kas mums varbūt pietrūkst — kāda ir komunikācija par šo plānu īstenošanu. Spējas arī, protams, nebija pilnībā pietiekamas, arī šobrīd nebūtu pietiekamas, lai mēs varētu uzlikt pilnīgu sienu uz mūsu robežas. Gan fiziski spējas, gan arī mūsu pašreizējais režīms vai tā saucamais miera stāvoklis, kurā esam.
Atzīstam, ka, lai arī sāncensība mums ar Krieviju notiek, valsts mūs nav pagaidām autorizējusi būt pilnā kaujas gatavībā, jo visu spēku mobilizācija vai izvēršana pilnā kaujas situācijā, ja šādi kritēriji būtu iestājušies, ietekmētu arī visas pārējās valsts dzīvi, mūsu ekonomisko attīstību un katra iedzīvotāja ikdienu.
Tātad šie argumenti mums liedz simtprocentīgi nodrošināt jebkādu šādu apdraudējumu ierobežošanu, uzliekot karavīrus pilnīgi katrā metrā vai katros 100 metros. Ko darām citādi nākotnei? Mēs jau tagad esam pārskatījuši mūsu pretgaisa aizsardzības vienību izvēršanas plānus, ne tikai koncentrējoties uz to, lai pasargātu kritisko infrastruktūru, bet arī vairāk izvērstu jau tuvāk robežai un šādiem apdraudējumiem.
Vai nākamajā reizē pieņemsiet lēmumu dronu notriekt?
Ja to būs iespējams fiziski izdarīt — lēmums vienmēr balstās uz to. Komandu notriekt jau var dot, bet [to nevar īstenot, ja] nebūs iespējams [dronu] atpazīt pozitīvi.
Bet šobrīd jau mums gaisā paceļas NATO iznīcinātāji, kuri var atpazīt šādus neidentificētus lidojošus objektus.
Lidmašīnu pacelšana noteikti vairos spējas pozitīvi atpazīt. Miera laika apstākļos pozitīvā atpazīšana iekļauj arī vizuālu atpazīšanu, jo viens ir radaros redzēt, vai tas nav lidaparāts, kurš tiešām ir līdz šim jau lidojis mūsu gaisa telpā, vai lidaparāts, kuram ir izslēgts kaut kāds atpazīšanas mehānisms, un tad tas ir tikai lidojošs objekts, kuru mēs nevaram skaidri noteikt, vai tas ir kāds civilais lidaparāts, kas lido pierobežā, pacēlies mūsu teritorijā vai no otras puses.
Telpas, ģeogrāfijas ierobežojumi, īpaši zemu lidojošiem objektiem, liedz pastāvīgi, katru sekundi sekot katram objektam, un šie objekti spēj arī tāpēc pazust no ekrāna un, tiem atjaunojoties atkal, nevar pierādīt, ka tas ir tas pats, ko redzēja iepriekš. Tas ierobežo mūsu spējas.
Esot kara stāvoklī, kā Ukrainā šobrīd, ir skaidra līnija, aiz kuras jebkurš lidojošs objekts vairs netiek tik dziļi vērtēts — tiek pieņemts, ka tas nav mūsu gaisa kuģis, civilā gaisa telpa ir slēgta, tātad tas nevarētu būt civilais lidojums vai kravas lidmašīna, ir saprotams, ka tas ir pretinieks, un tad lēmuma pieņemšana ir daudz vienkāršāka, jo uguns vai ieroču kaujas stāvoklis ir pavisam citā autorizācijā.
Tagad mēs esam pārskatījuši procedūras, kā šī lēmuma pieņemšana tiek veikta, balstoties uz atpazīšanu, izvērstas un vairāk sagatavotas ir arī mūsu apakšvienības, kuras pastāvīgi dežūrē pierobežā. Bet to, ka šāds incidents var notikt, pilnībā izslēgt nevar, tāpat kā nodrošināt to, ka mums jau ir pilnībā spējas uzlikt kaut kādu tiešām burbuli pāri visai Latvijai.
Pieminējāt procedūras. Krievu dronus nenotrieca ne Polijā, ne Rumānijā, kur bija pat gadījums, kad lidmašīnas pavadīja dronu līdz Ukrainas robežai. Vai tās ir NATO procedūras, kas paredz, ka nevajag eskalēt, vai arī ir kādi citi iemesli?
Man grūti precīzi atbildēt, bet es vairāk sliektos uz to, ka tā ir katras valsts nacionālā procedūra. Jāsaprot, ka gan Rumānijā, gan Polijā ir pieejami daudz un dažādi nacionālie līdzekļi — ir gan uz zemes balstītā pretgaisa aizsardzība, gan iznīcinātāji, kas pastāvīgi atrodas gaisa telpā, gan aviācijas helikopteri. Šīs spējas viņiem tiešām ir lielākas nekā tās, ko mēs šobrīd spējam nodrošināt paši un ar sabiedrotajiem, un tie iemesli var būt dažādi, bet, es domāju, ir līdzīgi. Arī viņiem ir miera situācija, gaisa telpa nav slēgta, arī viņi rūpīgi izvērtē katru gadījumu un vai drona notriekšana virs savas teritorijas neradīs vēl lielāku apdraudējumu ar atlūzām un vēl nesprāgušo kaujas galviņu.
Nav vēl daudz sanācis šajā līmenī, nav bijusi līdz šim mana atbildība runāt ar kolēģiem šajās valstīs, bet ar dažiem ir sanācis runāt. Tas tiešām ir izaicinājums — atpazīšana un lēmumu pieņemšanu par to, kāds tad varētu būt netiešais ietekmes rezultāts, notriecot šos dronus.
Vai arī jūs uzskatāt, ka bruņoto spēku vadība neveiksmīgi komunicēja ar sabiedrību drona ielidošanas reizē? Kādai būtu jābūt komunikācijai nākamajā reizē, kad šāds drons ielidos mūsu gaisa telpā?
Mums izaicinājums vienmēr ir, ka mēs pilnībā nevaram būt par visu atklāti. Ir skaidrs — kā mēs rīkosimies katra šāda gadījuma novēršanai, neitralizēšanai, ir plāni, kuri ir tikai mūsu zināšanā. Un tas vienmēr mūs nostāda tādā situācijā, vai mēs katrā gadījuma pilnībā visu gribam izstāstīt, kā mums vajadzēja rīkoties, kā mēs rīkojāmies, jo ir skaidrs, ja tāds gadījums atkārtotos, mēs gribam izmantot tos plānus, ko esam līdz šim darījuši. Pilnībā visu izstāstīt nozīmē, ka mums šie plāni ir jāpārskata. Katra pārskatīšana nozīmē atkal vingrināšanu, koordinēšanu, saskaņošanu un zināmā mērā kaujas gatavības spēju mazināšanos uz attiecīgo brīdi. Man liekas, tas kavēja sekmīgāku komunikāciju ar sabiedrību.
Tas, ko var noteikti darīt citādi, un tā ir galvenā atziņa — ir jānodala tās jomas, kas ir saprotamas, ko sabiedrībai, pašvaldībai tiešām ir nepieciešams tūlīt pat zināt, pat arī kamēr [situācija] vēl nav noslēgusies, kamēr mēs paši varbūt neesam pilnībā visu izvērtējuši un izanalizējuši un sapratuši. Tāda informācija, kas tiešām ir noderīga, ar kuru var rīkoties. Pirmkārt, par to, ka draudi vairs nepastāv. Tātad notikums ir noticis, bet šobrīd draudu iedzīvotājiem vairs nav, nav nepieciešams kaut kur slēpties, evakuēties, kaut ko glābt.
Skaidrs, ka bija nepareiza vai nenotika laicīga komunikācija arī no mūsu puses, no Zemessardzes. Tātad ir arī mana atbildība. Kad šis sprādzienbīstamais objekts tika neitralizēts, mēs rīkojāmies pēc tām procedūrām, kā vienmēr rīkojamies ar sprādzienbīstamiem objektiem — gandrīz ik nedēļu atrodam no dažādiem pasaules kariem atlikušos. Iespējams, bija jānovērtē šī situācija drusku citādāk un daudz tālākā teritorijā jāpaziņo iedzīvotājiem. Tas ir pilnveidots un saprasts.
Tas vieglākais būtu, īpaši pēc tam, kad pašvaldību vadītāji būs izturējuši pārbaudi un, es ceru, nākamajā gadā būs jau ar speciālajām atļaujām valsts noslēpumam, viņiem visu izstāstīt un problēmu nogrūst uz viņu pleciem, ko drīkst tālāk stāstīt, ko nē. Bet, manuprāt, ar viņiem jāstrādā pie tā, kas ir tā informācija, kas ir tiešām nepieciešama, lai viņi nenonāk dillemā — ko man tagad darīt ar to informāciju, stāstīt to nevaru, esmu parakstījies, tiek apdraudēta mana speciālā atļauja, man būs dienesti klāt un speciālo atļauju, iespējams, atņems, un mana karjera šajā virzienā būs beigusies. Tā ir arī mūsu karavīru dilemma, cik daudz šobrīd drīkst stāstīt, jo, kā teicu, tajos plānos mēs nebijām pietiekami pastrādājuši pie soļiem, kas mums būtu jādara tālāk.
Valsts aizsardzības dienestam būs arvien lielāka loma. Kas ir galvenie riski vai mājasdarbi, kas vēl nav izdarīti, lai šis dienests, strauji augot, nezaudētu kvalitāti?
Divi virzieni, kas ietekmē Valsts aizsardzības dienesta sekmīgu tālāku attīstību. Viens ir sagatavot atbilstošu daudzumu instruktoru, virsnieku, kas veiks kvalitatīvu apmācību. Strauji pieaugot daudzumam, ir dilemma, ka instruktori jānoņem vienībām, kuras šobrīd ir izveidotas, un tas var ietekmēt to kaujas gatavību. Tie ir riski, ko apzinājāmies. Tāpēc strauji virzām instruktoru sagatavošanu.
Pozitīvs ir secinājums, ka daudz ir rekrutējušies šajā gadā kā jauni karavīri. Tie arī būs mūsu nākotne — pēc diviem, trim gadiem viņiem jākļūst par instruktoriem, ieskaitot tos, kuri šovasar pabeidza valsts aizsardzības dienestu. Uz tiem daudzajiem, kas iestājās, arī skatos kā uz nākamajiem instruktoriem.
Tas ir viens virziens, kur ir mūsu kā bruņoto spēku atbildība un būs mana atbildība salāgot šīs vajadzības un dot nepieciešamos resursus mācību iestādēm, mūsu vienībām, lai tās šādus cilvēkus, pirmkārt, identificētu un, otrkārt, apmācītu un nepazaudētu, lai viņi neaiziet pēc šīs gada apmācības prom no bruņotajiem spēkiem, paliekot par rezervistiem.
Otrs būtiskākais, kas mums kā aizsardzības sektoram kopā jādara ministrijas vadībā, ir infrastruktūras attīstība. Projekti attīstās, bet man ir bažas, ka dažos gadījumos pārāk gausi.
Attīstību ietekmē dažādi apstākļi, arī izmaksu straujš pieaugums, ņemot vērā dažādus faktorus, ieskaitot arī inflāciju un arī biznesa vēlmi straujāk nopelnīt. Diemžēl vairākos gadījumos mums jāizšķiras, kuru no trim objektiem varam finansēt un uzbūvēt.
Arī celtniecības kapacitāte tautsaimniecībā man šobrīd liek bažīties, vai ir tie apjomi, ko esam prasījuši, kādas ir mūsu vajadzības veidot gan valsts aizsardzības dienestam nepieciešamo infrastruktūru, gan vienlaikus arī Sēlijas poligonu, kas vajadzīgs mums un sabiedrotajiem, un arī infrastruktūru sabiedroto uzņemšanai.
Ir daudz darīts, bet sabiedroto klātbūtne pieaug, kas, protams, ir pozitīvi. Jāsaka paldies arī sabiedrotajiem, jo arī Kanāda ir gatava pati investēt, kontraktēt un iesaistīties šo būvniecības procesu īstenošanā. Tā ka tas nav tikai uz mūsu pleciem, sak — mēs brauksim pie jums, jūs tikai uzbūvējiet! Nē, viņi paši investē vairākās vietās un atslogo nedaudz to mūsu vajadzību.
Un tas ir otrs faktors. Arī valsts aizsardzības dienestam, jo jaunkareivji, kuri tiks iesaukti, to pieņems kā faktu — re, kur ir tie dienesta apstākļi! Bet es saprotu, kā tas ietekmēs viņu vecākus, arī nākamo jauniesaucamo vecākus, ja būs negatīvi stāsti par to. Bez tā, ka ir bijušas intensīvas apmācības, kas ir pozitīvā puse — to mēs nemazināsim, nevienam tas nebūs viegls atpūtas kūrorts vai vasaras skolēnu nometne, — es arī gribētu, lai infrastruktūra ir tāda, kur viņi pēc nodarbībām mežā, poligonā var atgriezties un būt siltumā, sakopt sevi, sakopt savu inventāru un sagatavoties nākamajām nodarbībām.
Es domāju, ka mēs paveiksim visu vismaz šajā sadaļā, lai kazarmas būtu pieejamas, bet ir skaidrs, ka infrastruktūra nav tikai, kur karavīram atgriezties gulēt. Mēs gribam, lai karavīram būtu vieta, kur viņš pārējo laiku var veltīt arī savai fiziskai attīstībai — sporta zāles, fizkultūras infrastruktūra gan telpās, gan ārpus telpām — ,un lai ir arī atpūtas telpas, kur viņš var aiziet un atgūties.
Ādažu bāzē izskatās diezgan labi.
Tas mani, ja godīgi, uztrauc. Jūs redzējāt Ādažus. Vai mēs šobrīd varam parādīt visā Latvijā tādu pašu infrastruktūru? Tas, ko gribu pateikt — tuvākajā laikā jau nākamajiem iesaukumiem identiski Ādaži visur nebūs. Gribētu jau laicīgi [likt] saprast, lai nebūtu vilšanās tiem jauniešiem, kuri pieteikušies dienestam arī citās bruņoto spēku bāzēs, un viņu vecākiem, ka varbūt uzreiz viņu dienesta laikā pilnīgi tāda pati infrastruktūra nebūs pieejama.
Aizsardzības ministrijas budžets nākamgad būs 1,6 miljardi. Vai tik lielu naudu spēsiet apgūt?
Pēdējos gados aizvien lielāks procents aiziet ne tik daudz uzturēšanai, personālam, bet tieši spēju attīstībai. Apguve būs izaicinājums. Mums jau arī līdzšinējos gados ir pieredze ar to, ka, īpaši lielāku iepirkumu ietvaros, vienmēr ir jautājumi, kā iepirkums notiks, apstrīdēšanas gadījumi ir bijuši, tas vienmēr kavē procesu.
Es arī vēlētos, protams, lai mēs kā karavīri esam spējīgi identificēt, ko mēs darām, lai ir šīs spējas, un kur tās spējas pārvēršās tehniskās prasībās un noteiktā materiāltehniskā līdzeklī vai bruņojumā, kas mums būtu nepieciešams pēc iespējas ātrākā laikā. Bet, ievērojot visas prasības, kas attiecas uz publisko iepirkumu, un arī aizsardzības jomā paredzētie izņēmumu iepirkumi tomēr pagaidām nenodrošina to, ko es vēlētos kā komandieris, lai tas notiktu daudz ātrāk.
Mēs darīsim visu no mūsu puses, lai varētu skaidri definēt, kas ir vajadzīgs, jo bieži vien mēs kavējamies arī šajā procesā un paši savā starpā strīdamies, kas tad ir tā sadaļa, vai tiešām tas vajadzīgs, vai tomēr kaut kas cits. Mēs skaidri saprotam un ejam uz to, bet, jo lielāks iepirkums, jo, protams, lielākas bažas, vai lēmumi ir pareizi.
Šeit ir tā dilemma, vai mums tomēr nav jābūt drošākiem atrast veidu, kā skaidrot sabiedrībai, ka varam arī kļūdīties ar pareizāko izvēli, bet, ja mēs neko nenopirksim, nekādu bruņutransportieri vai mašīnu, būs sliktāk nekā, ja nopirksim kādu un pēc pāris gadiem atklāsim, ka varbūt tā nebija labākā izvēle, un pēc tam nākotnē šīs kļūdas varēsim iekļaut mūsu tālākajā attīstībā vai pārskatīšanā. Zinu, ka grūta dilemma, bet mums jābūt drosmīgākiem pārliecināt par to, ka var nebaidīties šad tad kļūdīties.
Ko domājat par «Ādažu tanka» kompozīciju, kas ar teritorijas labiekārtošanu izmaksājusi nodokļu maksātājiem 200 tūkstošus? Vai armijā ir daudz naudas izšķiešanas gadījumu, par kuriem mēs vienkārši vēl nezinām?
Teikšu atklāti, ja pie manis būtu atnācis vienības komandieris un šādu ideju izstāstījis, iespējams, es arī būtu atbalstījis, jo dienesta vides pilnveidošana, tradīciju veidošana ir viens no argumentiem, kā veidot karavīru lojalitāti savai vienībai. Motivācija dienēt, karot, noturēt viņu dienestā, man liekas, atmaksājas.
Protams, arī mani negatīvi pārsteidza, ka tā apņēmība, ko bruņotie spēki gribēja izdarīt paši ar savām rokām, pārvērtās par apjomīgu projektu. Rezultāts pārvērtās lielās summās. Atkal jau gadījums, kur varbūt vajadzēja nodalīt [atsevišķus projektus]. Jo stāvlaukums ir daļa no tā, kas ir nepieciešams karavīru pilnveidošanai tad, kad esam uzbūvējuši kazarmas, kas ir vajadzīgas dzīvošanai. Skaisti, labi, bet, esot šajā amatā, es zinu, cik daudzas bāzes Zemessardzē šobrīd atrodas tiešām kritiskā stāvoklī un neveicina zemessargus, karavīrus atgriezties šajā dienesta vietā.
Tā ka noteikti, es domāju, ir ņemtas vērā šīs atziņas, procedūras, kas atkal, protams, paildzinās dažādu lēmumu pieņemšanu, bet procedūras tiek ieviestas, lai to pārskatītu. Arī es noteikti prasīšu no saviem komandieriem, bāžu komandieriem tomēr vairāk iedziļināties, kas notiek viņu bāzēs. Komandieris nav atbildīgs par to, kā tiek īstenota būvniecība. Viņi ir atbildīgi par to, lai definētu vajadzības, ko gribam savā bāzē, kas man ir vajadzīgs, lai savus uzdevumus veiktu, un pēc tam tikai saņem to, kas viņiem tiek uzbūvēts. Man liekas, ka mums jāprasa no komandieriem vairāk sekot līdzi, veidot varbūt arī mehānismus, kā viņi tiek informēti par to, kā attīstās būvniecība, un lai kaut kāds filtrs varbūt ieslēdzas, ka ziniet, šis vairs nav prioritāte.
Jūs vadāt Zemessardzi, un Zemessardzes komandieri pirms paaugstināšanas bija arī Leonīds Kalniņš un Raimonds Graube. Kāpēc NBS komandierus izvēlas no Zemessardzes?
Iespējams, ka Zemessardze gan kā teritoriāli plašāk pārstāvētā, gan kā pārstāvēta ar cilvēkiem no sabiedrības, kas nav ikdienā karavīri, ļauj iespēju komandieriem — ne tikai Zemessardzes komandierim, bet arī brigāžu, citu teritoriālo vienību komandieriem — būt vairāk redzamiem, pieņemtiem, atbalstītiem sabiedrībā. Tie darbi, ko Zemessardze veic, varbūt nav lieli, bet tad, kad mēs to darām, tad parādām sevi pozitīvā veidā. Bruņotie spēki — tas pats drons, «tanciņš» uzreiz attiecas uz visiem bruņotajiem spēkiem, neizceļot varbūt atsevišķi apakšvienību, un tas iemet darvas karoti labi izveidotā reputācijā.
Savukārt Zemessardzei, tos labos darbus darot, ir varbūt priekšrocība būt visur apkārt, vairāk parādīties un būt redzamai. Varbūt tas ir arguments, ko Valsts prezidents un iepriekšējie ir ņēmuši vērā, domājot par to, ka šie komandieri, kas nāk no Zemessardzes vides, ir jau ieguvuši kādu zināmu sabiedrības uzticību. Man liekas, tas uzliek papildu slogu, jo tagad to sabiedrības uzticību noturēt un nepievilt būs grūtāk, nekā kaut ko izveidot no jauna.
Vai NBS vadībā plānojat kļūt skarbāks? Jūs raksturo kā pārāk diplomātisku. Vai jums pašam šķiet, ka komandierim jābūt stingram un ar skaļu balsi?
Tas būs atkarīgs no karavīriem un komandieriem. Ja būs nepieciešams pārliecināt par saviem lēmumiem, par savu nostāju, iespējams, vajadzēs.
Bet mana pieeja pagaidām noteikti būs tāda pati, kā līdz šim. Es nekad neesmu bijis komandieris, kurš vienpersoniski mēģina pieņemt lēmumus un balstīt tos tikai manā izpratnē. Man ir būtiski, kā situāciju saprot arī visi apkārt esošie. Tāpēc man būs ļoti atbilstošs, kvalitatīvs, pieredzējušu virsnieku vadīts štābs. Un pieredzējušu komandieru vadītas apakšvienības, kur es pilnībā paļaujos uz viņu spējām nākt ar priekšlikumiem, kā mums labāk attīstīties. Mana loma būs starp šiem dažādajiem piedāvājumiem izvēlēties risinājumu, kuru es tad redzēšu kā atbilstošu jau lielajā bildē, jo katra spēku veida komandieris nāks tomēr ar savu varbūt nedaudz subjektīvu vēlmi par sava spēku veida attīstību, bet es kopā ar štābu, redzot kopējo bildi, lemšu par to, kas ir mūsu prioritārie virzieni.
Ticu, ka mana pieeja arī turpmāk varēs darboties un mēs veidosim modernus, Rietumu demokrātijai atbilstošus bruņotos spēkus, nevis klasiski totalitāra režīma virzienā redzētus spēkus, kur tikai vienam ir taisnība. Mēs redzam, līdz kam tas var novest. Ja apakšā cilvēki baidās ziņot par to, kāda ir reālā situācija, tad augšā kāds var pieņemt lēmumus, kuri ļoti ietekmē daudzu iedzīvotāju dzīves.
Jūs būsiet pirmais NBS komandieris, kurš pieaudzis neatkarīgā Latvijā, neesat dienējis padomju armijā. Vai uzskatāt to par priekšrocību, ņemot vērā, ka Krievija karo pa vecam un ienaidnieks ir jāpazīst? Kā atšķiras domāšana tiem armijas cilvēkiem, kuri pieredzējuši padomju laikus, un tiem, kuri tagad ir izauguši jau Rietumu militārās tradīcijās?
Tāda personīga pieredze no Krievijas bruņotajiem spēkiem lielākajai daļai ir tikai obligātā dienesta kareivja pieredze, tā sliktākā pieredze, nevis, kā vadīt, kas varbūt dotu sapratni, kāda Krievija ir bijusi, cik sapuvuši var būt kādi bruņotie spēki, kuri tur joprojām tādi ir. Mūsu bruņotajos spēkos joprojām ir daudz labu analītiķu, virsnieku, kuriem vēl ir šī pieredze, kas palīdz saprast, izskaidrot šos varbūt šad tad neracionālos lēmumus vai arī paredzēt, kādi varētu būt tālākie lēmumi, taču viņu paliek arvien mazāk.
Tajā pašā laikā, es domāju, Krievijas bruņotie spēki arī tomēr pamainās, taču ne strauji. Bet varbūt pieredze, kas nebalstās Krievijas bruņotos spēkos, ļauj tos salīdzināt ar Rietumu spēkiem.
Es nevaru apgalvot, kas ir labāk. Balstīšos uz to, kādas ir manas zināšanas, ko esmu studējis, pieredzējis, un veidošu atbilstoši tām vajadzībām, kas nodrošinās, ka esam konkurētspējīga daļa no bruņotajiem spēkiem tepat Baltijā, reģionā un NATO ietvaros.
Jā, izaudzis esmu neatkarīgās Latvijas laikā, bet dzimis tomēr Padomju Savienībā. Tāpēc vismaz tik daudz kā krievu valoda man ir — spēju izlasīt, ko pretinieks domā un saka, neņemu tikai kaut kādas interpretācijas, kā to kāds ir sapratis.
Varbūt viens otrs jums pārmetīs, ka lasāt krievu valodā.
Nu, pārmetīs gan jau arī to, ka esmu bijis pionieris un oktobrēns.
Kā jūsu jauno karjeras soli uztvēra ģimene — sieva un meitas, vecāki?
Pārsteidzoši pieņemoši. Likās, ka tas būtu viens arguments, kas dotu iespēju varbūt atteikties no šī piedāvājuma, jo vienmēr var teikt, ka būtiskāka loma ir ģimenei nekā karjerai. Bet tas nepalīdzēja. Bija — labi, pieņemam, saprotam. Katrā ziņā stingru nostāju pret nebija. Skaidrs, ka tas ietekmēs mājās mūsu ritmu ar bērniem, bet paļaujos, ka viņi spēs izturēt un kļūt arvien patstāvīgāki, jo, visticamāk, tas viņiem būs arī nepieciešams.
Pagaidām nav neviena komentāra