Somijas pētniece Olandere: Viss notika tik strauji

Somijas Starptautisko attiecību institūta pētniece Minna Olandere (Minna Ålander) raksturo Somijas iejušanos NATO dalībvalsts lomā kā “medusmēnesi”, taču valsts drošības pārkārtošana no pašpietiekamās uz kolektīvo aizsardzību esot bijis dramatisks pagrieziens par 180 grādiem. Viņa iesaka eiropiešiem uztraukties nevis par to, kurš būs ASV prezidents, bet gan par to, kas pašiem jāizdara, lai būtu noturīgi pret pārbīdēm Baltajā namā.

Ar Minnu Olanderi Ir sarunājās Rīgas konferences laikā 17. oktobrī.

 

Somijas aizsardzības sistēma ir veidota tā, lai Somija spētu viena pati atvairīt Krievijas iebrukumu. Kas bija jāmaina, lai kļūtu par daļu no NATO kolektīvās aizsardzības sistēmas?

Mēs, protams, joprojām spējam to atvairīt. (Smejas)

Par to nav šaubu.

Tas patiesībā ir interesants process. Tas notiek pakāpeniski, kļūst skaidras arvien jaunas detaļas. Iestāšanās NATO procesa svarīga īpatnība mūsu gadījumā bija, ka tas notika tik strauji. Bija izlemts, ka ir kritiskais brīdis, un visa uzmanība bija pievērsta, lai viss process noritētu gludi. Un tad pēkšņi – esam dalībvalsts! Un tad visi – paga, bet ko īsti tas nozīmē?

Pirmais gads pēc iestāšanās bija diezgan dramatisks, tāpēc ka Somija pievienojās NATO ar joprojām lielā mērā nacionālās aizsardzības domāšanu, ka – ai, mums te nevienu nevajag! Ka, piemēram, mums nevajag NATO paplašinātās klātbūtnes kontingentu vai kaut ko tādu, mums viss ir kārtībā, un ir labi, ka kāds tagad nāks mums talkā, ja sāktos karš. Bet tagad arī pie mums Somijā būs paplašinātās klātbūtnes sauszemes spēku kaujas grupa.

Tāpēc tas gada laikā ir bijis kā pagrieziens par 180 grādiem, un process ir ļoti dinamisks. Es teiktu, ka Somijas NATO politika un loma joprojām ir veidošanās procesā, un neņemšos droši prognozēt, kā tieši tā izskatīsies pēc gada, jo tās bija itin būtiskas pārmaiņas, kas notika ļoti strauji.

Bet pašlaik NATO redzamākā izpausme Somijā ir daudz kopīgu mācību. Ir sabiedroto grupa, kuras kodolu kopā ar Somiju veido ASV, Lielbritānija, Norvēģija un Zviedrija, un reizēm tai pievienojas arī citi sabiedrotie, kuri kopā ļoti daudz trenējas, it īpaši ziemeļos. Somijai ir īpatnība, ka ne visi sabiedrotie var šeit būt noderīgi, jo ne visiem ir ziemas kara spējas. Tā ka tas ir viens ierobežojošs faktors, un tas ir skaidrojums, kāpēc tieši nosaukto valstu vienības atrodas pie mums, nevis citas. Un, protams, ir ļoti svarīga reģionālā sadarbība ziemeļos ar Zviedriju un Norvēģiju, jo pašlaik ir jaunais [NATO] ziemeļu flangs, kas ir daudz plašāks, nekā bija, piemēram, Aukstā kara laikā.

Kāda ir Somijas sabiedrības attieksme pret šīm pārmaiņām?

Pēdējo reizi, kad paskatījos, atbalsts NATO bija 85%, tā ka joprojām liels. Es teiktu, ka mēs savā ziņā arvien esam medusmēneša posmā. Cilvēkiem joprojām ir daudz entuziasma, kopienas un reģioni vēlas pie sevis NATO bāzi vai kādu citādu klātbūtni. Arī tāpēc, ka cer uz kādiem ekonomiskiem ieguvumiem. Netālu no manas dzimtās pilsētas Somijas ziemeļos ir liela aviācijas bāze un liela artilērijas mācību šautuve, un pilsētā var burtiski redzēt NATO – tur pastāvīgi ir kādas ārvalstu militārās vienības.

Vēl var pieminēt, ka ir daudz lidmašīnu lidojumu sekošanas entuziastu, kuri seko amerikāņu un britu patruļlidmašīnu un elektroniskās karadarbības lidmašīnu lidojumiem Somijas gaisa telpā un pie austrumu robežas. Tā ka tas patiesībā ir diezgan redzami – daudz mācību, sabiedroto tehnika un aprīkojums Somijai, daudz dažādu lidmašīnu, un tā tālāk. Es teiktu, ka attieksme pret to joprojām ir ļoti labvēlīga, cilvēki to ļoti atbalsta.

Jūs zināt arī Zviedrijas aizsardzības sistēmu, kas ir citāda nekā Somijā – skaitliski mazāki, tehnoloģiski ļoti attīstīti spēki. Kā viņiem sokas pielāgošanās NATO?

Interesanti, ka, ja paskatāmies uz NATO doktrīnu pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, tā bija lielā mērā par ekspedīcijas spēkiem un operācijām ārpus sabiedroto teritorijas, un Zviedrijas spēki tādā ziņā bija tipiski Rietumeiropai un labāk salāgojami ar NATO spēkiem nekā Somijas spēki ar obligāto dienestu un lielu rezervistu bāzi. Taču tagad vairākas valstis mēģina veidot sistēmu, kas būtu vairāk līdzīga tai, kas ir Somijā vai, piemēram, Igaunijā, kas ir vienmēr saglabājusi obligāto militāro dienestu un kurai, tāpat kā mums, uzsvars ir uz teritoriālo aizsardzību.

Un to pašu cenšas darīt arī zviedri. Viņi jau 2017. gadā atjaunoja obligāto militāro dienestu un katru gadu palielina dienējošo skaitu. Taču tas diemžēl ir lēns process, manuprāt, pašlaik viņi ir sasnieguši no septiņiem līdz astoņiem tūkstošiem iesaucamo gadā, kas joprojām ļoti atpaliek no Aukstā kara laika skaitļiem. Personāla jautājums ir itin sarežģīts, jo tur īsti nevar pasteidzināt, cilvēkiem ir jāiziet mācības, un tas nav ātrs process. Taču Zviedrija pašlaik daudz investē gan civilās aizsardzības, gan bruņoto spēku attīstībā. Tam vienkārši vajag laiku. Es teiktu, ka tas Zviedrijai ir lielākais jautājums, taču viņi ir bijuši sadarbspējīgi ar NATO jau ilgu laiku, viņu nelielie militārie spēki bija ļoti gatavi NATO.

Un ko Krievija? Kā ir mainījusi savu militāro stāju? Draudēja, ka uz Somijas un Zviedrijas iestāšanos NATO būšot “adekvāta” atbilde, taču izskatās, ka ir atvilkusi no robežas lielu daļu spēku.

Jā, tieši tā viņi ir mainījuši savu militāro stāju. Sākumā pajokoju, ka mēs vieni paši varētu tikt galā ar viņiem, taču pašlaik izskatās, ka mēs to tiešām varētu, jo viņu tur ir maz atlicis.

Tas ir ļoti interesanti, ka Krievija vai nu nebija spējīga atbildēt uz Somijas dalību NATO, vai nevēlējās pataisīt to par prioritāti. Šķiet, tas bija 2022. gada decembrī, kad [Krievijas aizsardzības ministrs] Šoigu paziņoja par divu jaunu militāru apgabalu – Ļeņingradas un Maskavas – izveidošanu, kas būtu ļoti tuvu Somijas robežai. Taču tie laikam joprojām ir lielākoties ekseļu tabulās, joprojām neredzam nekādu militāru spēku audzēšanu pierobežā, viņu bāzes arvien ir pustukšas. Putins iznāk esam blefojis pats sev tādā ziņā, ka Somijas iestāšanās NATO nav izraisījusi nekādu būtisku Krievijas militāru atbildi un, kā redzam, Ukraina paliek daudz svarīgāka prioritāte.

Kā ir ar nemilitāru atbildi? Ziņās lasījām, ka krievi ir mēģinājuši, piemēram, saindēt ūdeni ūdens attīrīšanas stacijās Somijā un pagājušonedēļ arī Zviedrijā.

Jā, ir bijuši vairāki ūdensapgādes sabotāžas mēģinājumi Somijā un tagad arī Zviedrijā. Šādas lietas notiek biežāk. Taču Krievijas visnozīmīgākā atbilde ir bijusi instrumentalizētā migrācija uz robežas, kas sākās pirms apmēram gada.

Tomēr mēs bijām pat izbrīnīti, ka viņi nedarīja vairāk, kad pievienojāmies NATO vai iestāšanās procesa laikā. Bijām gaidījuši, ka tas būs ļoti sarežģīts laika posms, kad vēl nebūsim dalībvalsts un Krievija varētu darīt negantas lietas, lai mūs iebiedētu. Taču viņi to nedarīja.

Varēja redzēt, ka, līdzko viņiem pagājušogad karā sāka sekties labāk un kļuva pieejamas spējas to darīt, viņi sāka instrumentalizēt migrāciju. Taču mēs tam bijām gatavojušies jau kopš 2015. gada, kad Krievija pirmoreiz izmēģināja šo stratēģiju uz robežas, tāpēc tas nenāca kā pārsteigums. Drīzāk bija pārsteigums, ka Krievijai vajadzēja tik daudz laika, lai to sāktu. Tagad skatīsimies, kas notiks šoziem, ko vēl viņi izdomās. Līdz šim, kā izskatās, Somijas pretpasākumi ir bijuši efektīvi, robežas slēgšana padarījusi situāciju mierīgu, un Krievija nav pastiprinājusi šos pasākumus. Redzēsim, kā būs turpmāk, taču pašlaik izskatās, ka situācija tiek kontrolēta.

Tātad nav bijis ievērojamas eskalācijas, par ko bija brīdinājuši krievi?

Nē, nav bijis.

Toties Rietumos nedzirdam brīdinājumus par eskalāciju pat tagad, kad Ziemeļkoreja sūta savas armijas vienības karot Ukrainā. Kāpēc?

Tāpat bija arī ar Irānas raķetēm Krievijai un kāpēc mēs neļaujam Ukrainai izmantot mūsu raķetes pret mērķiem tālāk Krievijas teritorijā. Es gribētu, lai man būtu laba atbilde, taču, pieņemu, Rietumos arvien prioritizē Krievijas pilnīgas sabrukšanas novēršanu, kam sekotu deviņdesmito gadu sākumā pieredzētajam līdzīgs haoss.

Nekas katastrofāli briesmīgs tolaik nenotika…

Tieši tā! Tomēr izskatās, ka tās joprojām ir vienas no bažām. Citas ir, protams, NATO neiesaistīšana karā, katrā ziņā Vācijas kancleram tā ir bijusi atruna vai piebilde jebkurai militārai palīdzībai Ukrainai – ka esot svarīgi neļaut eskalēt to līdz karam starp NATO un Krieviju un lai Vācija nekļūst par kara dalībnieci.

Vakar opozīcijas līderis Frīdrihs Mercs pateica, ka būtu jāizvirza ultimāts Putinam – ja 24 stundu laikā nepārtrauks uzbrukt civilajiem objektiem Ukrainā, iedosim ukraiņiem Taurus raķetes.

Jūs nupat netieši skārāt vienu svarīgu jautājumu – gan ASV, gan Vācijā tuvojas vēlēšanas. ASV pavisam drīz, Vācijā nākamgad. Vairākās federālās vēlēšanās Vācijas austrumos labi panākumi bija galēji labējai un jaunajai kreiso populistu partijai. Tā ka valdības stratēģiju ietekmē arī šādi vēlēšanu aprēķini. Manuprāt, Vācijā varētu būt vēlme līdz vēlēšanām dabūt karu nost no ceļa.

Kā to var izdarīt?

Nudien, tas nav iespējams! Taču tas ir it kā kaut kas, ko viņi vēlētos redzēt notiekam. Un šie iekšpolitiskie apsvērumi ierobežo atbalstu Ukrainai abās lielākajās palīdzības sniedzējās Ukrainai – gan Vācijā, gan ASV.

Vai tikai iekšpolitiski apsvērumi? Nupat konferencē bijušais ASV spēku Eiropā komandieris Bens Hodžess uzdeva jautājumu, ko, manuprāt, pašlaik daudzi uzdod – kāpēc viņi tik ļoti baidās no vārda “uzvara”? Taču, kad Zelenskis septembrī bija Vašingtonā, prezidents Baidens oficiālajā paziņojumā par tikšanos ar viņu divas reizes to lietoja – ka Ukrainai ir “jāuzvar”. Pēc tam atkal vairs ne. Kas tur īsti notiek?

Domāju, ka viņam to lietot ir vieglāk tagad, kad viņa termiņš amatā jau gandrīz beidzies, tā ka tā vairs nav viņa atbildība, Ukraina neuzvarēs karā, kamēr viņš būs amatā. Iespējams, tāpēc var atļauties to pateikt, neuzņemdamies par to atbildību. Domāju, ka tur ir šāda neliela paralizējoša nervozitāte par vēlēšanām, un arī tāpēc, ka ASV sabiedrības viedoklis par šo jautājumu ir nedaudz svārstīgs. Tāpēc, domāju, ir šāda Ukrainai nelabvēlīga dinamika, un varam tikai cerēt uz labāko – ka ASV turpinās sniegt palīdzību, jo es pašlaik neredzu Eiropā vēlmi palielināt savu un aizstāt ASV sniegto palīdzību, turklāt Eiropas valstis to nevar pilnībā izdarīt, jo tām nav pieejams tik daudz aprīkojuma kā Amerikai.

Tā ir ārkārtīgi sarežģīta situācija, un, domāju, daudzi līderi Eiropā pašlaik piesargās, lai nepateiktu par ASV kaut ko tādu, kas varētu kaitēt Kamalas Harisas izredzēm.

Atturēšanos izmantot ASV spēku ārlietās gan var uzskatīt par demokrātu tradīciju. Pēc Krimas aneksijas Obama nedarīja gandrīz neko. Vēl ļaunāk – drīz pēc tam Valsts sekretāre Hilarija Klintone kopā ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu pozēja ar to muļķīgo sarkano “restarta” pogu. Vai Kamala Harisa būtu labāka?

Grūti pateikt, neesmu pētījusi, kāda ir bijusi viņas nostāja konkrētos jautājumos pagātnē un ko varam gaidīt. Tas būtu atkarīgs arī no viņas komandas, un ir daudz baumu par cilvēkiem, kuri varētu būt viņas administrācijā. Viņai ir bijuši vairāki ļoti labi paziņojumi par Ukrainu, kas bija viens no lielajiem jautājumiem viņas viceprezidentes amata laikā, tā ka cerības ir.

Taču ir arī konflikts Tuvajos Austrumos – karš Gazā un plašāks reģionāls konflikts – , un tas ir liels izaicinājums arī sabiedriskās domas ziņā, vismaz Demokrātiskajai partijai, jo šie abi kari ir kaut kādā mērā sajukuši kopā. Es gribētu cerēt, ka viņa vismaz turētos pie Baidena līnijas, taču man ir grūti pateikt, kā tieši viņa veidotu politiku. Tomēr es esmu optimistiskāka par viņu, kaut gan ļoti daudz kas būtu atkarīgs arī no cilvēkiem viņas administrācijā.

Lai nebūtu jāpiemin bēdīgi slavenais nacionālās drošības padomnieks Džeiks Salivans, ar kuru, manuprāt, Baidens jūtas ļoti ērti kā ar šīs administrācijas ārpolitisko neveiksmju grēkāzi, pieminēšu gada sākumā publicēto Baltā nama apmeklētāju sarakstu, kurā ir vairāki Valdaja kluba biedri. Vai, jūsuprāt, Kremlim ir ietekme uz lēmumu pieņemšanu Baltajā namā?

Nevaru par to spriest, man nav informācijas. Taču es domāju, ka Krievijai, protams, ir ietekme tādā ziņā, ka tā signalizē Baltajam namam, un nevis noteikti caur šiem cilvēkiem, bet gan tiešāk.

Domāju, ka tas ir divu sajūtu sajaukums – ka, pirmkārt, Ukraina nav tik augsta prioritāte, lai ASV būtu jāvelta tai tik daudz resursu, kurus vajadzēs Ķīnai. Domāju, ka daudzi Amerikā joprojām tā domā. Un papildus Ukrainas neprioritizēšanai ir arī sajūta, ka tas nav riska vērts. Ka, lai arī kāds būtu risks, par ko krievi signalizē, piemēram, par kodoleskalāciju vai par horizontālo eskalāciju NATO teritorijā, amerikāņi neuzskata, ka būtu vērts to uzņemties.

Kā vērtējat prezidenta Zelenska “uzvaras plāna” punktu, ka Ukraina ir jāuzaicina pievienoties NATO?

Domāju, ka nav domstarpību par faktu, ka tam būs jānotiek, un tas ir skaidri pateikts arī NATO Vašingtonas samita paziņojumā. Domāju, ka ir vienprātība, ka nav cita veida, kā nodrošināt Ukrainai ticamas drošības garantijas. Jautājums – cik ilgu laiku tas prasīs?

Zelenskis saka – uzaicinājumam jābūt tūlīt.

Jā, tas acīmredzami būtu labākais, taču es diemžēl esmu pesimiste par to, cik tas ir reālistiski. Tāpēc ka diemžēl ir diezgan daudz NATO valstu, kuras uzskata, ka ir jābeidzas karstajam karam, pirms to var darīt. Un, to teikdami, politiķi sniedz Putinam vēl vienu pamudinājumu turpināt karu, kas neļaus tam notikt. Tāpēc tas nav diez cik gudri stratēģijas vai atturēšanas ziņā.

Domāju, ka nav domstarpību par gala mērķi, taču nav vienprātības par veidu un laiku.

Somijas ārlietu ministre Elina Valtonena nesen teica, ka Rietumos sākoties nogurums no kara. Vai, jūsuprāt, arī ukraiņi varētu sākt piekust un varētu piekrist “zeme par mieru” vai vēl kādam darījumam, lai izbeigtu karu?

Domāju, ka ukraiņi ļoti labi zina, ka šajā karā nebūs nekādas “zemes par mieru”, jo tas neatrisinās fundamentālo jautājumu, ka Krievija nevēlas, lai Ukraina pastāv. Es nevēlos runāt ukraiņu vārdā vai izteikt minējumus, ko viņi būtu ar mieru pieņemt, taču, kā saprotu, viņi arvien ir gana apņēmīgi turpināt cīnīties un vēlas redzēt Krieviju aizejam pavisam.

Taču, protams, ir jāņem vērā, ka šis karš turpinās jau divarpus gadus. Tas ir ļoti ilgs laiks. Zaudējumi ir lieli, katrs Ukrainā zina kādu, kurš ir gājis bojā. Tas ir smags slogs, un, jo ātrāk tas beigtos, jo labāk. Taču ne par katru cenu. Tad jāvaicā, kas var izbeigt karu. Pamiers, visticamāk, nevar. Tad jautājums ukraiņiem ir, kā viņi var izbeigt karu tā, lai tas tiešām nestu viņiem mieru. Es ceru, ka ukraiņu gars joprojām ir stiprs, taču ir ļoti smagi būt karā tik ilgi un turklāt redzēt tik remdenu palīdzību no Rietumiem.

Tāpēc tas, par ko es tiešām uztraucos, ir, ka ukraiņi zaudē uzticēšanos Rietumu partneriem, redzēdami, ka tie nav gatavi paši uzņemties nekādu risku un ir gatavi ziedot ukraiņu dzīvības un ļaut Ukrainai maksāt par savu piesardzību. Baidos, ka tā ar laiku var kļūt par nopietnu problēmu, ka viņiem nebūs iemesla mums pilnībā uzticēties, jo viņi redz, ka nav mūsu prioritāte, ka viņu dzīvības nav mūsu prioritāte.

Jūs sekojat diskusijām par Eiropas pēckara izkārtojumu. Kā vērtējat ideju par Rietumvācijas modeli Ukrainai – ka daļa valsts varētu būt NATO un otra daļa palikt okupēta?

Tas, protams, būtu ātrākais veids, kā Ukrainai kļūt par daļu no NATO, un to atbalsta arī bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens. Taču ir jautājums, vai tas ir reālistiski sasniedzams. Rietumos itin daudzi domā, ka Ukrainai vajadzētu pieņemt daļas teritorijas zaudēšanu un apmaiņā iegūt dalību NATO. Tātad nevis “zemi par mieru”, bet gan “zemi par NATO”.

Man ir grūti iztēloties, kā tas fundamentāli atrisinātu jautājumu, un, domāju, arī tehniski tas būtu visai sarežģīti. Proti, kur novilksim līniju? Jo to vajadzētu atzīt arī Krievijai.

Vai jums nešķiet, ka šāds risinājums patiktu gan Putinam, gan viņa draugiem Eiropā, piemēram, Orbānam? Jo solītu iespējas ilgākā laika posmā gan iznīcināt Ukrainu, gan izļodzīt NATO.

Jā, iespējams, jo tas sniegtu Krievijai ļoti daudz iespēju ļodzīt NATO.

Un kāda būs Krievijas vieta Eiropas pēckara izkārtojumā? Vai nav pretruna Rietumos runātajā, ka Krievijas zaudējums karā varētu novest pie tās izjukšanas, taču arī, ka mums esot jāgatavojas aizstāvēties pret militāri atkal stipru Krieviju pēc pieciem vai desmit gadiem?

Es domāju, ka Krievijas zaudējums karā automātiski nenozīmētu, ka tai būtu jāizirst. Atgādināšu, ka viņi joprojām dēvē šo karu par militāru operāciju, nevis par karu. Ja tā padomā, militāru operāciju var vienkārši pabeigt, tā nav noteikti jāuzvar. Tāpēc Putins varētu pateikt, ka militārā operācija ir pabeigta, un viss ir kārtībā. Diezin vai tas Krievijai ir eksistenciāli svarīgi. Viņi izvēlējās karot šo karu, viņi nezaudētu neko, kas viņiem bija bijis pirms šā kara, atskaitot, cerams, Krimu, protams, taču tās viņiem līdz 2014. gadam nebija.

Domāju, ka mums nevajadzētu pārspīlēt vērtējumus, cik svarīgs viņiem ir šis karš. Tas varētu būt Putina gals, taču vai arī Krievijas Federācijas gals? Varbūt nē.

Neesmu Krievijas eksperte, taču, cik saprotu, Krievijas sistēma ir ļoti centralizēta un tajā īsti nav reģionālo varas centru, kuri varētu veicināt federācijas iziršanu.

Čečenija? Tālie Austrumi?

Varbūt, taču Čečenija pašlaik ir dziļi Putina kabatā. Kas notiktu Tālajos Austrumos, ciktāl šāda decentralizācija ietu un vai nebūtu tikai lokāla, un kā tieši tas izskatītos, un kuri būtu tie, kas izstātos… Jautājumu pašlaik ir diezgan daudz.

Un arvien ir jautājums, vai tas būtu Krievijai tik eksistenciāli. Tik eksistenciāli, lai kļūtu aktuāls kodoleskalācijas jautājums. Nedomāju, ka viņi varētu eskalēt.

Krievija ir ērmota valsts, tomēr arī uz to attiecas kodolatturēšanas pamatnoteikumi. Kodolieroču lietošanas ideja ir, ka to dara, kad apdraudējums ir eksistenciāls. Taču acīmredzot pat Kurska viņiem patiesībā nav tik svarīga. Varbūt Maskava ir, varbūt Sanktpēterburga, taču, manuprāt, viņiem eksistenciāli svarīgā teritorija ir diezgan ierobežota. Tādā ziņā šis karš ne tuvu nav eksistenciāls. Turklāt es nedomāju, ka var no kara nesaukšanas par karu piepeši nonākt līdz kodolieroču lietošanai Ukrainā. Pārāk daudz soļu būtu izlaists šajā ceļā.

Tāpēc, protams, šis karš ir eksistenciāls Ukrainai, taču – vai arī Krievijai? Manuprāt, Krievijai tas ir izvēles karš. Cik bieži šādi kari ir eksistenciāli?

Zbigņevs Bžežinskis savulaik teica, ka Krievija ar Ukrainu ir impērija, taču bez Ukrainas nav. Krievija, protams, ir impērija, tāpēc, ja zaudēs Ukrainu, ar impēriju būs cauri.

Bet vai Krievija joprojām bija impērija pēc Aukstā kara beigām? Tā, protams, vēlējās būt, bet vai bija?

Bija un ir. Pavaicājiet tatāriem, jakutiem, baškīriem. Taču tā būtu cita saruna. Pieminējāt, kas notiktu, ja vēlēšanās ASV uzvarētu Kamala Harisa. NATO ģenerālsekretārs Marks Rute pagājušonedēļ ieteica pārstāt uztraukties par Trampu. Vai piekrītat, ka nav jāuztraucas, ka viņš varētu kļūt par ASV prezidentu?

Visi Eiropā uztraucas, protams, es domāju, ka nav neviena, kurš neuztrauktos.

Marks Rute neuztraucoties…

Viņš arī ir uztraucies, vienkārši nevar to teikt. (Smejas) Taču, manuprāt, svarīgāk par Trampu ir tas, ka viņš ir tikai ilgāku norišu simptoms. Es varētu neatkārtot jau tik daudzas reizes teikto, ka ASV saistības pret Eiropu varētu nepalikt iepriekšējā līmenī, un arī tāpēc, ka drošības situācija tagad ir stipri citāda. Viena lieta ir būt Eiropas drošības garantētājai miera dividenžu laikā, kad eiropieši ir noderīgi sabiedrotie, piemēram, ekspedīcijas misijās. Taču pašlaik situācija ir citāda, un it īpaši tāpēc, ka Ķīna intensīvi attīsta militārās spējas un pieaug spriedze Indo – Klusā okeāna reģionā. Tāpēc pat gadījumā, ja Baltajā namā būtu ļoti eirofils prezidents, ASV resursi nebūtu bezgalīgi. Un ar to mums Eiropā jārēķinās – ja ASV ir jānovirza savi resursi citurp, cik daudz atliks mums un ko mēs paši varam darīt vairāk savā labā?

Jebkurā gadījumā mani pat vairāk nekā Tramps uztrauc situācija, ka, ja uzvarēs Harisa, daudzās Eiropas galvaspilsētās būs milzīga atvieglojuma nopūta un pazudīs ārkārtas sajūta, ka kaut kas ir jādara, un vēl četri gadi būs zaudēti, un nekas nebūs izdarīts no tā, kas Eiropā būtu jāizdara jebkurā gadījumā.

Vai tātad, ja uzvarētu Tramps, eiropieši mobilizētos darāmajam?

Varētu cerēt, ka tā būtu, taču būtu arī daudz sliktu blakusefektu. Taču jebkurā gadījumā mums vairāk jāuztraucas par to, kas ir pašiem jāizdara, lai esam noturīgāki pret šādām pārbīdēm Baltajā namā.