Kādreizējā Latvijas izlases uzbrucēja Māra Verpakovska (44) vadītais klubs RFS sāk spēļu sēriju UEFA Eiropas līgā. Ko tas nozīmē Latvijas futbolam?
Futbola kluba RFS ģenerāldirektors Māris Verpakovskis norunātajā tikšanās vietā Rīgas LNK sporta parkā ierodas ar sarkanu minikūperu. Tas mazliet pārsteidz, jo ierasts, ka sportistiem patīk liela izmēra mašīnas. Kad pēc sarunas atzīstos, ka ar to Verpakovskis lauzis manā galvā iesēdušos stereotipu, viņš saka: Mini pilsētā ir daudz ērtāks. Turklāt šis ir elektriskais modelis, nav jāmaksā par stāvvietu.
Mēs tiekamies pirmdien, pāris dienu pēc tam, kad Verpakovskis atgriezies no Rumānijas, kur 26. septembrī RFS aizvadīja pirmo spēli UEFA (Union of European Football Associations) Eiropas līgā pret Bukarestes FCSB. Komanda zaudēja ar 1:4. «Ja neskatās uz rezultātu, domāju, ka spēle kopumā bija laba. Diemžēl pieļāvām muļķīgas kļūdas. Savu lomu nospēlēja pieredzes trūkums, spēlējot tādā atmosfērā,» vērtē Verpakovskis. Viņš ir viens no labākajiem futbolistiem Latvijas vēsturē. Izlases sastāvā gūto vārtu skaita ziņā joprojām nepārspēts.
LNK sporta parks ir RFS mājvieta. Spēlētāji nāk no ģērbtuvēm un dodas uz autobusu, viņiem vakarā Latvijas virslīgas spēle pret Jelgavu. Uz to dosies arī Verpakovskis, tāpēc sarunai ir aptuveni stunda laika. Turklāt vēl daudz darba, lai sagatavotos pirmajai UEFA mājas spēlei Daugavas stadionā. Tā notiek ceturtdien, 3. oktobrī, pret Stambulas Galatasaray. Ierasties bija solījuši arī sporta pasaulē zināmi uzbrucēji nigērietis Viktors Osimens un argentīnietis Mauro Emanuels Ikardi. Osimena tirgus vērtība ir simt miljoni eiro, Ikardi — 17 miljoni. «Prieks atvest uz Rīgu tādus pretiniekus!» neslēpj Verpakovskis. Tomēr otrdien Turcijas mediji ziņoja, ka Osimenam ir muguras muskuļa sastiepums un viņš uz Latviju nebrauks.
Vai tas, ka iekļuvāt UEFA Eiropas līgā, bija likumsakarība vai veiksme?
Pēc ranga trīs prestižākie futbola turnīri, ko rīko UEFA, ir čempionu, Eiropas un konferenču līga. Mūsu sezonas mērķis bija iekļūt kādā no tiem. Čempionu līga, reāli skatoties, ir grūti sasniedzama, jo tur spēlē pavisam cita līmeņa klubi. Arī Eiropas līgā klubam no Latvijas ir grūti iekļūt. Līdz šim tas bija izdevies tikai vienu reizi — pirms 15 gadiem Ventspilij. Konferences līga domāta klubiem, kas nav paši labākie, no Baltijas, Skandināvijas, Balkānu valstīm, Polijas. Tajā spēlējām pirms diviem gadiem.
Konferenču līga arī bija galvenais sezonas mērķis, bet, ja paveiksies ar izlozi, nebūs traumu un veiksmīgi nospēlēsim, bijām gatavi pacīnīties par Eiropas līgu. Ja sezonas sākumā kāds teiktu, ka tiešām tur spēlēsim, diez vai es noticētu. Tātad esam uzlēkuši mazliet augstāk, nekā mums vajadzētu būt.
Starp 36 komandām ir superklubi Manchester United, Tottenham Hotspur, Roma, kuriem ir skaļš vārds, sena vēsture un labākie spēlētāji. Tas ir liels sasniegums. Esam ļoti priecīgi un izbaudām šo mirkli!
Vai tas neprasa papildu finansējumu?
Par to, ka esam iekļuvuši Eiropas līgā, UEFA maksā prēmiju. Summa būs ap pieciem miljoniem eiro. Tas ir par miljonu vairāk, nekā spēlējot konferenču līgā. Bet, protams, organizatoriskās un citas prasības ir augstākas. Ir arī par divām spēlēm vairāk. Tātad naudas ziņā lielas atšķirības nav. Tas vairāk ir prestiža jautājums.
Cik liels ir kluba budžets?
Tik liels tas šogad arī būs. Daudzi domā, ka esam daudz nopelnījuši, bet īstenībā esam tikai sevi atpelnījuši — kluba īpašniekam nevajadzēs pielikt naudu no sevis. Ja vēl pēc starta Eiropas līgā kādu spēlētāju izdosies pārdot, tad varētu būt pat plusos.
Vai nebūtu žēl atdot kādu no labākajiem spēlētājiem?
Tā ir daļa no futbola biznesa. Papildus sportiskajiem mērķiem mums ir uzdevums pārdot vienu spēlētāju gadā, lai iegūtu papildu līdzekļus kluba budžetā. Iepriekšējos trīs gadus tas ir izdevies. Katru gadu esam pārdevuši pa vienam spēlētājam viena miljona eiro robežās. Tāpēc meklējam jaunus, talantīgus futbolistus, kurus attīstām, lai palīdzētu veidot karjeru Eiropā.
Kad televīzijas ziņās rādīja milzīgo stadionu, kurā RFS gatavojās pirmajai izbraukuma spēlei, mana meita neticīgi apjautājās, vai tiešām tur spēlēs latvieši. Kā puiši jutās 30 tūkstošu skatītāju priekšā?
Mums ir pieredzējusi komanda, kas izbraukumā spēlējusi pret tādām komandām kā Fiorentina un lielos stadionos, bet šis bija lielākais, kādā esam spēlējuši. Tā kopējā ietilpība ir 55 tūkstoši skatītāju. Uz spēli bija atnākuši 34 tūkstoši. Lielākā auditorija, kādas priekšā esam spēlējuši. Skatītāji bija skaļi, liela daļa — ultras (futbola fani, kas pazīstami ar fanātisku atbalstu un mēdz būt agresīvi — red.), kas dziedāja dziesmas un sauca saukļus. Varēja just, ka mūsu spēlētāji pirmās 15—20 minūtes bija satraukušies, jo viņiem trūkst pieredzes spēlēt tik lielā stadionā tik lielas auditorijas priekšā. Tā bija vērtīga mācība.
Nav noslēpums, ka neviens no RFS šajā līgā negaida īpaši augstus rezultātus. Kādi ir pašu mērķi?
Mēģināsim izcīnīt kādu punktu vai uzvaru (par neizšķirtu piešķir vienu punktu un 150 tūkstošus eiro, par uzvaru trīs punktus un 450 tūkstošus — red.) un likt par sevi runāt. Līdz šim neviens Latvijas klubs līgas fāzē jeb grupu turnīrā nav izcīnījis uzvaru. Ventspilj bija trīs neizšķirti.
Sociālajos tīklos klejoja datu vizualizācija, kurā redzams, cik milzīga atšķirība klubu vērtībā ir starp RFS un pārējām Eiropas līgas komandām.
Ar to futbols ir skaists, ka ne vienmēr uzvar lielākie budžeti un dārgākie spēlētāji. Esam uzvarējuši daudzas komandas, kurām tādi ir. Ikdienā cīnāmies ar FC Riga, kam ir trīs reizes lielāks budžets.
Kāda ir sajūta, kad pats nevarat iziet laukumā un iesist vārtus?
Pirmajā gadā, kad tikko beidzu spēlēt futbolu un biju FK Liepāja [prezidents], ik pa laikam izgāju laukumā, bet tas bija vairāk tāpēc, ka treneris Viktors Dobrecovs gribēja, lai palīdzu komandai uz laukuma, nevis no rezervistu soliņa vai tribīnēs (Verpakovskis ar Dobrecovu savulaik kopā spēlēja FK Liepājas Metalurgs — red.). Bet vispār ātri atbrīvojos no sajūtas, ka būtu izdarījis labāk. Zinu, ka nevaru. Ja netrenējas profesionāli, sportiskā forma pazūd ātri. Līdz šā gada sākumam divas reizes nedēļā uzspēlēju pie veterāniem. Jau otrajā gadā sapratu, ka vairs nevaru tik ātri paskriet, izturība arī nav kā agrāk.
Pie veterāniem tikai trenējāties vai arī spēlējāt turnīros?
Esam draugu kompānija, kurā ir arī daži izlases spēlētāji. Uzspēlējam, pēc tam iedzeram aliņu, parunājam. Baudām kopā laiku, negatavojamies nekādam čempionātam. Taču tagad apmēram pusgadu vairs nespēlēju, jo celim bija problēmas un sāpēja tieši pēc futbola. Esmu to aizvietojis ar citiem sporta veidiem. Visi saistīti ar tenisu — lielais teniss, pludmales teniss un padel teniss, ar ko iepazinos, kad dzīvoju un spēlēju futbolu Spānijā.
Savulaik spēlējāt Kijivas Dinamo, kas arī ir viena no UEFA Eiropas līgas komandām. Vai šī pieredze tagad palīdz?
Protams, komandā joprojām palikuši daudzi pazīstami cilvēki. Divus gadus tas palīdzēja sarunāt draudzības spēles treniņnometnēs Turcijā. Tagad mums būs iespēja pret viņiem uzspēlēt oficiālā turnīrā. To noteica datora izloze.
Lai nesakrīt tā, ka kādam jāspēlē tikai ar stiprajām komandām, bija četri grozi, katrā pēc reitinga deviņas līdzvērtīga stipruma komandas. No katra līgas fāzei jeb grupu turnīram izvilka divas. Aizbraucot uz izlozi, smējāmies, ka visi gribēs dabūt divus klubus — United un RFS. Spēlēt pret United ir prestiži, bet RFS pēc reitinga un budžeta ir vājākā komanda Eiropas līgā, tāpēc visi domā, ka varēs viegli dabūt trīs punktus.
Spēlēt pret reitingā vājākām komandām sportistiem nav viegli, jo grūti noskaņoties uz labu spēli un arī bail zaudēt.
Mums neviens neuzstāda mērķi izkļūt no grupas un būt vienai no 24 komandām, kas turpina cīņu par Eiropas līgas kausu. Līdz ar to iziet laukumā ir vieglāk. Bet, ja Galatasaray zaudēs punktus pret mums, viņu fani to nesapratīs un būs liela ažiotāža. Tā būs jebkurai komandai, kas spēlē pret mums.
Šķiet, RFS treneriem ļoti jāstrādā ar spēlētāju noskaņošanu. Nevar jau arī iet laukumā kā zaudētāji!
Spēlētāji saprot, ka ne katru gadu būs iespēja spēlēt Eiropas līgā un varbūt šī ir vienīgā iespēja sevi šajā līmenī parādīt. Spēles skatās liela auditorija, arī citu klubu pārstāvji. Nospēlējot spilgti, var gadīties, ka spēcīgākiem klubiem rodas interese un viņi grib spēlētāju nopirkt — tā var nopelnīt vairāk naudas un nodrošināt sev dzīvi vecumdienās vai vismaz vairākus gadus pēc futbolista karjeras beigām.
Tātad ar spēlētāju motivāciju viss ir kārtībā!
Spēle pret slaveno Amsterdamas Ajax paredzēta janvārī Latvijā un neviens netic, ka tā reāli notiks šeit. Bet televīzijas intervijā teicāt, ka tas ir iespējams.
Mums nevienam nav pieredzes, kā spēlēt 23. janvārī Rīgā, Daugavas stadionā. Bet darīsim visu, lai Latvijas līdzjutēji varētu redzēt šo leģendāro klubu.
UEFA saka: ja gaisa temperatūra nav zemāka par mīnus 15 grādiem, spēle ir jāaizvada mājās un jāmēģina sagatavot laukumu tā, lai uz tā var spēlēt. Daugavas stadionā zem seguma šogad uzstādīta apsildīšanas sistēma. Novembra beigās sāksim darbināt. Papildus nopirksim speciālu pārsegu, lai laukumu pasargātu no sniega. Tas radīs arī siltumnīcas efektu zālienam, lai tas paliktu zaļš un janvārī joprojām izskatītos pēc futbola laukuma.
Kas notiks, ja tomēr nevarēs spēlēt?
Vispirms skatīsimies, kādas iespējas ir Tallinā un Viļņā. Ja nevarēs arī tur, tad spēle notiks kādā neitrālā valstī. Tādā gadījumā naudu par biļetēm noteikti atdosim, bet vispār tik tālu neesam domājuši. Koncentrējamies uz to, ka izdarīsim visu, lai spēlētu Rīgā.
Tā varbūt būs iespēja uzvarēt, jo pretinieki nebūs pieraduši pie šādiem apstākļiem.
Viņi noteikti nav pieraduši spēlēt tādos apstākļos, un mums tā būs priekšrocība. Man pašam ir laba pieredze Latvijas un Turcijas spēlē, kas bija play-off uz Eiropas čempionāta finālturnīru 2004. gadā. Mēs spēlējām novembra vidū.
Toreiz guvāt leģendārus vārtus, kas Latvijas izlasei ļāva uzvarēt ar 1:0.
Jā. Naktī gaisa temperatūra noslīdēja zem nulles, laukums bija sasalis. Turkiem bija grūti pielāgoties, viņi nezināja, kā spēlēt. Mēs labi izmantojām savas priekšrocības.
Pirms 20 gadiem Latvijas izlase iekļuva Eiropas čempionātā, tagad runā par vāju futbola līmeni. Kas tajā laikā bija citādi?
Bet paskatieties, kādi spēlētāji mums bija! Stepanovs spēlēja Londonas Arsenal, Marians Pahars Anglijas premjerlīgas klubā Southampton, Aleksandrs Koļinko un Andrejs Rubins — Anglijas klubā Crystal Palace, Juris Laizāns ar Maskavas CSKA ieguva UEFA kausu. Es spēlēju Kijivas Dinamo, kas tajā brīdī bija čempionu līgā. Jauniešiem bija, uz ko tiekties, kam līdzināties. Varēja pat izvēlēties!
Bet toreiz naudas nebija daudz vairāk! Kas tieši bija citādi?
Mēs vēl bijām padomju sporta skolu produkts. Es biju pats jaunākais, esmu dzimis 1979. gadā.
Tad jautājums ir par treneriem.
Labus un kvalificētus trenerus ir grūti noturēt, to izjūtu arī RFS akadēmijā. Ar atalgojumu, ko bērnu treneriem piedāvā Izglītības un zinātnes ministrija, nepietiek, lai uzturētu ģimeni. Ir nepieciešams piemaksāt. Mēs kā privāts klubs to varam, bet sporta skolām, kas ir pašvaldības iestādes, šādas iespējas nav. Rezultātā par tūkstoti eiro sanāk tāda slodze, ka ģimeni neredz, jo treniņi ir vakaros, spēles un turnīri brīvdienās. Treneri ātri izdeg. Atrod citu darbavietu, kur var nopelnīt vairāk un biežāk redzēt ģimeni.
Minējāt, ka Latvijas futbola virslīga nav tik vāja, kā daudziem šķiet. Kāpēc tad tā šķiet?
Viena no galvenajām problēmām ir tā, ka cilvēki vispār nenovērtē to, kas mums ir un ko esam sasnieguši. Otra liela problēma ir labas infrastruktūras trūkums. Ja spēli ar Valmieru ieliktu Polijas stadionā ar 30 tūkstošiem skatītāju un filmētu nevis ar divām, bet 12 kamerām, ticiet man, visi teiktu, ka tas ir augstākā līmeņa futbols. Ja spēlē Hanzas vidusskolas futbola laukumā vai Esplanādē Daugavpilī, kur vietu skatītājiem nav vispār, uzreiz šķiet, ka futbols nav tik kvalitatīvs.
Man tomēr gribas teikt, ka futbolā iegulda salīdzinoši vairāk naudas nekā citos sporta veidos. Arī par masveidības trūkumu sūdzēties nevar. Kāpēc futbolā nav tādu zvaigžņu kā basketbolā Kristaps Porziņģis vai hokejā puiši, kas spēlē NHL?
Tā ir dziļa problēma, par ko varētu runāt vēl stundu. Skaidrs, ka kaut kas tiek darīts nepareizi, jo tiešām nespējam sagatavot topa produktu — Latvijas spēlētāju, kas varētu tikt labākajās Eiropas komandās. Ja mums būtu tāds kristaps porziņģis, kurš spēlētu Madrides Real, kopējais viedoklis par Latvijas futbola līmeni būtu citāds. Jaunajiem būtu lielāka motivācija trenēties, un viņi nospraustu augstākus mērķus. Basītī paskaties — Kristaps ir NBA čempions, viņš ir parasts čalis no Liepājas, kāpēc lai es tā nevarētu?
Pagaidām nav neviena komentāra