Jau pēc Rīgas domes pieminekļu padomes sēdes šā gada 23.augusta daļā sabiedrības valdīja sašutums par padomes rīcību, nesniedzot atzinumu par 2002. gadā uzliktās Krievijas kara ministra statujas demontāžu. 12.septembrī šā objekta savlaicīga nenojaukšana ir rezultējusies ar pieminekļa apliešanu ar sarkanu krāsu. Publiskās atmiņas centrs uzskata par pareizu skaidrot notikušo un piedāvā savu viedokli par domes institūcijas rīcību. Centrs ir privāto tiesību juridiskā persona, kas nesaņem dotācijas no valsts budžeta.
Vispirms jāatgriežas vairāk nekā simt gadu senā pagātnē, kad Latvijas Republikas Satversmes tēvi – vēlākais Valsts prezidents Gustavs Zemgals un Latvijas Universitātes rektors, Dr. h. c. Ernests Felsbergs – jautājumā par mūsdienu Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes priekšteces – pieminekļu valdes – izveides likumu apsprieda Krievijas kara ministra Barklaja de Tolli pieminekļa atlieku demontāžu.
Konstitucionālo tiesību institūta valdes priekšsēdētāja, Dr. iur. Kristīne Jarinovska izpētījusi, ka jau 1923. gada 29. maijā 1. Saeimas viedokli par šo lietu formulēja Gustavs Zemgals: «Mums ir Barklaja de Tolli pieminekļa atliekas. Vai to nenojaukt un to vietu nenotīrīt? [..] Starp pieminekļiem ir arī tādi, kas runā pretim valsts un tautas interesēm.» Turklāt vēlākais izglītības ministrs un Tautu savienības intelektuālā kopdarba eksperts Ernests Felsbergs, kā likumprojekta referents atbildot Zemgala prasībai par Barklaja de Tolli pieminekļa nojaukšanu, Saeimas plenārsēdē atzina: «Pieminekļu noplēšanai, kuru uzglabāšana nav Latvijas valsts un tautas interesēs, pieminekļu valde neliks nekādus šķēršļus.» Zemgals no Saeimas katedras šeit runāja par savu priekšlikumu, ka pieminekļu valdei jāizveido arī noteikumus «krievu režīma un vācu okupācijas varas laikā celto pieminekļu nojaukšanai, vai piemērotai pārbūvei». Todien 1. Saeima šādu tiesību normu atbalstīja un pieņēma[1].
Varam secināt, ka pašas Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes eksistencē ar likumu konstitucionāli iekodēts pienākums nojaukt «krievu režīma [..] varas laikā celto» Barklaja de Tolli pieminekli, kas «runā pretim valsts un tautas interesēm».
Centrs šogad 11. jūnijā nosūtīja Rīgas domes deputātiem atzinumu par Rīgas valstspilsētas administratīvajā teritorijā pārvietojamajiem vides objektiem. Objektu skaitā – uz Gustava Zemgala minētajām pieminekļa atliekām 2002. gadā uzliktā Alekseja Murzina, Ivana Korņejeva un Denisa Gočijajeva Krievijas kara ministra skulptūra. To rosinājām demontēt arī tāpēc, ka Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 20. pants paredz jebkādas kara propagandas aizliegumu, tātad statujas ekspozīciju ne vien Satversmes, bet arī vadoties pēc pakta normas.
Centra ieskatā pašvaldībai bija pienākums demontēt šo pēc 1940. gada izvietoto kara ideoloģiju slavinošo skulptūru līdz 2022. gada 15. novembrim, jo tas ir tiesisks pienākums, kas neprasa politisko izšķiršanos.
Likuma “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” (Demontāžas likuma) 3. panta 2. punkts paredz, ka publiskajā ārtelpā aizliegts eksponēt objektus, kas izvietoti Latvijas teritorijā kopš 1940. gada un slavina kara ideoloģiju.
Krievijas kara ministra Mihaila Andreasa Barkalaja de Tolli skulptūra slavina karu un kara ideoloģiju, turklāt PSRS priekšteces un tiesību un pienākumu pārņēmējas Krievijas karu.
Vēsturnieks Heinrihs Strods jau 2002. gada polemikā par Krievijas kara ministra figūras atjaunošanas nepieļaujamību norādīja uz franču vēsturnieka Pjēra Norē definīciju: “Piemiņas vietas ir ģeogrāfiskās, personālās, literārās vai simboliskās nācijas atmiņas kristalizācijas punkti,” uzsverot, ka jau sākotnēji šī rusifikācijas pārkrievošanas periodā 20. gadsimtā veidotā kara ministra skulptūra bija Krievijas kukuļņemšanas, diktatūras, cenzūras, impērisma un tās kalpu glorifikācija.[2]
2002. gadā Krievijas Federācijas tēlnieku veidotais Krievijas kara ministra skulpturālais tēls ne tikai nav 1913. gada 13. oktobrī atklātās un līdz 1915. gada jūlijam eksponētās vācu tēlnieka Vilhelma Georga Johanesa Vandšneidera (1886–1942) skulptūras kopija, bet arī nav vēsturiskās skulptūras precīzs atdarinājums. Tā ir vienkārši apjomā daudz mazāka un nedaudz līdzīga versija par ģenerālfeldmaršala, Krievijas kara ministra tēlu pilnīgi citas tēlniecības skolas stilistikā. Šādu vērtējumu prezumē arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, ko domes telpās šāgada 23. augustā jau pēc Rīgas pieminekļu padomes sēdes Centra pārstāvjiem apliecināja pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs Jānis Asaris. Tātad nav tiesiska pamata uzskatīt, ka 2002. gada skulptūra būtu 1913. gada skulptūras restaurācija.
Ja nepārprotami konstatēts, ka eksistē visas Demontāžas likuma 3. panta 3. punkta kumulatīvās pazīmes, proti, objekts ir izvietots pēc 1940. gada, tas ietver kara ideoloģiju un atrodas publiskajā ārtelpā, tad tas ir pakļauts Demontāžas likuma 4. panta trešās daļas regulējumam, proti, lēmumu par šā likuma 3. pantā noteiktajiem kritērijiem atbilstoša objekta, izņemot šā panta pirmajā un otrajā daļā noteiktos objektus, demontāžu pieņem tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā objekts atrodas. Objekts atrodas Rīgā. Tātad atbilstoši likuma 5. panta piektajai daļai 2002. gadā izvietotās Krievijas kara ministra skulptūras demontāža bija jāīsteno ne vēlāk kā līdz 2022. gada 15. novembrim.
Centra ieskatā likums neparedz pašvaldības politisko izšķiršanos atbalstīt vai neatbalstīt Krievijas kara ministra 2002. gada statujas demontāžu. Atbilstoši centra padomes locekļa Didža Šēnberga pieteikuma lietai par Rīgas valstspilsētas pašvaldības pieminekļiem 2023. gada 14. jūlija Augstākās tiesas Senāta nolēmuma Nr. 680015023, SKA-696/2023 motīvu daļā senatori Dr. iur. Jāņa Plepa vadībā nonāca pie secinājumiem, kam ir judikatūras nozīme:
“Senāts norāda, ka politisks lēmums ir balstīts uz lēmuma pieņēmēja politiskās gribas un subjektīviem iekšējās un politiskās pārliecības kritērijiem, nevis uz konkrētām tiesību normām (Senāta 2010.gada 13.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-95/2010, A42155404, 11.punkts). Ja tiesību normā ietverti precīzi kritēriji, kuriem iestājoties, lēmuma pieņēmējam jāpieņem noteikts, tiesību normā paredzēts lēmums, attiecīgais lēmums nav uzskatāms par politisku (sal. Senāta 2010.gada 30.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1088/2010, A7036110, 9.punkts).
Senāts konstatē, ka šajā gadījumā pats likumdevējs Demontāžas likuma 3.pantā tiesībpolitiski izšķīries par attiecīgajā tiesību normā precīzi definētiem kritērijiem, kuriem iestājoties, publiskajā telpā esoši pieminekļi būtu demontējami. [..] Demontāžas likuma 3.panta piemērošana neprasa Rīgas valstspilsētas pašvaldības politisku izšķiršanos, kas būtu pamatojama ar lēmuma pieņēmēju politisko gribu vai subjektīviem iekšējās un politiskās pārliecības kritērijiem. Demontāžas likums uzliek pienākumu pašvaldībai izvērtēt tās teritorijā esošu pieminekļu atbilstību likuma 3.pantā ietvertajiem kritērijiem un, izpildoties kādam no šiem kritērijiem, lemt par attiecīgā pieminekļa demontāžu. Šāda lēmuma pamatā ir korekta tiesību normas piemērošana, nevis pašvaldības politiska izšķiršanās.
Līdz ar to attiecīgais pašvaldības lēmums nav politisks lēmums.’’
Sākotnēji Centrs uzskatīja, ka 1913. gadā uzliktajai un 1915. gada jūlijā novāktajai V. Vandšneidera skulptūrai veidotajam granīta postamentam ir mākslinieciska vērtība. Tāpēc 11. jūnija atzinumā Centrs rosināja “pārvietot mākslinieciski nevērtīgo, rusifikācijas politiku reprezentējošo statuju, nevis 1913. gada Vilhelma Vandšneisdera skulptūrai izcilā tēlnieka un Rīgas Arhitektu biedrības sadarbības biedra Augusta Folca (1851–1926) veidoto Somijas granīta postamentu”. Pieminekļu padomes attieksmes dēļ no ieceres saglabāt postamentu bija jāatsakās. Padomes 23. augusta sēdē arhitektoniska vai mākslinieciska rakstura diskusijas par 2002. gada statuju vai 1913. gada postamentu nenorisinājās. Pēc tam, kad tika dots vārds Jevgenijam Gombergam, kas klāstīja savus uzskatus par Krievijas imperatorēm un saviem zaudējumiem, Centra ekspertiem netika dots vārds, lai publiski Rīgas pieminekļu padomes sēdē uzdotu jautājumu Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes ekspertam, kā viņš vērtē 2002. gada statuju attiecībā pret V. Vandšneidera oriģinālu. Sarunas par šo māksliniecisko vērtību varēja sākt tikai pēc sēdes. Turklāt sēdē netika noskaidrots, vai vispār postamenta autors ir Folcs, vai arī to ražojusi cita firma, International Granite pēc Vandšneidera pasūtījuma. Toties padome apsprieda it kā politiskās atbildības dalīšanu ar domes vadību.
Rīgas Pieminekļu padomes nolikuma Nr. 99 7.2. apakšpunkts nosaka, ka padomes uzdevums ir sagatavot atzinumus par visu veidu pieminekļu pārveidošanu Rīgas pilsētas publiskajā ārtelpā. Tādu nesniedza.
Toties Valsts kanceleja sniedza atbildi uz jautājumu, vai nepieciešams pretī Ministru kabineta ēkai turpināt uzturēt Krievijas kara ministra 2002. gada skulptūru, kas pat nav no 1913. gada līdz 1915. gadam eksponētās Vilhelma Vandšneidera skulptūras kopija. Šā gada 3. septembrī centrs saņēma Valsts kancelejas direktora Raivja Kronberga vēstuli par Barklaja de Tolli demontāžu. «Demontāžas likums jāievēro precīzi un bez nesamērīgām atkāpēm,» pauž valsts galvenais ierēdnis.
Ja ir nepietiekami ar to, ka kara propagandu aizliedz starptautiskās tiesības, ka šāda ekspozīcija ir pretrunā ar Satversmi un konkrētā pieminekļa nojaukšanu kā nosacījumu pieminekļu aizsardzības institūcijas izveidei ir minējuši Satversmes tēvi, tad acīmredzot ir vēlreiz jāizskaidro, par ko vispār notiek debates.
Diskusija nav par vēsturisko personību, ģenerālfeldmaršalu, poļu Kostjuško sacelšanās apspiedēju Mihailu Barklaju de Tolli (1761-1818). Diskusija ir par konkrētu laikmeta zīmi – pieminekli.
Pirmo, 1913. gada 13. oktobrī atklāto skulptūru politiski cēla ne jau skotu izcelsmes Rīgas pilsētas galva Džordžs Armisteds (1847-1912), bet gan Vidzemes gubernators no 1905. līdz 1914. gadam, tajā skaitā 1906. gada soda ekspedīciju laikā, hofmeistars Nikolajs Zvegincovs (1848-1920), impērijas iekšlietu ministra biedra Vladimira Volkonska (1868-1953) sievastēvs. Zvegincova sieva Olga Štāla fon Holšteina bija Aleksandra I valsts sekretāra pēc 1812. gada Tēvijas kara mazmazmeita un Krievijas literāta Aleksandra Puškina iemīļotās 1928. gadā Annas Oļeņinas mazmeita. Baltijas rusifikācijas periodā celtais piemineklis pārstāvēja imperatora pavalstnieku patvaldniecisma slavinājumu. Vai pieminekli celt Kutuzovam, Suvorovam vai Barklajam de Tolli, ir pilnīgi otršķirīgi. Teiksim, Ludzā dzimušais un Ilzeskalnā apbedītais Jakovs Kuļņevs (1763-1812) tikpat labi varēja būt šī pieminekļa tēls, ja vien šīs apdzīvotās vietas 1912. gadā neatrastos Vitebskas guberņā. Pieminekli lika kara varenībai un impērismam.
Otro skulptūru 2002. gada 2. jūlijā uzlika Jevgenijs Gombergs. Var tikai piebilst, ka Krievijas kara ministra otrā skulptūra bija veidota ne vien jau Krievijas Federācijas diktatora Vladimira Putina varas laikā, bet arī, ka Sanktpēterburgas tēlnieks Aleksandrs Murzins (1914-2010) ir daudzu PSRS diktatora Vladimira Uļjanova (Ļeņina) un Viskrievijas Ārkārtējās komisijas jeb čekas dibinātāja Fēliksa Dzeržinska pieminekļu autors. Otrs Sanktpēterburgas tēlnieks Ivans Korņejevs (1952) ir kādreizējā Putina priekšnieka, Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka pieminekļa autors. Neskaidrs, kāpēc otrās Krievijas kara ministra skulptūras piemērotības vērtēšanā 2001. gadā iesaistīja Sanktpēterburgas teātra žurnāla galveno redaktori, kritiķi Marinu Dmitrijevsku (1953) un Krievijas prezidenta prēmijas laureātu, militārpersonu Daņilu Graņinu (1919-2017), Lielā Tēvijas kara un Puškina tēmu literātu, kurš kā PSRS Rakstnieku savienības funkcionārs bija atbildīgs par Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja dzejnieka Josifa Brodska (1940-1996) represēšanu. Šo visu var dažādi interpretēt, bet tā ir Krievijas vēsture un kultūra, ne Latvijas. Jau toreiz Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pauda viedokli, ka dārza rūķus, flamingo un karavadoņus katrs varot likt pats savās mājās.
Pilnīgi nevietā ir arī arguments par “daudz sasniegušo baltieti”. Citiem baltiešiem – ne impērijas ārlietu ministram no Mangaļmuižas Andrejam Budbergam (1750-1812), ne impērijas veselības ministram no Rīgas Oto Fītinghofam-Šēlam (1722-1792) pieminekļus Krievija necēla. Cēla kara ministram. Skulptūru mērķis ir viens – Krievijas impērisma slavināšana. Tāpēc šim objektam būs jāaiziet.
Autore ir Publiskās atmiņas centra valdes locekle
[1] Latvijas Republikas Saeimas II. sesijas 14. sēde 1923. gada 29. maijā. Saeimas Stenogrammas, 1923, 365. Lpp.
[2] Strods, Heinrihs, Dr. habil. hist. “Par impērisma kalpu glorifikāciju’’, Latvijas Vēstnesis, 2022, 23. aprīlis.
Pagaidām nav neviena komentāra