Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Bija vēss aprīļa rīts, kad no Latvijas izbrauca divas Latvijas.
Pirms braukšanas pie pircēja abi busiņi bija pamatīgi ķīlēti un visādi atsvaidzināti. Veco grīdu vietā bija ieklāts svaigs finieris, bet nez kur sadabūtie un nomainītie amortizatori bija tik lecīgi, ka busiņus mētāja pat visseklākajās bedrītēs.
Māris bija nemierīgs. Ceļš cauri Maskavai un tad gar Ukrainas robežu līdz Kalmikijai bija nieks, vienatnē jau vairākas reizes mērots, tomēr ar nepazīstamu ceļabiedru tas bija citādi. Protams, labi, ka pieteicās otrs šoferis, uz pusēm jau nepārplēsīsies un abos busiņos vienlaikus neiekāpsi. Taču caur paziņu paziņām atrastais palīgs šķita dīvains un nerunīgs. Nilam tur, Kalmikijā, esot radi no sievas puses vai kas tāds, un viņš labi zinot to galu. Tas tā kā būtu labi. Bet kāpēc jāved līdzi tas koks? Izstīdzējis, trūcīgām lapām noaudzis stumbenis māla podā. Viņam vajagot to koku dabūt līdz Kalmikijai, un viss. Dīvainis. Bija tak redzams, ka tas sprāgonis līdz Elistai nemaz neizvilks, nokaltīs jau starp Zilupi un Maskavu! Māri ērcināja arī tas, ka ceļabiedra sejā nebija nolasāms nedz uzjautrinājums, nedz raizes, nedz kas cits, izņemot savādu, visaptverošu dzīves nogurumu. Nilam patiešām rūpēja vienīgi tas sasodītais koks.
