Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Kaut kur skanēja neskaidrs troksnis. Tas traucēja…
Par klusu, lai nozīmētu kaut ko svarīgu, un par skaļu, lai nebūtu sadzirdams. Tas turpinājās un kaitināja — kļuva par traucēkli! Vairs nebija iespējams ļauties sapņu ainām, jo šis klusais, bet ietiepīgi nerimtīgais troksnis tās izgaiņāja un piesaistīja uzmanību sev. — Tā varēja būt lietus lāšu pakšķēšana. Taču nebija. Tas traucēja. Vajadzēja mēģināt to izskaidrot…
Un sapnis izbālēja — izplēnēja — nogrima…
Vēl palika sērīga nožēla — pārvērtās nelāgā omā — trulā piktumā — urdošā niknumā. Ar ilgi krāta rūgtuma nomāktu sirdi Aleksejs Nikolajevičs Bikodavļevs pamodās. Troksnis — šis biklais, bet ietiepīgi nerimtīgais troksnis — skanēja no istabas durvīm. Tur klauvēja. Viņš spējā sašutumā uzslējās.
