Sv. Paraskevas ikona. Māksliniece Anna Zandberga-Šenke
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Izcīnot sevī neredzamo cīņu, ar nožēlu lasu šīs grāmatas
Apkārt ir daudz krievu kultūras elementu, reāliju, simbolu. Tie ne tikai sazēluši, bet jau iesakņojušies mūsu dzīves un kultūras telpā. Šķiet, tie ir visur. Varbūt mēs tos nepamanām, neinteresējamies par tiem, nepievēršam tiem uzmanību, neprotam tos nolasīt un atkodēt, tomēr tie pastāv un turpina iedarboties uz kultūrvidi un sabiedrības apziņu gluži kā 25. kadrs. Pat ja es gribētu no tiem atteikties, tas nav iespējams. Tie ir neatņemama arī manas dzīves daļa.
Iespējams, tas sākās ar šo vienu ikonu.
Apmēram pirms pusotra gada es ciemojos pie tēta. Viņš ir krievs. Garš stāsts... Pirms dodos prom, mēs stāvam pie sekcijas un apspriežam niekus, kas tajā iekonservēti un dzīvo savu rotaļlietu dzīvi — galu galā, viss, kas nav saistīts ar Ukrainu, tagad ir rotaļlietu pasaule.1 Tēta rotaļlietu pasaulē ir arī ikona, ko atceros no bērnības. Varbūt tā bija piederējusi manai vecmāmiņai — Babai, kā mēs viņu saucām. Viņa nāca no staroveru ģimenes. Iespējams, Babas vecāki bija starp tiem ortodoksālajiem vecticībniekiem, kuriem vajāšanas dēļ nācās pamukt uz Krievzemes nomalēm, un tieši tā viņi bija nonākuši Abrenē, ko vēlāk, pievienojot Pleskavai, pārsauca par Pitalovu. Ikona bija samelnējusi tumša, tumša no tā, ka gadu desmitiem, varbūt simtiem gadu bija stāvējusi dievnamā, kur nemitīgi dedzinātas sveces un vīraks. Pastiepjos un paķeru tumšo ikonu: — Un kas tā par... — es vēl nepagūstu izteikt vārdu «ikona», kad, izšķīstot vecajam koka rāmītim, tā ir izslīdējusi zemē. Tikai tobrīd, pēc vairāk nekā trīsdesmit maldu gadiem, ieraudzīju, ka tā ir uz papīra izdrukāta reprodukcija «rotaļlietas dzīvē», nevis autentiska ikona.
