Ivars Šteinbergs. Ābece. Valters Dakša, 2024.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Skaņa ir visai smalks, netverams (lasi — neizzināts) materiāls, kas grūti padodas konceptualizācijai. Nav atbildēts jautājums, vai skaņu vispār var uzskatīt par pastāvošu, ja to neviens nedzird. Vēl grūtāk ir ar valodas skaņu, kas viena pati vai kontekstā iegūst semantisku lādiņu. Tieši ar skaņu runātājam ir savas neiropsiholoģiskās un ķermeniskās attiecības. Strukturālisti1 norāda, ka skaņa piesaista nozīmi līdz ar runātāju lietoto ideālo sistēmu, kurā vienai skaņai noteiktas vērtības tiek piešķirtas tieši iepretim citai. Tomēr valodās ir dažādas skaņu sistēmas, un katru ideāli aprakstāmo skaņu runātāji praktiski izrunā atšķirīgi. Tas atkal raisa jautājumu par skaņu bez klausītāja. Bet iespējams, ka tas ir lasītājs, kurš ar savu iekšējo ausi saklausa skaņu aiz grafiskās vienības, kas neskan, kamēr nav zināms, kā tai būtu jāskan arī pēc tam, kad esam iemācījušies lasīt.
