Bērnam bērns

Ik gadu aptuveni simt bērnu piedzimst nepilngadīgām mammām. Visbiežāk meitenes meklē mīlestību, ko nav saņēmušas ģimenē, taču viņām trūkst elementāru zināšanu par kontracepciju. Ne tikai pusaudžiem, arī daudziem pieaugušajiem Latvijā priekšstati par seksuālo veselību ir pilnīgi aplami

Lidija mocījās ar sliktu dūšu jau kopš bērnības braucieniem autobusā, arī pret dažādām smaržām ir jutīga. Tāpēc, kad tajā ziemā nelaba dūša parādījās atkal un atkal, «man pat prātā neienāca, ka varētu būt stāvoklī». Lidijai bija 15 gadu. Viņas puisis tikko bija devies peļņā uz ārzemēm. Vecākās māsas ieteica abortu. Lidija bija kategoriski pret. Tagad viņai ir 27, meitai desmit un dēlam septiņi gadi. Lidija mīl savus bērnus un nenožēlo šo izvēli. Tomēr, ja būtu iespēja izlemt, «es būtu gribējusi izmācīties, nostāties uz kājām un tikai tad laist pasaulē bērniņus», saka liepājniece.

Lidija Broka nav vienīgā, kas pusaudzes gados kļuvusi par māti. Gadā, kad Lidijai piedzima meita, vairāk nekā 200 bērnu nāca pasaulē mammām, kas nebija pilngadīgas. Pēdējā laikā šis skaits samazinājies, tomēr joprojām ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Zināms, ka jaunākajai grūtniecei bijuši tikai 13 gadi.

Agrīnās grūtniecības biežākie iemesli ir problēmas ģimenē. Lai gan politiķi nemitīgi atkārto, ka Latvijai svarīgs katrs bērns, daudzu gadu laikā joprojām nav izveidota sistēma nepilngadīgo māmiņu atbalstam. Tas rada milzīgu risku, ka valsts «gaidītie bērni» nākotnē var nokļūt nelabvēlīgos apstākļos. Vairākas meitenes, vientuļās mammas, kuras nevēlējās atklāt savu vārdu, atzina, ka sastopas ar lielām finansiālām un praktiskām grūtībām. Trūkst izglītības, tāpēc nevar dabūt darbu ar normālu atalgojumu. Tas savukārt sarežģī piemērotas dzīvesvietas atrašanu. Nav arī neviena, kas palīdzētu pieskatīt mazo, tāpēc dzīve ir nemitīgs stress par bērna drošību.

«Man nebija, kur iet»

«Izaugu septiņu bērnu ģimenē. Dzīvojām saspiesti, un man pēc iespējas ātrāk gribējās tikt prom no mājām,» stāsta Lidija. Izveidojās attiecības ar piecus gadu vecāku puisi, kādu laiku abi dzīvoja kopā īrētā dzīvoklī. Meitene mācījās, paralēli uz pusslodzi strādāja. Kad draugs izlēma braukt peļņā uz ārzemēm, Lidija atgriezās pie vecākiem, jo nespēja viena samaksāt īri. «Man jau nebija, kur iet.»

Jau agrāk dažādās situācijās viņu bija mocījusi slikta dūša, bet nu tā metās arvien biežāk. Mamma ieminējās, vai tikai meita nav stāvoklī, taču Lidija atmeta ar roku — tas nevar būt! «Protams, es zināju, ka seksa laikā var palikt stāvoklī. Bet mums parasti bija pārtrauktais dzimumakts, un viss šķita droši.»

Meitenei neviens nebija izstāstījis, ka kalendārā jāatzīmē mēnešreižu pirmā diena, tāpēc viņa nevarēja precīzi pateikt, kad bijušas pēdējās. «Šķita — nesen taču bija.» Pie ginekologa kļuva skaidrs — viņai būs bērns. Pirmās emocijas bija šoks, neticība. «Pēc tam domāju, ko tagad darīt.» Vecāku divistabu dzīvoklī jau mitinājās pieci cilvēki. Sociālais dienests ieteica doties uz misiju Pakāpieni Tukumā, ko savulaik izveidoja Danute un Viljams Šulci. Lidija tur ieradās pirms dzemdībām un pavadīja 11 mēnešus.

Sākumā bijis ļoti grūti pierast — sveša vieta, sveši cilvēki. Zvanījusi uz mājām, taču visi palīdzības lūgumi palika bez atbildes. Tāpēc Lidija līdz šai dienai ir pateicīga Šulciem un Pakāpienu «mammai» Ivetai par drošo vietu, kur varēja patverties. «Jutu patiesu ieinteresētību un rūpes.» Liels atbalsts bijis vienmēr blakus esošā «mamma» — sieviete, kura dzīvo kopā ar grūtniecēm, palīdz jaunajām māmiņām, iemāca rūpēties par mazuli un paveikt dažādus darbus. Pārtika un dzīvošana meitenēm bija nodrošināta, «mamma» mudinājusi katru pabalstos saņemto eiro ietaupīt jaunās dzīves sākumam.

Kad pienācis laiks pamest misijas māju, Lidija meklēja īres dzīvokli, paralēli kārtoja dokumentus sociālā dzīvokļa saņemšanai. «Dzīvokli atradu, bet darbu gan vēl ne. Kur tad es būtu likusi mazo,» viņa saka. Meitiņas tēvs par abām nav licies ne zinis. Atbalstījis tagadējais dzīvesbiedrs, ar kuru tolaik bijuši «tikai draugi». Mazpamazām abiem uzplaukušas jūtas, trīs gadus pēc meitas piedzimis dēls.

Lidija uzskata — ja nebūtu Pakāpienu, viņas dzīve būtu izveidojusies daudz sliktāk. «Kad piedzima meita, es taču neko nesapratu, nebija dzīves pieredzes, jutos kā no laivas izmesta.» Tagad viņa ir nobažījusies par saviem bērniem, kuriem priekšā pusaudžu gadi. Viņa domā, ka vecākiem mājās ir jāstāsta bērniem par reproduktīvo veselību. Bet kā? Lidija nejūtas droši. «Man nebija neviena, kas pastāsta par intīmām attiecībām, kontracepciju. Zināšanas bija tikai no skolas. Vai es mācēšu to pastāstīt meitai un dēlam?» Viņa redz, ka bērni jau no desmit gadu vecuma staigā apkārt baros pīpēdami, dažkārt dzerdami. «Droši vien šajos bariņos jau ir vai būs arī sekss. Sociālajās zinībās skolā vajadzētu vairāk mācīt par atkarībām, par seksu, turklāt jau no aptuveni desmit gadu vecuma, jo bērni tagad attīstās ātrāk.»

Lidija gribētu, lai bērni neiet viņas pēdās, jo «palikt stāvoklī pusaudža vecumā nav normāli», viņa nopietni saka. «Ir ļoti grūti.» Viņa atzīst, ka dzīve rit uz izdzīvošanas robežas.

«Darām reti — 2 reizes nedēļā»

Zināšanu trūkums ir viens no galvenajiem agrīnas grūtniecības iemesliem, apstiprina Bērnu slimnīcas fonda pasūtīts pētījums, kurā analizēta nepilngadīgo grūtnieču situācija. Lielākā daļa meiteņu augušas disfunkcionālās ģimenēs, kur nevalda siltas, iejūtīgas attiecības. Iespējams, bijušas dažādas atkarības. «Pētījumā parādījās arī riska neapzināšanās, neattiecināšana uz sevi,» saka Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Anda Ķīvīte-Urtāne, kura vada Sabiedrības veselības institūtu.

Cits pētījums par iedzīvotāju reproduktīvo veselību pērn apliecināja — ne tikai pusaudžiem, bet arī pieaugušajiem trūkst zināšanu par seksuālo veselību. Izsargājoties no grūtniecības, netiek izvēlēta droša kontracepcija. Pētījums rāda, ka populārākā kontracepcijas metode ir prezervatīvi, otrajā vietā ir pārtrauktais dzimumakts, trešajā — hormonālā kontracepcija, bet ceturtajā — dabiskās metodes, ar ko parasti saprot kalendāro metodi. «Divas no tām ir pilnīgi nedrošas,» Ķīvīte-Urtāne saka par pārtraukto dzimumaktu un kalendāro metodi.

Daudziem vecākiem nav pietiekamu zināšanu, lai izglītotu bērnus, uzskata profesore. Tas attiecas ne tikai uz kontracepciju. Nezināšana parādās jautājumos par sievietes menstruālā cikla ilgumu vai to, kurā cikla posmā ir lielāka iespēja palikt stāvoklī. Aptuveni puse vecāku uz šiem jautājumiem atbildēja nepareizi. Tāpat nespēja atbildēt, vai maksts un vagīna ir viens un tas pats.

Daudzi nemaz nevēlas izglītot bērnus seksuālos jautājumos, turpina profesore. Par šīm tēmām ar bērniem runā mazāk nekā puse vecāku, divas trešdaļas uzskata, ka bērni skolā par tām netiek pietiekami izglītoti. Visbiežāk minētais iemesls, kāpēc ar bērniem nav pārrunāti ar seksuālo un reproduktīvo veselību saistīti jautājumi, ir vecāku uzskats, ka ir pārāk agri par to runāt ar bērniem. «Tāpēc par seksuāli reproduktīvo veselību bērniem jāmāca skolā, kur viņi pavada lielāko daļu laika,» uzsver Ķīvīte-Urtāne.

Taču veselības mācību no skolu programmas izņēma 2005. gadā, šos jautājumus iekļāva sociālo zinību un dabaszinību stundās. Diemžēl sniegtās zināšanas ir vājas — to atzīst gan ginekologi, gan citi speciālisti, kas strādā ar nepilngadīgām grūtniecēm.

Galvenais avots jauniešiem ir internets, bet tur gūtās zināšanas ir nepilnīgas vai pat nepatiesas. Daudzi pusaudži skatās pornofilmas un šķiet labi informēti par seksu, bet «filmās jau par kontracepciju vai seksuāli transmisīvajām slimībām nestāsta», uzsver Bērnu slimnīcas ginekoloģe Lāsma Līdaka. Viņas aprūpē nonākušās meitenes parasti nav zinājušas par kontracepciju, nav attiecinājušas risku uz sevi. Ārste nosauc meiteņu argumentus: «nešķita, ka tas varētu notikt no vienas reizes», «mēs to darām reti — divas reizes nedēļā» vai «mēs jau sen esam kopā, bet es nebiju palikusi stāvoklī». Meiteņu izpratnē «sen» var nozīmēt, piemēram, trīs mēnešus.

Pusaudži nedomā reālistiski — viņiem neienāk prātā rūpes par kontracepciju, un nav neviena, kas izstāstītu, ka apaugļošana var notikt arī pārtraukta dzimumakta laikā. «Būtu tikai normāli, ja pusaudzim būtu pieaugušā atbalstošais plecs. Ja mamma vai tētis teiktu — var gadīties tā un tā, mums kopā par to jāpadomā. Ja šāda pieaugušā blakus nav, sekas ir grūtniecība,» saka Līdaka.

Bieži meitenei pat nav iemācīts, ka līdz ar pirmajām mēnešreizēm katru mēnesi jāpieraksta to sākums, lai izsekotu cikla garumam un regularitātei. Te arī skaidrojums, kāpēc daļa pusaudžu par grūtniecību uzzina vēlu — pēc vairākiem mēnešiem, kad vairs nav iespējams legāls aborts. Latvijā grūtniecību pēc sievietes vēlēšanās drīkst pārtraukt līdz 12. grūtniecības nedēļai. Līdz 24. nedēļai var veikt medicīnisko abortu, ja grūtniecība apdraud veselību vai auglim ir iedzimtas anomālijas. Līdz ar kopējo demogrāfisko līkni mākslīgo abortu skaits Latvijā pēdējo desmit gadu laikā samazinās — tas sarucis uz pusi, un pusaudžu gadījumā vēl vairāk.

Taču sāpīgs jautājums ir kontracepcijas pieejamība. «Veikalos paskatoties uz prezervatīvu cenām, kļūst skaidrs, ka jaunieši tos vienkārši nevar atļauties. Nemaz nerunājot par citām metodēm,» uzsver profesore.

No šā gada valsts ir ieviesusi apmaksātu kontracepciju sievietēm ar sociālās atstumtības risku. Latvijas Ārstu biedrība un citas organizācijas martā aicināja valdību un Saeimu paredzēt finansējumu kontracepcijas līdzekļu nodrošināšanai visām jaunajām sievietēm vecumā līdz 25 gadiem. Runa ir par aptuveni 90 tūkstošiem sieviešu. Šim nolūkam veselības budžetā būtu jāparedz ap 2,6 miljoniem eiro.  Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedre Ingrīda Circene saka — redzot, cik lēni pildās budžets, šogad naudas šādam nolūkam, visticamāk, nebūs.

Meklē mīlestību

«Lielākā daļa meiteņu, kas gaida mazuli, ir attiecībās — ilgākās vai īsākās, bet attiecībās,» ginekoloģe Līdaka kliedē mītu, ka stāvoklī paliek tikai pusaudzes, kuras ļaujas gadījuma sakariem ballītēs, alkohola reibumā. Arī pētījums par nepilngadīgajām grūtniecēm apstiprina — attiecības viņām ir ļoti svarīgas. Meitenes ilgojas pēc mīlestības, uzmanības, atzinības.

«Lielākā daļa no aptuveni 300 meitenēm, kas 30 gadu laikā bijušas Pakāpienos, meklējušas mīlestību,» stāsta misijas vadītāja Danute Šulca. «Tiklīdz parādās kāds princis, kurš saka, ka mīl un mīlēs, meitene izkūst», jo uzaugot ir pietrūcis mīlestības. «Viņas vienkārši ilgojas pēc apskāviena, mīļa vārda,» nopūšas Danute, «bet galu galā tiek pie bērniņa.»

Viņasprāt, atbildība jāuzņemas vecākiem, kas nav pratuši vai spējuši atbalstīt savas meitas. «Būtu svarīgi ģimenē jau no mazām dienām runāt par cieņu gan pret savu, gan otra cilvēka ķermeni. Mācīt par mīlestību, pašcieņu, iemācīt bērniem pateikt «nē»,» uzsver misijas vadītāja. Viņa atceras, ka kopā ar vīru pirms daudziem gadiem pēc pašu iniciatīvas braukuši pa skolām un runājuši ar pusaudžiem par seksuālo veselību. Stāstījuši par kontracepciju, dzemdībām, abortiem. 

Danute atceras — viens no uzdevumiem bijis no pirmā līdz pēdējam solam pa klasi padot rozi. Katrs skolēns aicināts noplūkt pa ziedlapiņai. «Kad roze atkal nonāca pirmajā solā, no tās gandrīz nekas nebija palicis pāri. Sacījām puišiem — to pašu jūs izdarāt ar meitenēm, pret kurām izturaties ar necieņu, kā pret lietām. Varbūt naivs paņēmiens, bet tas noteikti daudziem palika prātā.»

Pakāpienu vadītāja uzsver — jauniešu dzīvē trūkst vertikāles. Ne visi ir kristieši, bet garīga vertikāle var būt arī māksla, mūzika, dejas, sports. «Pusaudža vecums ir laiks, kad tiek likti pamati pieaugušā dzīvei. Diemžēl bieži šie pamati ir nestabili. Arī par to atbildīgi vecāki,» uzsver Danute.

Viņa arī norāda uz atbildības asimetriju — viss situācijas smagums parasti gulstas uz meiteņu pleciem, lai gan bērnu rada pāris. «Sabiedrības nosodījumu saņem tieši meitene. Viņai jāiznēsā bērniņš, jādzemdē un jāparūpējas ne tikai par savu turpmāko dzīvi, bet arī par to, kā izaudzināt bērnu.» Misijā uzņemto meiteņu partneri, uzzinot par grūtniecību, lielākoties paziņojuši, ka tas nav viņu bērns, un atteikušies no attiecībām. «Esmu pieredzējusi, cik sāpinātas ir meitenes, jo patiešām ticējušas, ka tā ir lielā mīla.»

Taču ir arī vīrieši, kas uzņemas atbildību, — Danute redzējusi arī šādus stāstus. 

Tāds ir arī Nikoletai, kura palika stāvoklī 16 gados. Tagad ir 19, un viņa laimīgi gaida otro bērnu. Taču pirmā grūtniecība bija pamatīgs satricinājums. «Tabletes nenostrādāja.» Nikoletai bija gadu ilgas attiecības, meitene lietoja hormonālo kontracepciju.

Kad radās aizdomas par grūtniecību, stress bija milzīgs. «Man bija bail veikt testu un bija arī bail iet pie ārsta, šķita — dakteris mani nosodīs.» Ginekoloģi atrada internetā. «Izvēlējos tādu, kas attēlā šķita jauka un pietiekami jauna, lai mani nenosodītu.» Attieksme izrādījās atbalstoša.

Nikoletas tētis un mamma bija miruši jau pirms vairākiem gadiem, viņu audzināja vecmāmiņa ar savu māsu. Par gaidāmo bērnu Nikoleta neteica ne vārda. «Piezvanīju viņām no slimnīcas, kad bērniņš jau bija piedzimis, un tikai tad izstāstīju.» Noslēpt grūtniecību palīdzēja tas, ka «mans vēders bija pavisam mazs, nevarēja pateikt, ka esmu stāvoklī.» Vecmāmiņa mazo Milānu pieņēmusi ar mīlestību, tikai uztraukusies, vai grūtniecības laikā Nikoleta saņēmusi visus nepieciešamos vitamīnus. Meitene saka — ome ar māsu bijušas viņas atbalsts pēc bērniņa piedzimšanas, arī tagad daudz palīdz. Turpretī no drauga vecākiem nav nekāda atbalsta. «Sākumā pārdzīvoju, bet tagad esmu pieņēmusi, ka tā ir, un viss.»

Grūtniecības laikā meitene pameta ģimnāziju, jo «bija stress, ka pamanīs vēderu». 12. klasi pabeidza tālmācības vidusskolā. «Jā, kad piedzima bērniņš, bija grūti. Nevarēju izgulēties, ik pēc divām stundām bija jābaro. Bet nu jau ir daudz vieglāk,» viņa saka. Nikoleta domā, ka šobrīd dzīve ir sakārtota — finansiālās rūpes uzņēmies bērna tēvs, kurš ir gadu vecāks par viņu. Puisim ir savs bizness, un abi kopā tagad gaida otro mazuli. «Bijām apsprieduši, ka gribētu vēl vienu bērnu. Līdz ar hormonālo tablešu maiņu tas sanāca neplānoti. Abi esam ļoti priecīgi.» Pati Nikoleta bija trešais bērns ģimenē, piedzima mammai 42 gadu vecumā. Vienmēr jutusi lielo gadu starpību. «Mums ar bērniem tā nebūs, būsim jauni vecāki, bet ap gadiem 40 jau varēsim atpūsties,» viņa pasmaida.

Rīdziniece Nikoleta palika stāvoklī 16 gados. «Tabletes nenostrādāja.» Kad radās aizdomas par grūtniecību, stress bija milzīgs. «Man bija bail veikt testu un bija arī bail iet pie ārsta, šķita — dakteris mani nosodīs.»
Foto — Reinis Hofmanis

Trūkst valsts atbalsta

Uzzināt par neplānotu grūtniecību pusaudža gados ir satraucoši un biedējoši. Pārņem neziņa un izmisums, bet visbiežāk nav neviena, kam lūgt palīdzību. Daļa grūtnieču nāk no ārpusģimenes aprūpes iestādēm, bet, ja ģimene ir, bieži vien tajā ir atkarību problēmas un sliktas attiecības, stāsta nepilngadīgo grūtnieču mentore Ramona Treilona. Topošais tēvs pazūd vai palīdzēt nespēj.

Reizēm gadījumi ir pavisam dramatiski. Ginekoloģe Līdaka stāsta, ka slimnīcā ar pilnu dzemdes atvērumu iestājusies kāda pusaudze, kura nav zinājusi, ka ir stāvoklī. Turklāt viņai konstatētas hlamīdijas un gonoreja. Pēc dzemdībām speciālisti nokārtojuši, lai meitene var saņemt apmaksātu kontracepciju. «Taču viņa neieradās uz vizīti, jo mamma bija pret,» sarūgtināta ir ārste. Citreiz mātes aizliedz meitām vakcinēties pret gripu un citām slimībām, ko speciālisti rekomendē grūtniecības laikā.

Lai sniegtu praktisku palīdzību, nu jau vairākus gadus Bērnu slimnīcas fonds izveidojis mentoru programmu nepilngadīgajām grūtniecēm. Sagatavotas jau 30 mentores, kuras darbojas kā brīvprātīgās. Teorētiski palīdzība pieejama visā Latvijā, taču mentoru aprūpē nonāk tikai tās meitenes, par kurām programmā uzzina. Visbiežāk tās, kuru grūtniecību uzrauga Bērnu slimnīcā vai kuras pašas meklē atbalstu.

Pēdējā gada laikā mentoru palīdzība sniegta 11 meitenēm, tātad aptuveni katrai desmitajai nepilngadīgajai dzemdētājai. Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa uzsver — ikvienam, kura ceļi krustojas ar nepilngadīgu grūtnieci, būtu jāzina, kur un kā viņai saņemt palīdzību. 

«Jau daudzus gadus runājam par to, cik svarīga valstiska grūtnieču aprūpes programma,» saka Dambiņa, taču neskaitāmajām sarunām ar deputātiem un ministriem nav rezultāta jau sešus gadus. Dambiņa uzskata — nav pieļaujams, ka valstī ar tik zemiem dzimstības rādītājiem ir atsevišķa grupa bērnu, kam vispār nepievērš uzmanību. «Nav jau runa tikai par veselības aprūpi. Grūtniecībai pusaudža vecumā ir neskaitāmi aspekti — nav iespēju pabeigt mācības, meitenei ar bērniņu īsti nav, kur palikt, ja nav ģimenes. Kad bērniņš paaugas, nav iespēju atrast darbu, jo bērnudārzos nav vietas,» saka Dambiņa. Pastāv liela varbūtība, ka nepilngadīgās dzemdētājas neiegūs izglītību, vēlāk saskarsies ar grūtībām karjeras veidošanā. Lai gan grūtnieces var turpināt mācības, skolas parasti nesniedz atbalstu, bet tālmācība ir par maksu.

Ķīvīte-Urtāne piemin arī juridiskās problēmas, kuras izkristalizējušās pētījumā un vajag risināt valstiskā līmenī. «Ja meitenes partneris ir pilngadīgs, rodas milzīgas problēmas. Arī gadījumā, ja cilvēki mīl viens otru un partneris grib uzņemties atbildību par bērniņu, vīrietis tiek saukts pie kriminālatbildības.» Dažkārt norit juridiska cīņa par paternitātes noskaidrošanu.

Viena no nesakārtotām lietām ir arī atbildības uzņemšanās par bērnu — ja meitenei vēl nav 16, viņai nav tiesību kļūt par sava bērna aizbildni un viņa nevar saņemt ar bērna piedzimšanu saistītos pabalstus. Dambiņa aicina šīs lietas beidzot sakārtot. «Ja valsts nevar gadā palīdzēt 100 bērniem, kas dzemdē vēl simt bērnus, tad par kādu demogrāfiju mēs varam runāt!»

Dati: Rīgas Stradiņa universitātes un TNS Latvia pētījums par iedzīvotāju seksuālo veselību, 2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem