Pozitīvi lādētais zirnekļa tīkls

Daudzkrāsaini kā ilgtspējīgi darināts lupatu deķis ir sabiedrības aktīvistu darbības virzieni. Ko kopienu līderi paveikuši katrā no Latvijas novadiem?

Prieks par citu prieku

Veltīt laiku, spēku un enerģiju sabiedrības labā, izdaiļojot telpas un apkārtējo vidi, — tādu dzīvesstilu pārmantoju no mātes, atklāj iecavniece Ginta Zaumane. Zemgalē labi zināma viņas un domubiedru biedrība RaDam. Ginta bijusi arī starp biedrības Mans tautastērps līdzdibinātājām. 

Sabiedriskās darbības mērķis ir radīt un parādīt skaisto mums apkārt, ar radošu procesu palīdzēt cilvēkiem pilnveidot vidi un sevi, pārliecināta ir iecavniece. «Es labi atceros, kā mana mamma gāja un darīja sabiedrības labā, neprasot neko pretī. Viņai tas patika, un es kā bērns daudz palīdzēju. Viņa brīvprātīgi izgreznoja kultūras nama telpas, kopa parku, aktīvi piedalījās skolas un sporta nama dzīvē. Viņa bija tas mazais rūķītis, kas daudz paveic, lai citiem būtu prieks. Es jutu, cik labi ir just citu prieku par to, ko esi paveicis no brīvas gribas. Vēlāk gan skolas gados, gan profesionālajā dzīvē mani vienmēr izvirzīja kā procesu vadītāju, un es to neuztvēru kā papildu pienākumu, bet ļoti gribētu rīkošanos,» stāsta Ginta.

Biedrība RaDam veidota ar ideju iesaistīt vietējo kopienu kultūras, mākslas un vides veselības jomā. «Strādājam ar dažādām paaudzēm — gan jauniešiem, gan vecākiem cilvēkiem, iekustinot sabiedrību radošumā ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem.» Mākslas darbnīcas Iecavā ļāvušas uzplaukt vairākiem amatieru talantiem, kas iepriekš otu un krāsas rokās nebija ņēmuši. Daži gleznot turpina gadiem. «Lielākais prieks, ka cilvēki atrod savu ceļu, kā strādāt ar krāsām, meklēt savu izteiksmes veidu, ar pašu gleznām kā dāvanām iepriecināt citus,» saka Ginta. 

Tomēr cilvēkus iesaistīt nav viegli — ar vienu skaistu bildi sociālajā medijā nepietiek, viņa atzīst. «Labākā ir mutvārdu reklāma, ja esi cilvēkam pastāstījis tik aizraujoši, ka viņš pastāsta tālāk, izaug tāds kā labais zirnekļa tīkls. Ar katru reizi arvien lielāka daļa informēto cilvēku atsaucas. Sākam ar saviem draugiem, izstādēm un darbnīcām dalībnieki pieaicina savus draugus. Tas ir nemitīgs darbs ar cilvēkiem.» Aktīviste nebēdā, ja kādam darbnīcas un izstādes nešķiet pievilcīgas. «Tātad šiem cilvēkiem pašlaik ir citas prioritātes, varbūt viņi pievienosies citā akcijā.»

Gintas pieredzē sadarbība ar citām biedrībām un interešu grupām, pašvaldības iestādēm un bibliotēkām ir sabiedriskās darbības pamats. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā viņas vadītajās radošajās darbnīcās dienas centrā Iecavnīca savas emocijas varēja izlikt un izprast arī Iecavā uzņemtie bēgļi. «Tās bija krāsas vai māls, ar ko negatīvās domas varēja atslēgt kara ievainotie cilvēki.» 

Viņa raksturo — gan vietējā auditorija, gan ukraiņu bēgļi radošajā darbībā ir līdzīgi. «Kad cilvēkam piedāvā radošumu, svarīgākais ir cilvēcība. Tad nav svarīga ne nacionalitāte, ne valoda, ne politika. Mēs redzam cilvēkus, ar kuriem gribam kaut ko darīt kopā.»

Gintas profesionālā darbība arī vairo skaistumu — viņa izgatavo pašas dizainētas, gaumīgi krāšņas rotas, izšuvumus un oriģinālus māla traukus. Pie viņas Vīnkalna cepļa darbnīcā savu šķīvi un krūzi var izveidot ikviens apmeklētājs. Zemenēm un pašceptiem auzu cepumiem no pašgatavotiem šķīvjiem ir gluži īpaša garša un aromāts.

Šogad Ginta kopā ar citiem mazajiem uzņēmējiem izveidojusi arī Bauskas novada amatnieku, mājražotāju un mazo uzņēmēju atbalsta biedrību Dari-Nāc Bauskas pusē. Nosaukumā ielikts apliecinājums par novadu un katra cilvēka ieguldījumu. Gintai svarīgi, lai pat nosaukums radītu pozitīvu sajūtu.  «Cilvēks ir kolektīva būtne. Lai kaut ko izdarītu, vajadzīga komanda. Jo tā ir stiprāka un daudzpusīgāka, jo vairāk varam paveikt.»

Ienācējas ar savējo saknēm

Vēl pirms Sēlija kļuva par etnisko novadu, kā spilgta pērle vietējiem ceļotājiem izcēlās Kaldabruņa. Galvenais dzinējspēks apkaimes vides un kultūrvērtību izkopšanā ir biedrība Ūdenszīmes, ko vada Ieva Jātniece. Viņas paspārnē pēdējā desmitgadē izauguši jauni sabiedrības aktīvisti, viena no viņiem — Andra Kantāne, jauniešu speciāliste Ilūkstē.

Biedrība dibināta 2007. gadā ar mērķi atbalstīt Kaldabruņas ilgtspējīgu attīstību, aktivizēt pilsonisko sabiedrību, iesaistīt bērnus un jauniešus, stāsta Ieva. Viņa uzsver — galvenais uzdevums bijis atdzīvināt savdabīgo vietu un noturēt to uz kartes. Tas izdevies — Kaldabruņā ir daudz atkoptu un no jauna labiekārtotu vietu, kur patīk piestāt tūristiem, sabiedriskajam darbam atsaucīga kopiena. 

«Biju ienācēja no Jūrmalas, un sākumā Kaldabruņas lauku cilvēku atsaucība man bija patīkams pārsteigums,» atminas Ieva. «Knapi biju pateikusi, ka vajadzētu kaut ko darīt ar puķu dobi, — tas jau bija izdarīts! Te cilvēki prot darīt praktiskas lietas, nežēlo savu laiku, veidojot apkaimi labāku.»

Viņa atzīst — biedrības vadīšana nav darbs, bet gan dzīvesveids. «Aizrautība ir lipīga parādība, bet nevar ilgstoši cilvēkus mānīt ar mārketinga trikiem. Tādās vietās kā Kaldabruņa, kur cilvēku skaits ir ierobežots, ikdiena ir uz vietējo pleciem. Jāspēj novērtēt katra labās īpašības un spējas, atrast īsto vietu, jāliek lietā katrs sīkums, un jāvar samierināties ar mīnusiem. Ar gadiem ir vieglāk, jo redzi ieguldīto un padarīto.» 

Arī Andra ir ienācēja — ieprecējusies Kaldabruņā no Zemgales. Viņai Sēlijas ciems kļuvis par jaunajām ģimenes mājām. «Ar biedrības aktīvistiem un darbu iepazinos, kad pēc pārcelšanās uz dzīvi Kaldabruņā gribēju nevis tikai sēdēt mājās, bet satikties ar vietējiem, parunāties. Strauji izveidojās kopienas sajūta — sākām uzņemt ekskursantu grupas, skolai bija jāpalīdz ar teritorijas sakopšanu un iekštelpām.»

Tagad ar augošu pieredzi jauniešu darba organizēšanā Ilūkstē Andra secina, ka pilsētā ir grūtāk savākt dalībniekus notikumos. Viņa izmanto no Ievas aizgūtu pieredzi — lai ļaužu plūsma būtu, aicina personīgi katru ar telefonzvanu vai īsziņu, uzrunā satiekoties. 

«Nepārtraukti jāuztur klātesamības sajūta — jāiet runāt ar jauniešiem viņu sanākšanās, jābūt dalībnieku redzeslokā. Svarīgi, lai vietējā sabiedrība zina mani kā cilvēku,» skaidro Andra.

Ieva atzīst — biedrības darbība nav bizness. «Ja parēķinātu brīvprātīgā darba stundu vērtību, summa būtu iespaidīga. Cilvēki bieži jautā, kā uzturam Ūdenszīmes ekonomiski, bet tikai neķerieties pie ekseļa, tie liksies šausmīgi zaudējumi! Tomēr tas strādā. Jauniešiem biedrība ļauj apgūt plašu iemaņu spektru, cilvēkiem gados — dažādot savu dzīvi. Tas nav ziedojums, bet abpusēja apmaiņa un ieguvums.»

Andra vērtē, ka aktīvas kopienas spēlē spēcīgu lomu, jo iedod vajadzības un mērķi, kamdēļ nākt kopā un darboties. «Kaldabruņā ar Ūdenszīmēm cilvēki ieraduši skaidri pateikt — mums vajag to un to! Ar jauniešiem tagad sākam veidot līdzīgu saziņu, lai redz, ko viņi grib un var. Jāveido diskusiju process. Svarīgi piefiksēt idejas un saprast, ko varam paveikt paši un kam jāatrod atbalsts no pašvaldības vai kādas programmas.»

«Lauku vietas, kur nav aktīvu kopienu, pēc administratīvi teritoriālās reformas nolemtas aizmirstībai. Ja ciematā ir spēcīga biedrība, tas dzīvos. Ja ne — finanšu apgriešanas un centralizācijas rezultātā nākotne ir apšaubāma. Citas iespējas nav — darbojies vai pazūdi!» saka Ieva.

Vienlaikus viņa tic, ka lauku vide sniedz cilvēkam iespējas būt vispusīgākam un uzturēt dzīvību visdažādākajos veidos — iet dabā, laivot, medīt, atvērt lauku kafejnīcas, uzlabot vidi. Tam piekrīt Andra, citiem jaunajiem cilvēkiem vēlot nebaidīties nākt uz laukiem dzīvot, jo tas ir abpusējs pluss vietējai kopienai un jaunam cilvēkam.

Grāmata pret ziedojumu

Aprīlī Talsos atklāja Skaņu puķu dārzu — Latvijai unikālu kultūrzīmi, kas tapusi pēc arhitektes un pilsētplānotājas Indras Kļaviņas iniciatīvas, iesaistoties veselai domubiedru grupai. Lai puķes skanētu, tās jāiekustina, un Indras atklātais dārza tapšanas stāsts ir līdzīgs — viena ideja iešūpojusi citu līdzdalību un atbalstu, kopā radot ko īpašu.

Talsu simbols ir saulīte ar astoņiem stariem, katram savs raksturs. Ideja skaņu starā izveidot atbilstīgu objektu radusies Indrai un Talsu novada fonda vadītājai Ivetai Rorbahai. «Tajā laikā izdevu savu grāmatu Roterdamas raibās rindiņas par mācību laiku Roterdamā pirms 20 gadiem. Tās pamatā ir mana tā laika dienasgrāmata, kurā aprakstīju raibo dzīvi, cilvēkus šaipusē un taipusē, ilgas pēc dzimtenes un ģimenes. Šo grāmatu dāvināju visiem, ko satiku, lūdzot ziedojumu skaņu dārza izveidošanai,» finanšu pamata savākšanu atklāj Indra. Talsniece ziedojumu savākšanai izdalījusi vairāk nekā 300 savu grāmatu — tādā ceļā līdzekļus vākusi pirmo reizi. Indra domā — tas izdevies tāpēc, ka ikdienā viņa sadarbojas ar daudziem vietējiem, dzied korī, piedalās Talsu novada fondā, ir pazīstama vietējā sabiedrībā.

Divi gadi pagājuši, meklējot īsto risinājumu sarunās ar draugiem, vietējiem meistariem, izpētot līdzīgus pasaules objektus. Ideja aizgūta no diviem skaņu instrumentu izgudrotājiem — Daniela Šmita un Paula Drešera. Risinājums gan pilnveidots. «Mūsu puķēs skanošā bumbiņa ripinās citādi, ir papildu detaļa — kauslapiņa. Talsu 2. vidusskolas dizaina un tehnoloģiju skolotājs Visvaldis Vismanis izgudroja koka daļu. LAC Serviss vadītājs Uģis Lauzējs ar savu komandu izveidoja un nostiprināja metāla kātus. Citi atrada labāko vietu un izvēlējās krāsas,» vietējās komandas darbu raksturo Indra.

Ziedu pamata konstrukcijas darināja Talsu 2. vidusskolas astoto klašu bērni ar skolotāju palīdzību. Talsu Valsts ģimnāzijas 11. klases meitenes pēc mākslinieces ieteikuma piešķīra puķēm krāsas. Dārzu stiprā lietū samontēja ar skolotāju un Talsu Rotary kluba biedru dalību. Arhitekte stāsta, ka atklāšanas dienā skaņu puķu košais izskats un pievilcība bijis pārsteigums pašiem rīkotājiem. 

«Es mīlu Talsus, dzīvoju te lielāko mūža daļu, pazīstu pilsētu. Man nepatīk čīkstēšana, bet gribas kaut ko darīt kopā ar citiem. Nav jāgāž kalni, katrs varam ieguldīt ko nelielu. Ar Skaņu puķu dārzu tā notika — cilvēki nebija jāpārliecina, jo viņi man uzticējās, un tagad ikvienam ir pozitīva pieredze.» Aktīviste ir gandarīta, ka pilsētas pārvaldes pārstāvji paši pieteikušies izdarīt vairākas lietas.

Kā pateicību ikvienam par atbalstu un sadarbību Skaņu puķu dārza atklāšanas svētdienas vakarā Talsu Kultūras namā pirmo reizi sarīkots Indras sarakstīto dziesmu autorkoncerts. Indras dziesmas atskaņoja jauniešu koris Talsis un diriģente Baiba Bite-Krūmiņa ar vietējiem instrumentālistiem. Mūzika mijās ar dzejnieces Maijas Laukmanes dzejas lasījumu.

Indra atklāj — pirmo reizi vienā koncertā izskanējušas viņas agrāk radītās dziesmas. «Tām vajag noteiktu dvēseles noskaņojumu — dažreiz tas ir priecīgs, dažreiz skumjš. Ja kaut kam ir jārodas, tas notiek,» radošo procesu gan mūzikai, gan darbībai sabiedrības labā raksturo Talsu arhitekte.

Nekas nav par grūtu vai tālu

Inta un Arnis parasti ir «darbos mellām mutēm», paši nosmej.
Foto no personīgā arhīva

Pie Rāznas ezera un Mākoņkalna ir krāsaina lauku māja, kurai nevar pabraukt garām. Pievelk ne tikai koši sakoptā vide ar vecām lietām, kam te piešķirta jauna dzīve, bet arī Spēka akmens, uz kura saimniece mudina uzkāpt katru ceļotāju. Inta Brokāne-Vilcāne ar vīru Arni Vilcānu sievas dzimtajā pusē atgriezušies kopš 2016. gada, plašā apkaimē izplatot nesavtīgu vides sakopšanas, atkritumu savākšanas un šķirošanas ieradumu, kā arī atbalstot ikvienu grūtdieni, par ko uzzinājuši no līdzcilvēkiem.

Inta un Arnis neizmanto sociālos tīklus un neskatās televizoru, tāpēc pārsteidz informācijas daudzums par ģimenēm un vientuļiem cilvēkiem, kas nonāk Intas uzmanības lokā. Bet nepārsteidz, ka viņu reiz sarūgtinājis mācītājs, kurš atteicies pa ceļam uz mājām aizvest labdarības sūtījumu kādai ģimenei. Intai un Arnim te nav jautājumu — ja kādam jāpalīdz, viņi to dara neatkarīgi no attāluma un laika visā Latvijā un ārpus tās. «Mēs neprasām ne naudu, ne ko citu, tikai sakām, lai padod ziņu, ka varam palīdzēt,» saka Inta. 

Labdarības mantu piegādi Latvijas ģimenēm Inta sākusi 1994. gadā, kad sāka strādāt Vācijā. «Kad Minsterē sāku pirmo darbu, devu solījumu Dievmātei — ja man palīdzēsi, kad nopirkšu pirmo auto, uzcelšu kapelu. Tā arī izdarīju. Braucot ar auto no Vācijas, piekrāmēju pilnu ar vajadzīgām lietām, tās vedu Latvijas pansionātiem, slimnīcām, bērnunamiem, ģimenēm,» atbalsta procesu raksturo Inta. 

Pie Mākoņkalna izsenis bijusi Brokānu dzimtas mītnes vieta, no bērnības Inta atceras teiku par gleznaino Mākoņkalnu un vienmēr gribējusi te atgriezties. Savukārt Arnim dzīvošana Latgalē bijusi sapnis. Inta un Arnis te sākuši un turpina ar apņēmīgu kopšanu un tīrīšanu. «Redzam, kā cilvēki piemētā ezermalu, ceļmalas. Ejam un vācam, visu šķirojam, vedam uz atkritumu savāktuvi,» ikdienas sakopšanas darbus apraksta Inta.

Tīrība un kārtība ir ikdiena arī mazmeitām Lizoletei un Lillijai, kuras ir čaklas palīdzes vides sakopšanā. Inta visas nesmukās bildes ar piemēsloto ezermalu un krūmiem nosūta zemes īpašniekiem, taču no viņiem lielas atsaucības neesot. Toties pašu kaimiņi gan sākuši vairāk izmantot krāsas savās sētās, gan arī aktīvāk piedalās vides tīrīšanā, līdzīgi Intai un Arnim, nevaicājot, ko saņems pretī. Pie ezera un kalna kopīgi iekārtotas ugunskura vietas, salikti krusti lūgšanām un dziedājumiem. 

Ar Intas un Arņa uzstājību panākts, ka ezera pludmales īpašnieki salikuši akmeņus uz pievedceļiem, lai svešinieki nebrauc mašīnas mazgāt un rīkot autosacīkstes pie Rāznas. Lai te neatstātu netīrumus un mēslus, vajadzīgas atkritumu kastes un tualetes, piebilst Inta. Vācijā dzīvojot, viņa daudz iemācījusies arī par atkritumu vairākkārtēju izmantošanu un pati nodevusi kopš bērnības apgūto pieredzi, kā vecām lietām piešķirt jaunu elpu. 

Visu vajadzīgo informāciju Inta uzzina, runājot ar cilvēkiem. Pašvaldības vadība viņu iepazinusi, kad Inta pati iztīrījusi Zosnas muižu un sākusi turp vest ekskursantus. Vecticībnieku baznīcu atvēruši kopā ar Lipušku vecākajiem ļaudīm.

«Jo vairāk dodam, jo vairāk nāk atpakaļ,» pārliecināta ir Inta. «Mūsu mājās nedzer un nepīpē, tas jāievēro arī vietējiem, kam dodam darbu. Saņemam pateicību par cilvēkiem, kas mēdz lietot alkoholu, bet darbā, kopā ar mums strādājot, nedzer.»

Projektu atbalsta: