2024_04_Maria-Angeles-Perez-Lopez.png
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
I
Kā vēlreiz uzrakstīt par to pašu,
ja visi manis izrunātie vārdi,
nākdami no sabrukuma zilajām alveolām,
ir putekļiem klāti, veci un sapuvuši
un sasien mezglā sevi, to sapelējušajā kabatlakatā
tumši un neiespējami slēpdamies,
pūžņodami cirstajā brūcē, un kopš tā laika
tik greizi un neveikli.
Jo es meklēju ko citu un to neatrodu,
spožu darbības vārdu, kas nodedzinātu šo vakaru,
un viss piepeši kļūtu slimīgi dzeltens,
un uzplaiksnījušajā gaismā nāktu mūsu cilvēki
kā no spundes izsprukuši laimīgi burbuļi,
kas ceļas augšup kā aptrakuši, dzirkstoši,
lai ieelpotu septembri, šo nejūtīgo vārdu,
kas glabā zaudējuma tukšumu un to nezina,
tāpēc lai nāk mūsu cilvēki, lai pakavējas šeit
un uzkož kādu sauli kā ilgstošu zibens
šautru un, jā, lai tā
būtu ilgstoša.
