Pārdot emocijas

Pieprasījums pēc piedzīvojumu tūrisma aug. To veicina mūsu latviskā identitāte, dzīvesveida pārmaiņas un sociālie tīkli

Vēl pirms divām paaudzēm latvieši daudz aktīvāk izmantoja dabu, lai gūtu no tās labumu, — gāja sēņot, ogot, makšķerēt, medīt. Taču gadu gaitā sabiedrība transformējusies, un tagad āra vidi pārsvarā izmantojam nemateriāliem mērķiem, rāda Vidzemes Augstskolā veikts pētījums. Aptuveni 90% respondentu atbildējuši, ka bieži iesaistās kustīga dzīvesveida aktivitātēs dabā. Gandrīz 70% ikdienā vai brīvdienās dodas garajās pastaigās, un vairāk nekā 60% izbauda atpūtu pie ūdens.

«Dzīvojot vietā, kur mainās gadalaiki, mēs vēl neesam urbanizējušies tiktāl, lai varētu visu gadu dzīvot mākslīgā apgaismojumā,» secina ģeogrāfs, Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks tūrisma jomā Andris Klepers. «Būt dabā pieprasa mūsu identitāte.» Mēs nevaram aizbēgt no tā, ka gribas būt ārā, pie ugunskura.

Pieprasījumu pēc piedzīvojumu tūrisma palielina arī jauna tendence Latvijas iedzīvotāju dzīvesveidā, ko varētu raksturot ar vārdiem «vairāk naudas, mazāk laika». Līdz ar to atpūtu gribas intensīvu. Tādu, kas dod maksimāli spēcīgu pieredzi, ļauj aizmirsties no ikdienas un tādējādi sasniegt laimes sajūtu. 

Protams, pieprasījumu veicinājusi arī fotogrāfijas un sociālo tīklu attīstība. Ja kāds no draugiem, piemēram, lēcis ar gumiju un ar piedzīvoto dalījies publiski, tad arī citiem gribas sekot šim piemēram.

Likumsakarīgi aug piedāvājums, un aktīvā atpūta aizvien vairāk komercializējas. Tiek rīkoti taku skrējieni, pasākumi ar orientēšanās elementiem, velobraucieni, pārgājieni. Tā pirmsākumi meklējami 90. gadu beigās, kad Kristaps Liepiņš noorganizēja pirmās piedzīvojumu sacensības, kurās varēja piedalīties par maksu, stāsta Klepers. Padomju laikā kaut kas līdzīgs bija pieejams, bet par velti. Ažiotāža un interese par Liepiņa pasākumu bija liela, un pamazām saradās konkurenti. Laika gaitā paplašinājies arī piedāvājums — pieejamas arī ekstrēmas aktivitātes sportiskākiem cilvēkiem vai ar kultūru saistīti piedzīvojumi tiem, kam patīk laiku pavadīt mierīgāk. «Tomēr piedzīvojumu tūrisms ir diezgan liels nišas bizness,» piebilst tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs mārketinga speciāliste Anna Palelione. 

Lai uzzinātu, kas vajadzīgs, lai cilvēki par piedzīvotajām emocijām būtu gatavi maksāt naudu, Ir Nauda uzrunāja trīs nozarē strādājošus uzņēmējus.

Svarīgs ir nevis veids, bet mērķis

Kopējs piedzīvojums, mācoties pārvarēt grūtības, ļauj citam citu ieraudzīt citādā gaismā un satuvina. Atgriežoties ikdienas dzīvē, tas lieti noder, saka SIA Lūzumpunkts līdzīpašnieks Māris Lazdiņš. Kompānija jau 18 gadus organizē pārgājienus, laivošanas pasākumus un citas aktivitātes uzņēmumiem, kas darba kolektīvā vēlas attīstīt komandas garu.

«Celtniekam darba instruments ir zāģis, grāmatvedei — dators, bet mums — laivas, virves, mežs, purvs,» salīdzina Māris, kad jautāju, kādas aktivitātes Lūzumpunkts piedāvā. Tas, ko tieši darīt, patiesībā nav svarīgākais. Būtiskākais ir saprast mērķi un to sasniegt. «Mēs zinām, ka ir forši laivot ar ģimeni. Bet vai zinām, kāpēc to darām? Jo tas dod iespēju būt kopā, jaunu pieredzi un tematu sarunām.» 

Mēdz gan teikt, ka ceļojumi un pārgājieni arī pārbauda attiecības. Tā gadās arī darba kolektīvos. Piedzīvojumu laikā izgaismojas problēmas, kuras birojā ilgu laiku mēģināts notušēt. Taču tas nav iemesls, kādēļ uzņēmumam dots nosaukums Lūzumpunkts. Ar šo jēdzienu domāts brīdis, kad cilvēks sāk rīkoties, lai īstenotu savu apņemšanos.

Kompāniju Māris izveidoja kopā ar Ingu Ludzenieci. Abi iepazinās, darbojoties Latvijas Pieredzes izglītības centrā. «Esmu klausījies gudros cilvēkos, kas stāsta, kā jātaisa uzņēmums. Uzreiz varu pateikt — ar mums pilnīgi noteikti tā nenotika,» viņš saka. «Man ir grūti sevi nosaukt par uzņēmēju. Vairāk esmu piedzīvojumu meklētājs, un tā viss arī sākās.» Māris un Inga, kā arī vēl daži draugi tolaik aizrāvās ar veikošanu Lielupē, kur to varēja darīt, braucot aiz motorlaivas. Taču prieks maksāja dārgi — 50 santīmu par motorstundu. Mārim radās doma, ka visi varētu samest naudu un kopā nopirkt savu laivu. Tad būtu iespējams veikot, maksājot tikai par degvielu. Saņēma atbildi, ka ideja laba, bet labāk lai laivu nopērk pats, un pārējie kļūs par klientiem. Inga bija vienīgā, kas piekrita iesaistīties ar līdzfinansējumu. Tā radās veikborda klubs.

Paralēli veikošanai Māris kopā ar draugiem devās piedzīvojumu braucienos uz ārzemēm. Reiz kāda no ceļojuma dalībniecēm, kas strādāja SIA Skandi Motors, ierosināja kaut ko līdzīgu noorganizēt viņas pārstāvētajam uzņēmumam. Neliela pieredze, darbojoties nevalstiskās organizācijās, Mārim bija — viņš darbojies arī Jaunajos vanagos —, tāpēc piekrita.

Taču pasākuma laikā atgadījās virkne kļūdu. Kuldīgas centrā, ar mašīnu nejauši nonākot uz gājēju ielas, atāķējās piekabe. Upe, kuru plānoja šķērsot kājām, lietavās bija uzplūdusi, un vienīgais risinājums bija peldēt. Mežā aizmirsa brīvprātīgo no Francijas, kurš bija palicis kokā, jo visu nakti no turienes sargāja velosipēdus. «Lai visu varētu izstāstīt, vajadzētu atsevišķu sarunu,» Māris ar smaidu piebilst. Tomēr tas nenobiedēja, un jaunieši nolēma līdzīgas aktivitātes sākt piedāvāt arī citiem uzņēmumiem. Pamazām pilnveidojās un nodibināja savu firmu. 

2008. gada ekonomisko krīzi pārdzīvoja, sākot piedāvāt jaunu aktivitāti — pilsētas medības jeb fotoorientēšanos dažādos Rīgas rajonos. Pasākumu rīkoja katru otro nedēļu. Tā aizvien vairāk cilvēku uzzināja par Lūzumpunktu, un tālāk reklāma aizgāja no mutes mutē. Pieprasījums pēc aktivitātēm darba kolektīviem sāka augt.

Arī tagad, pēc Covid-19 pandēmijas, esot jūtams uzrāviens. Cilvēki iemācījušies strādāt attālināti, taču vienlaikus apjauš to, cik svarīgi ir tikties klātienē. Līdz ar to mazliet mainās arī pasākumu fokuss. Vairs nevajag risināt dziļākas problēmas, bet dot iespēju būt kopā, iepazīt citam citu, sarunāties.

«Spēja pielāgoties mums vienmēr ļāvusi izdzīvot un turpināt iesākto,» secina Māris. Idejas smeļas, piedaloties līdzīgos piedzīvojumu pasākumos ārzemēs. Pēc tam mēģina adaptēt vietējā vidē. Piemēram, doma par blakuspiedāvājumu — laivu braucieniem Rīgas pilsētvidē — aizgūta Nīderlandē.

«Taču naudu šajā sfērā var nopelnīt tad, ja pašam ļoti patīk piedzīvojumi un darbs ar cilvēkiem,» uzskata Māris. «Braukājot pa pasauli, esmu redzējis, ka daži to visu pārvērtuši par tīru biznesu, bet jāatzīst — to vienmēr var just. Pasākumam pazūd dvēsele.»

27 tūkstoši kilometru gadā

Sapnis, ne darbs! Kad tiešsaistē sazinos ar SIA Velomens dibinātāju un īpašnieku Krišjāni Ratiniku, viņš atrodas Spānijā. Stāsta, ka būs tur vēl mēnesi, jo šim galamērķim pieteikušās trīs grupas. Krišjānis organizē un vada veloceļojumus ārvalstīs. Rūpējas par aviobiļetēm, naktsmājām, ēdināšanu un maršrutiem. Katru grupu pats arī pavada ceļā. Kopā ar klientiem ik dienu ar velosipēdu nobrauc 120—130 kilometru. Gadā šādu ceļojumu ir vismaz 10—12. Līdz ar to pastāvīgi nepieciešams būt labā fiziskā formā. Kopumā pērn viņš nobraucis 27 tūkstošus kilometru.

Taču tas Krišjānim nenāk grūti, jo velobraukšana ir sirdslieta. Pirms 20 gadiem viņš ar riteni sāka apceļot pasauli. Par savu uzņēmumu nebija pat domas. Darīja to tikai savam priekam. Taču draugi aizvien biežāk sāka jautāt, uz kuru valsti ieteiktu doties, izteica vēlmi braukt līdzi. «Tas lika saprast, ka pienācis laiks izmantot ne tikai pieredzi, bet arī akadēmiskās zināšanas uzņēmējdarbībā,» Krišjānis atceras. Viņš Latvijas Universitātē ieguvis bakalaura grādu uzņēmumu vadībā.

Velomens tika izveidots 2019. gadā. Nosprauda mērķi — ja trīs gadu laikā lietas «neaizies», sāks strādāt algotu darbu. Sākumā viss izskatījās ļoti cerīgi — draugi un paziņas pieteicās braucieniem, aizbrauca divos ceļojumos. Bet tad sākās pandēmija. Ierobežojumu dēļ visas rezervācijas nācās atcelt. Vajadzēja arī atgūt iemaksātos līdzekļus un atdot naudu klientiem.

Tas Krišjānim lika domāt par piedāvājuma attīstīšanu Latvijā. Pulcēšanās aizlieguma dēļ arī šeit ceļojumi grupās nebija iespējami. Taču izdevās atrast risinājumu. Velomens sāka piedāvāt ultragaros braucienus — to dalībnieki nebrauc grupās. Interese bija. Piemēram, veloceļojumā apkārt Latvijai piedalījās 80—90 cilvēku. «Tas ir šauras nišas bizness,» uzskata Krišjānis. «Taču Latvijā ir vismaz divsimt cilvēku, kas spēj ar riteni nobraukt vairāk nekā trīssimt kilometru. Par to, ka ir tik daudz, pats biju pārsteigts.»

Kad pandēmija atkāpās un ierobežojumus atcēla, nāca nākamais trieciens. Sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. «Tas viss ļoti nomāc izklaides tūrisma biznesu,» atzīst Krišjānis. Bet vienlaikus mudina neapstāties. Domāt par to, kā ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties. 

Pilna komforta veloceļojumus pašlaik nepiedāvā neviens cits uzņēmums Latvijā. Braucējiem jāņem līdzi ļoti maz mantu, vienmēr nodrošināta iespēja paēst ceļmalas krodziņos un nakšņot viesnīcā. 

Velomens ir arī vienīgais reģistrētais tūrisma operators, kas organizē tieši veloceļojumus. «Taču jebkura veida biznesā vispirms vajadzētu skaitīt nevis eiro, bet mērīt paša labsajūtu,» Krišjānis ir pārliecināts, ka tā ir izdošanās atslēga. «Ja es katru braucienu ārpus Latvijas uztvertu kā nogurdinošu pasākumu, tad nekāds bizness nesanāktu.»

Sākot uzņēmējdarbību, Krišjānis domāja, ka galvenā mērķauditorija būs par viņu mazliet jaunāki cilvēki — ap gadiem 30—35. Taču prakse rāda, ka lielākā interese ir četrdesmitgadniekiem un piecdesmitgadniekiem. Cilvēkiem, kuru bērni sasnieguši vecumu, kad var atstāt mājās vienus, vai izauguši un devušies savā dzīvē. Grupās mēdz būt arī pensionāri. Vai viņiem velomaršruti nav par grūtu? «Parasti seniori ir spēcīgāki un var nobraukt ilgāk nekā jaunieši,» novērojis Krišjānis. «Jaunieši nobrauc trīsdesmit kilometrus un tad jūtas saguruši.»

Veloceļojumus Krišjānis iedala vairākās grūtības pakāpēs. Ir pieejami maršruti atpūtniekiem, baudītājiem un lietpratējiem. Vairākus braucienus gadā organizē tikai sievietēm. Ideja radās pirms pāris gadiem. «Dāmas uztraucās, vai viesnīcā nebūs jāguļ vienā numuriņā ar vīrieti, vai, braucot kalnā, nebūs jāsacenšas ar vīriešiem, vai nebūs muļķīgu joku un tamlīdzīgi,» stāsta Krišjānis. «Padomāju — kāpēc neuztaisīt braucienu tikai dāmām?» Atsaucība bija ļoti liela, tādēļ to izveidoja par regulāru piedāvājumu.

Domājot par attīstību, šobrīd uzņēmējs pēta, kā klientu interesi ietekmē piedāvājums paaugstināt komfortu, nakšņojot pieczvaigžņu viesnīcās. Tajā pašā laikā skatās ekstrēmākus maršrutus, piemēram, Balkānu valstīs. Apsver iespēju paplašināties, veloceļojumus piedāvājot ne tikai Latvijas, bet arī kaimiņvalstu iedzīvotājiem.

Grib visi, tikai baidās

Ja patīk man, vai varētu patikt arī citiem? Tā, stāvot uz tilta margas un gatavojoties virvju lēcienam, domāja Klāvs Vess. Tam, salīdzinot ar gumijlēkšanu, ko jau 90. gados sāka piedāvāt Siguldā, ir citāda sistēmas uzbūve. Ar virvi var lēkt no dažādām vietām, galvenais, lai ir divi punkti, pie kuriem «noenkuroties» — viens augšā, otrs lejā.

Vakarā, sēžot pie ugunskura, Klāvs draugam ieminējās, ka vaļasprieku varētu pārvērst par biznesu. Viņš piekrita pamēģināt, izveidoja uzņēmumu Ropejumping.lv, ko abi kopā sāka attīstīt. Bizness izrādījās dzīvotspējīgs.

Pasaules mērogā virvju lēkšana nav jaunums, taču ar to vairāk nodarbojas valstīs, kur ir kalnains un klinšains apvidus. Pirms gadiem 12 šo ekstrēmo izklaidi sāka piedāvāt Lietuvā. Alītā iespējams lēkt ar virvi no Balto rožu tilta, kura augstums sasniedz gandrīz 40 metru. «Ekstrēmais sports attīsta fiziski un mentāli, iemāca skatīties uz lietām plašākā mērogā un arī sevi savaldīt ekstremālā situācijā,» Klāvs stāsta.

Līdz latviešu uzņēmums tika pie savas bāzes, tas nomainīja aptuveni 30 vietu, kur organizēja lēcienus. Izmēģināja tiltus, daudzstāvu mājas, torņus, kokus. Brīžiem nācās slēpties no policijas, jo «ir vietas, kur vienkārši nedrīkst lēkt». Lai nebūtu jāuztraucas par papildu adrenalīnu, ko sagādā bailes no likumsargu ierašanās, sāka domāt par teritoriju, kur aktivitāti piedāvāt pastāvīgi. Soli pa solim nonāca līdz Slokas celulozes un papīra fabrikai, kas jau gadiem bija pamesta un pamazām pārvērtās graustā. Tās teritorijā atrodas 80 metru augsts skurstenis. Ropejumping.lv komanda to atzina par piemērotu virvju lēcienu organizēšanai un vienojās ar īpašnieku par teritorijas izmantošanu.

Patlaban lēcieni notiek no 47 metru augstuma, un pieprasījums katru gadu aug. Sākumā ekstrēmo izklaidi piedāvāja tikai sestdienās un arī tad neregulāri. Tagad tā pieejama jau trīs dienas nedēļā: piektdienās, sestdienās un svētdienās. Lai dažādotu piedāvājumu, strādā ne tikai uz vietas Jūrmalā, bet arī izbraukumos, piemēram, vecmeitu un vecpuišu ballītēs, pilsētas svētkos. Vidēji dienā ir 10—30 klientu, bet rekords bijis pat virs 100.

Kas ir tie cilvēki, kuri gatavi izbaudīt lēcienu no tāda augstuma? «Visi grib lēkt. Tikai ļoti daudzi baidās,» atbild Klāvs. Lielākoties klientu vidū ir gados jauni Latvijas iedzīvotāji. Daudz ir arī četrdesmitgadnieku un pusaudžu. Nepilngadīgie gan drīkst lēkt tikai ar vecāku atļauju. Jaunākā kliente bijusi četrus gadus veca meitenīte. Viņa virvju lēcienu izbaudīja tandēmā ar tēti. Savukārt gados vecākajai klientei ir gandrīz 70 gadu.

Tā kā uzņēmuma specifika prasa darbu brīvdienās un domubiedram laika gaitā mainījās dzīves prioritātes, viņš Ropejumping.lv pilnībā nodeva Klāva pārziņā. «Man savukārt nav iebildumu tur pavadīt visu savu brīvo laiku,» viņš piebilst un uzsver, ka šis ir bizness, kur pats svarīgākais — lai pašam patīk tas, ko dara. «Nekad neesmu teicis, ka tas ir darbs.» Ne mazāk svarīga ir profesionāla komanda. 

Sezonas laikā — no pavasara līdz rudenim — uzņēmumā strādā aptuveni 10 cilvēku. Vieni klientus sagaida, instruē, atbild uz jautājumiem un piestiprina drošības sistēmas. Otri strādā augšā, tornī. Darbinieku atlase gan nav vienkārša. Ne visiem šāda veida pienākumus var uzticēt. «To var darīt tikai cilvēki, kam ir sertifikāts industriālajā alpīnismā un darbam augstumā, spēcīga mentālā sagatavotība un kuri saņēmuši vecāko instruktoru atzinumu, ka viņiem var uzticēt cita cilvēka dzīvību,» stāsta Klāvs. Svarīga ir arī spēja komunicēt ar kolēģiem un klientiem. Trīs galvenās lietas, kas ikvienam jāievēro, — būt drošībā pašam, rūpēties par klienta drošību un spēt saglabāt mieru, atbilstoši reaģēt jebkurā situācijā. «Mēs savā darbā nepaļaujamies uz veiksmi. Visu pārbaudām vismaz divreiz.»

Ko Latvijas iedzīvotāji ikdienā bieži dara dabā

51% Gūstu iedvesmu

30% Dodos garākās pastaigās

30% Ziemā baroju putnus

25% Atpūšos pie ūdens, peldos

24% Nodarbojos ar fiziskām aktivitātēm (skrienu, nūjoju, braucu ar velo, laivu u. tml.) 

20% Pasīvi baudu ainavu, sauļojos

20% Fotografēju, izzinu procesus dabā

10% Ziemā slēpoju, slidoju, peldu

Avots: Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju apmeklētāju monitorings, aptaujas rezultātu ziņojums

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem