Izrāde Sapņu tulkotāju sekta kā Jaunā Rīgas teātra pašportrets
Rakstīt par izrādi, ar kuru Jaunā Rīgas teātra mākslinieki atgriežas vēsturiskās ēkas jaunajā veidolā, ir tikpat kā mēģināt pāris lapiņās ietilpināt Dziesmusvētku sajūtas. Pats galvenais ir svētki. Tajos valda jūtu mulsums, kas radies no atmiņām un tradīcijām, apjukuma un pārsteiguma, pieķeršanās, aizkustinājuma un vēl daudzām, vārdā nenosaucamām emocijām. Iedūra sirdī, kad nācās paiet garām durvīm, pa kurām savulaik ir ienākts trijos lieliskos teātros. Krampjaini pieķēros kāpnēm ar greznajām margām, kas bija turpat un tās pašas. Vēl jāpierod, jāatrod svarīgas pieturzīmes un jāspēj atvadīties no tā, kas vairs ir tikai pagātne. Kā otrā stāva foajē ar kolonnām un atmiņā iegravēto Māras Ķimeles izrādi Mēnesis uz laukiem.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.