Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Ņujorkietis un esejists Eliots Veinbergers kādā sarunā piezīmēja, ka atšķirībā no dzejas, kas nepārtraukti meklējusi un atradusi jaunus izteiksmes veidus, esejas žanrs angļu valodā nav mainījies kopš 18. gadsimta, tāpēc viņš apņēmies pamēģināt to satricināt, cita starpā aizņemoties modernistu dzejas atklātos paņēmienus. Zīmīgi, ka franču un angļu valodā essayer nozīmē ‘pamēģināt’, bet pirmais savus īsos un dažādām tēmām veltītos tekstus par mēģinājumiem jeb esejām nodēvēja Mišels de Monteņs — nevis kā «pamēģināšu, varbūt sanāks», bet «pamēģināšu sakārtot domas, izliekot tās uz papīra». Jau te parādās eseju dziļi personiskais raksturs — tās ir konkrēta autora domas, par kurām viņš ne tikai nav pārliecināts, bet arī nav vēl «sakārtojis».
Kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, daudzi mākslinieki un rakstnieki sajuta, ka vairs nespēj radīt mākslas darbus tādā pašā veidā kā līdz šim. Dzejnieki pārstāja dzejot, bet prozaiķi sāka rakstīt dzeju. Rakstniece Viktorija Ameļina atzinās, ka pievērsusies dzejai, jo viņas valoda tobrīd sašķīda mazos gabalos kā artilērijas lādiņa uzspridzināta. Daudzi pievērsās esejistikas žanram, jo tas neprasa tik daudz darba un laika, ko kara apstākļos nākas veltīt kam citam. Tomēr iespējams, ka tieši nepieciešamība «sakārtot domas» un «saprast, kas tad īsti notiek» ir svarīgākais iemesls. Latviski cita pēc citas iznāk ukraiņu autoru eseju grāmatas (arī krājums Karastāvoklis, kurā apkopoti 50 autoru teksti; Oksanas Zabužko eseju krājumi Visgarākais ceļojums un Planēta Vērmele), kas sarakstītas burtiski nupat, pirms gada, pirms trim.
Zabužko pazīstama visā pasaulē ar 1996. gadā sarakstīto un 15 valodās pārtulkoto romānu Ukraiņu seksa lauka pētījumi, kas atzīts par feministisku, postkoloniālu, inovatīvu un provokatīvu grāmatu. 2006. gada aptaujā tas novērtēts kā nozīmīgākais literārais teksts, kas ietekmējis ukraiņu sabiedrību 15 neatkarības gados. Tajā jaunas ukraiņu meitenes saskaršanās ar seksuālu varmācību ir izlasāma arī kā stāsts par Ukrainas vēsturi, vēl vairāk — ukraiņu valodas likteni. Ukrainas vēsturei tiešākā veidā veltīti citi viņas darbi — Notre Dame d’Ukraine un Pamesto noslēpumu muzejs. Lai arī viņas stilam raksturīga «uz ārpusi vērsta» ievirze, kas nozīmē, ka viņa apzināti raksta tā, lai būtu saprotama un uztverama ārzemju lasītājam, Zabužko konsekventi rada un runā ukraiņu valodā, tāpēc var droši apgalvot, ka arī viņas devums ukraiņu literārās valodas attīstībā un nostiprināšanā ir ārkārtīgi svarīgs. Ukraiņu seksa lauka pētījumu krievu valodas izdevuma (2001) priekšvārdā teikts, ka šo darbu ir ārkārtīgi grūti tulkot, it īpaši — lingvistiski tuvā valodā. Grūti pārcelt ironiju un maigo rupjību, nav iespējams saglabāt ukraiņu valodai raksturīgos deminutīvus, kas tulkojumā izklausītos vienkārši infantili. Neviena valoda necieš no burtiska tulkojuma tik ļoti kā ukraiņu. Oksanas Zabužko rakstīšanas manierei ir vēl kāda zīmīga īpatnība, kas visvairāk redzama esejās (un intervijās), — ārkārtīgi gari teikumi, kuros kā evakuācijas steigā un trauksmes sirēnām skanot autore cenšas pateikt un piebilst visu svarīgāko. Jo ir jāpasaka tūlīt pat, pēc brīža var būt jau par vēlu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.