Kopš TĀ rīta • IR.lv

Kopš TĀ rīta

Anda Līce, Domuzīme

Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1

Pamostos un uzmanīgi paveru nakts aizkara malu — apkārtējo māju logi tumši. Pulkstenis ir pieci un piecdesmit septiņas minūtes. Šodien ir svētdiena, cilvēki, saprotams, atpūšas. Katrs no kaut kā sava. Bet arī citās dienās ap šo pašu laiku logos valda tumsa. Varbūt mums ir kas tāds, no kā visiem vajag katru mīļu nakti atpūsties, piemēram, no savas esības sloga? Es no tā nespēju atpūsties guļot, tas mani spiež arī sapņos, atgūties izdodas vienīgi nomodā, kaut ko darot.

Pēc TĀ rīta (24.02.2022.) es visu redzu tā, it kā stāvētu uz galvas. Tāpēc arī miegs kļuvis plāns kā zīdpapīrs. Pasaule izskatās kā apgāzta kājām gaidā. Kopš TĀ rīta sāku domāt, cik ilgi divdesmit pirmajā gadsimtā cilvēkam ir jāguļ. Tu saki — kā nu kuram, ārsti apgalvo — no septiņām līdz astoņām stundām. Man savos astoņdesmit divos gados reti kad ir sanācis tik daudz. Reizēm tikai trīs vai četras stundiņas. 

Kopš TĀ rīta es domāju, ka tagad mums visiem ir kas tāds, kas skubina iedegt gaismu daudz agrāk nekā pirms tam. Kas līdzās ikrīta ierastajām darbībām ir nācis klāt? Man — pirmais gājiens pie datora, jaunākās ziņas no frontes, kuras, apzinoties manu bezspēcību, savelk čokurā sirdi. Bet reizēm pārņem prieks, ka necilvēkiem nav izdevies ieņemt to vai citu apdzīvotu vietu. Pēc tam — bezvārdu sarunas ar līdzīgi domājošajiem un nomierinoša atziņa, ka mans nomods tomēr nav bijis gluži veltīgs — gaisma logā uz tumsas molberta ir kā triepiens, kas saplūst ar daudziem citiem, un varbūt tieši tāpēc var uzaust vēl viena diena. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu