Eiropa dilemmas priekšā un ķēdes reakcija – kas sagaida Baltijas valstis 2024. gadā?

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas galvenais izaicinājums ir mazās un atvērtās ekonomikas, tāpēc problēmas visās trijās valstīs ir līdzīgas. Mūsu tautsaimniecības izaugsmes rādītājs lielā mērā būs atkarīgs no tā, kādas sekmes būs mūsu tirdzniecības partneriem. Ekonomikā nav “kristāla bumbas”, taču varam analizēt, kas notiek kaimiņos un ar eksporta partneriem, proti, Vāciju, Zviedriju un Somiju.

Atbilstoši Latvijas Centrālās statiskas pārvaldes datiem, kas publicēti pagājušā gada novembrī, no 2023. gada janvāra līdz septembrim piecu lielāko Latvijas eksporta partneru – Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Zviedrijas un Krievijas Federācijas – īpatsvars veidoja 48,7% no kopējās eksporta vērtības. Tas ir par 0,4 procentpunktiem vairāk nekā tajā pašā periodā 2022. gadā.

Uz eksportu orientētās ekonomikas būtiski ietekmē procentu likmju pārmaiņas. Aplūkojot 2024. gada iespējamās norises, redzams, ka Eiropa saskarsies ar dilemmu, vai sākt procentu likmju samazināšanu jau gada sākumā, vai atstāt to uz otro pusgadu.

Šo dilemmu rada samērā augstā inflācija, kas ir galvenais iemesls, kāpēc Eiropas Centrālā banka (ECB) nesamazinās procentu likmes šā gada pirmajā pusē. Taču, ja martā un aprīlī publiskotie 2023. gada ceturtā ceturkšņa ekonomikas izaugsmes rādītāji būs ļoti zemi, tas, iespējams, samazinās arī inflācijas rādītājus.

Vēl viens arguments par labu procentu likmju samazināšanai ir augstais valstu parāda līmenis. Esošo aizdevumu apkalpošana jau ir kļuvusi par būtisku slogu valstu budžetiem, un jaunu aizdevumu ņemšanas izmaksas tautsaimniecības stimulēšanai ir augstas. Pašreizējās prognozes gan liecina, ka inflācijas rādītāji eirozonā 2024. gadā nesasniegs mērķa līmeni, tāpēc ECB nav pamata strauji samazināt bāzes procentu likmes. To ECB prezidente nesenajās uzrunās pateikusi ļoti skaidri.

Būtībā mums ir trīs iespējamie scenāriji. Tirgus gaidas paredz, ka procentu likmes sāks samazināties jau martā vai aprīlī, komercbankas uzskata, ka tas nenotiks pirms augusta vai septembra, bet Ekonomiskā sadarbības un attīstības organizācija prognozē, ka procentu likmes Eiropā sāks samazināties tikai 2025. gada sākumā.

Personīgi es neticu straujam procentu likmju kritumam, un arī pagātnes notikumi to neapstiprina. ECB uz nepieciešamajām pārmaiņām mēdz reaģēt ar kavēšanos.

Procentu likmju pārmaiņas tieši ietekmē valūtas kursu. Ja prognozes apstiprināsies un ASV Federālā rezervju sistēma sāks samazināt procentu likmes jau 2024. gada pirmajā pusē, bet ECB to nedarīs līdz 2024. gada beigām vai 2025. gada sākumam, tad, pamatojoties uz vienkāršu ekonomisko loģiku, eiro kurss attiecībā pret ASV dolāru sāks pieaugt. Savukārt tas negatīvi ietekmēs lielāko Eiropas Savienības eksportētāju, īpaši Vācijas, tautsaimniecību. Jāpiebilst, ka Vācijā pērn reģistrēta lejupslīde, jo enerģijas cenas nostabilizējušās augstā līmenī, un tas tieši ietekmē tos uzņēmumus, kuriem enerģijas izmaksas veido lielu daļu no ražošanas izmaksām.

Diemžēl tas raisa ķēdes reakciju. Problēmas Vācijas ekonomikā negatīvi ietekmē Skandināvijas valstu tautsaimniecību, kas atsaucas arī uz Baltijas valstīm. Ir pamats uzskatīt, ja Vācija ir koriģējusi savus ekonomiskos rādītājus uz leju, tad to ir darījušas arī Ziemeļvalstis.

Atšķirība starp Zviedriju un Somiju ir saistīta galvenokārt ar valūtas kursu. Zviedrijas kronas vērtība attiecībā pret eiro ir strauji samazinājusies, kas palīdzēja mazināt ekonomisko lejupslīdi Zviedrijā un saglabāt Zviedrijas uzņēmumu konkurētspēju. Taču augstās procentu likmes ir būtiski ietekmējušas nekustamo īpašumu tirgu, kas piedzīvo lejupslīdi.

Lai gan Zviedrijas kronas vājais kurss sniedz Zviedrijas ekonomikai stimulu, eksportētāji un piegādātāji no Baltijas valstīm sastopas ar lielām problēmām, jo augstā eiro kursa dēļ mūsu uzņēmumu produkcija zviedriem ir pārāk dārga. To sāpīgi izjūt gan Latvijas, gan Igaunijas koka māju būvnieki.

Somijai ir līdzīgas problēmas, turklāt tai kā eirozonas dalībvalstij arī pašai nav iespēju ietekmēt valūtas kursu. Privātās investīcijas dzīvojamo ēku būvniecībā 2023. gadā samazinājās par 12%, un 2024. gadā tiek prognozēts vēl viens kritums.

Gan Zviedrijā, gan Somijā investīcijas un privātais patēriņš ir samazinājies, bet mājsaimniecību uzkrājumi ir palielinājušies. Nenoteiktība par nākotni ir liela. Darba tirgus rādītāji joprojām ir labi, un netiek prognozēts straujš bezdarba pieaugums. Tiek lēsts, ka darba samaksas pieaugums pārsniegs inflāciju gan šogad, gan nākamgad, un tas nozīmē, ka mājsaimniecību reālie ienākumi vidējā termiņā palielināsies. Tas dod cerību, ka vismaz pēc pāris gadiem pieaugošais patēriņš sāks veicināt iekšzemes pieprasījumu un ekonomika atkal sāks pieaugt.

Pašreizējās prognozes liecina, ka no Baltijas valstīm labākais sniegums ir Latvijai, sliktākais – Igaunijai. Gan Latvijai, gan Lietuvai 2024. gadā tiek prognozēta gandrīz 2% ekonomiskā izaugsme. Igaunijas centrālā banka Eesti Pank decembrī paredzēja, ka Igaunijas ekonomiskā labklājība samazināsies par 0,4%. Atbilstoši igbank aplēsēm, šī prognoze ir pat pārāk optimistiska.

Latvija un Lietuva ir pozitīvi noskaņotas par darba tirgus attīstību, savukārt Igaunijā tiek prognozēts bezdarba pieaugums. Lietuvā un Latvijā bezdarba līmenis saglabāsies robežās no 6,3% līdz 6,5%, savukārt Igaunijā Eesti Pank paredz, ka vidējais bezdarba līmenis 2024. gadā sasniegs 9%. Iespējams, arī pašreizējās prognozes Latvijā un Lietuvā ir pārāk optimistiskas, jo izaicinājumi Baltijas valstīs ir līdzīgi. Samazinājusies rūpnieciskā ražošana, eksports, imports, tirdzniecības apgrozījums un tūrisms, lejupslīdi piedzīvojusi būvniecības nozare. Turpmākie rezultāti lielā mērā būs atkarīgi no tā, kādas sekmes būs mūsu ārējiem tirdzniecības partneriem.

Augstā naudas cena ir negatīvi ietekmējusi arī jaunuzņēmumu sektoru. Naudas piesaiste vairs nav tik vienkārša kā sākumā, un daudziem jaunuzņēmumiem ir nācies samazināt savu darbību. Līdzīgi kā citur Eiropā, vissmagāk ir cietusi ražošana, bet pakalpojumu nozarei joprojām klājas salīdzinoši labi, jo cilvēkiem ir darbs, un tāpēc viņi var iegādāties preces un pakalpojumus.

Baltijas valstīm ir jārēķinās ar vēl vienu aspektu, proti, darbaspēka izmaksu dinamiku –, atbilstoši Eurostat datiem, darbaspēka izmaksas pieaugušas straujāk nekā produktivitāte.

Šo divu rādītāju attiecību parāda darbaspēka vienības izmaksas. Ja darba samaksas pieaugums ir straujāks par darbaspēka produktivitāti, darbaspēka vienības izmaksas palielinās. Baltijā, ar nelielu izņēmumu Igaunijā, darbaspēka vienības izmaksu pārmaiņas kopš perioda pirms koronavīrusa pandēmijas ir bijušas pozitīvas. Diemžēl situācija, kad algas pieaug straujāk par produktivitāti, nozīmē, ka uzņēmumu peļņa samazinās, jo algu pieaugums “apēd” peļņu.

Iespējamie risinājumi uzņēmumiem šādā situācijā ir samērā ierobežoti. No ekonomiskā viedokļa visefektīvākais veids būtu aizstāt cilvēkus ar mašīnām (robotiem), taču tas nozīmē darbinieku atlaišanu un prasa lielus finanšu resursus. Tomēr procentu likmes pašlaik ir augstas. Racionalizācija nozīmē arī uzņēmuma slēgšanu savā valstī un ražošanas pārvietošanu uz valsti, kur darbaspēka izmaksas ir zemākas. Vai arī uzņēmumi vienkārši samazinās izdevumus un ražošanu, kas atkal nozīmē darbinieku atlaišanu.

Visas šīs iespējas kādā brīdī novedīs pie bezdarbnieku skaita pieauguma. Risinājums būtu paaugstināt produktivitāti un virzīties augšup pievienotās vērtības tīklā, taču to ir ļoti grūti izdarīt augstu procentu likmju apstākļos, jo ir nepieciešamas papildu investīcijas. Ja slikti klājas arī mūsu tradicionālajiem partneriem, kas iepriekš veikuši ārvalstu investīcijas, mēs nonākam apburtajā lokā. Turklāt mums ir vajadzīgs arī augsti kvalificēts darbaspēks, kas arī neuzradīsies vienā naktī vai pats no sevis, gaidot, kad kāds sāks palielināt produktivitāti.

Tomēr mēs ceram, ka šā gada otrajā pusē ekonomika sāks atveseļoties. Vismaz Latvijā un Lietuvā ir cerības uz strauju valsts investīciju pieaugumu, izmantojot gan ES atveseļošanas fondu, gan Rail Baltica projektus.

 

Autors ir Bigbank galvenais ekonomists