Vilks uz Vilci atvilkās

Decembrī un janvāra sākumā Jelgavas novada Vilces pagastā siroja vilks, kurš notiesāja četrus viensētu suņus. Vainīgais zvērs pagaidām nav nomedīts, tomēr šis gadījums vēlreiz atgādina par cilvēku, vilku un suņu sarežģītajām attiecībām

Esmu no Vilces pagasta un sekoju līdzi WhatsApp grupai Vilce un mēs, kur parasti lasāmi apraksti par piesātināto kultūras dzīvi, danču vakariem vai kūpinātu zivju tirgošanu pie vietējā veikala. Te pēkšņi decembra nogalē parādījās ziņa, ka Vilcē manīts vilks. Sekoja satraucošas vēstis par četriem suņiem no dažādām viensētām, kas kļuvuši par vilka maltītēm. Šķita neticami — vilki Zemgales līdzenumā, kur par tiem nav dzirdēts vismaz 100 gadus? Turklāt uzbrukumi suņiem notika māju pagalmos durvju priekšā. 

Vietējo mednieku ātrā reakcija un vilka sniegā atstātās pēdas ļāva savākt gana daudz pierādījumu, ko iesniegt Valsts meža dienestam, lai saņemtu ārkārtas atļauju viena vilka nomedīšanai — pieļaujamais nomedīto vilku limits Latvijā jau bija beidzies. Viss liecināja, ka pa mājām sirojis viens konkrēts indivīds, kuru vēlams likvidēt. 

Šķiet, pats vilks meža zvēru feisbukā izlasīja ziņu, ka tiek meklēts, jo pazuda kā uz burvju mājienu. Pēdējās ziņas liek domāt, ka paslēpies Lietuvā. Taču vilka uzbrukumi Zemgales laukos liek uzdot jautājumus par šīs populācijas izplatību Latvijā, kā arī atgādināt svarīgas ābeces patiesības par vilku apetīti uz suņiem. 

Vilks bez meža

Valsts meža dienesta dati liecina, ka 2023. gadā Latvijas teritorijā reģistrēti 120 vilku uzbrukumi, kuros cietuši gandrīz 600 mājdzīvnieku — aitas, kazas un teļi, arī pa kādam sunītim. Vilku uzbrukumu un saplosīto mājlopu skaits ar katru gadu pieaug. Tomēr cilvēku sarežģītā sadzīvošana ar vilkiem pārsvarā attiecas uz Ziemeļvidzemes, Latgales un Ziemeļkurzemes reģioniem, kur plešas lieli meži. Zemgales iedzīvotājiem līdz šim par to galvas nesāpēja. 

Vilces vilka asiņainais reids ne tikai pārbiedēja vietējos iedzīvotājus, bet arī izraisīja kārtējās publiskās diskusijas par nepieciešamību palielināt medījamo vilku limitu. Šobrīd valstī atļautais nomedīto vilku skaits vienā sezonā ir 300 indivīdu. Parasti tas tiek izsmelts vēl pirms ziemas iestāšanās, jo vairumā gadījumu vilki tiek nošauti citu medību laikā.

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks, bioloģijas doktors Jānis Ozoliņš sarunu sāk ar faktu, ka mūsu priekšstati par vilku kā meža dzīvnieku ir visai aplami — vilkiem mežu nemaz nevajag! Tie dzīvo pat stepēs un kukurūzas laukos. Vilkam vajag pārtiku jeb medījamos pārnadžus un nomaļu, slepenu vietiņu, kur ierīkot midzeni. Tāpēc vilku klātbūtne Zemgales līdzenumos neesot nekāda sensācija. «Vilks seko medījumam, un Zemgalē ir daudz stirnu, briežu un mežacūku. Jāatceras, ka vilks ir migrējošs dzīvnieks, kas barības vai jaunas teritorijas meklējumos dienā var nostaigāt 50 kilometrus,» stāsta Ozoliņš. Vilku bara iespējami mazākā «apsaimniekotā» teritorija esot vairāk nekā 100 kvadrātkilometru.

Ziemā sākas vilku riesta laiks, kad jaunā paaudze dodas partneru un jaunas teritorijas meklējumos, pārvietojoties ne tikai starp novadiem, bet arī valstīm. Ozoliņš zina stāstīt, ka Lietuvas ziemeļos pašlaik notiek plaša dambriežu audzēšana, un šis garšīgais dzīvnieks pievilina vilkus, kuri tālāk ieklīst arī Zemgales līdzenumos. 

Leģenda par to, ka Zemgalē nav vilku, radusies tāpēc, ka šajā novadā ir maz aitkopju un gaļas liellopu audzētāju — auglīgos plašumus klāj labības un rapša lauki, kuriem vilki nekādus postījumus nevar nodarīt. Novadā nav ziņojumu par vilku uzbrukumiem lopiem, taču tas nenozīmē, ka vilku nav.

Šī meža zvēra klātbūtne Zemgalē arī neliecinot par ārkārtēju vilku populācijas pieaugumu valstī, it kā tiem mežos vairs nepietiktu vietas. «Vilki ir visur, un tas ir normāli», uzsver zinātnieks. 

Garšīgie suņi

Vilces pagasta iedzīvotājas Mārītes Zurovskas sunītis Kūpers bija neliela auguma mīlulis, kurš vienmēr nakšņoja istabā, bet no rītiem tika izlaists laukā izskrieties un nokārtot dabiskās vajadzības. Bijis ļoti gudrs suns, kurš neklaiņo un nepazūd, tikai apmet savu dienišķo līkumiņu ap māju. 

Decembra nogalē ap deviņiem no rīta Kūpers izskrēja savās ātrajās darīšanās un pazuda. Saimniece pēc stundas sāka viņu saukt un meklēt, pat kāpa mašīnā apbraukāt tuvējo apkārtni, bet no suņa nebija ne vēsts. Tad ievēroja, ka pazuduši arī abi vecie kaķi, kuri parasti ziemā laukā neuzturas ilgāk par 20 minūtēm: «Tikai vēlāk sapratu, ka kaķi no pārbīļa bija paslēpušies. Bet Kūperu vilks bija paņēmis burtiski pie mājas stūra, pāris metrus no durvīm.» 

Mārītes meita Liāna atbrauca palīgā meklēt sunīti un ieraudzīja asiņu pēdas, ko satrauktā seniore nebija pamanījusi. Viņas tūliņ zvanīja medniekiem. 

Drīz Vilcē tika norauts no saites citas viensētas suns, bet visvairāk cieta Mārītes kaimiņiene Odeta Jaroša, kurai dienas laikā pazuda divi suņi. Liela auguma jauktenis nebija piesiets. Mazajam bijusi tieksme klaiņot, tāpēc tika turēts saitē, lai neaizvazājas, kamēr saimnieki darbā, tomēr nepaliek visu dienu nečurājis. Lielais suns pazuda bez vēsts, bet no mazā pāri palika tikai saplēsta saite: «Mums bija skaidrs, ka suns pats no saites nevarēja norauties vai to pārgrauzt. Viņš nekad nebija pat mēģinājis to darīt! Tur bija jābūt lielākam spēkam, kas suni aizrauj ar visu kakla siksnu,» stāsta Odeta. 

Šobrīd vilka aizvilkto suņu saimnieki gauži bēdājas un sevi vaino, ka mīluļus nav gana pieskatījuši, bet Jānis Ozoliņš uzsver, ka cilvēkiem būtu bijis grūti suņus pasargāt — tas nozīmētu dzīvnieku visu dienu ieslēgt mājā un vest pastaigās saitē, kā to dara pilsētā. Lauku sētas dzīvē tā nav ierasta kārtība. Turklāt Vilcē neviens negaidīja vilka viesošanos. 

«Suns ir vilka lielais kārums, gardums! Viegli pieejams, vienalga — piesiets vai nepiesiets. Spēka samērs starp izsalkušu vilku un suni ir nepielūdzams, un suņa augumam nav izšķirošas nozīmes», skaidro pētnieks. Atšķirībā no kaķiem un cilvēkiem suns ir vilka iecienītajā fast food ēdienkartē — bez lielas piepūles iegūstama barība, kuru gudrais plēsējs prot izsekot un apmānīt. 

Pirmkārt, ātrajā maltītē ieinteresēts vilks iepriekš apseko viensētas teritoriju un «izlasa» visas suņa atstātās vēstulītes, ko tas sačurājis, iezīmējot teritoriju. Viņš zina, kuri ir suņa iemīļotākie pieturas punkti un tur mājdzīvnieku sagaida atnākam. Vilkam suns nav jāķer un jādzenā kā stirna. Suns pats uzkāpj uz pusdienu šķīvja. 

Otrkārt, vilks prot suni piemānīt, sākumā izliekoties esam draudzīgs — luncina asti, ošņājas, tēlo vēlmi iepazīties, paspēlēties vai pāroties. Suns jūt gan interesi, gan instinktīvas bailes. Asti kājstarpē ierāvis, tas ļaujas šai iepazīšanās spēlei, līdz pēkšņi tiek sakampts.

Suņu saimnieki brīnās, kāpēc nav dzirdējuši sava drauga riešanu, kaukšanu vai citus palīgā saucienus. Arī ieraksti Vilces kopienas grupā vēstīja, ka pēkšņi visi ciema suņi apklusuši, nav dzirdama ierastā vakara «sariešanās» — suņi juta šausmu smaku un bailīgi klusēja. 

Vai zināt, kā radies jēdziens «jēru klusēšana»? Kad vilki uzbrūk aitām, tās neizdveš ne skaņas, pat ne nopūtu. Izbīlis ir tik liels, ka aitas bēg un mirst klusējot. Līdzīgi ar suņiem — tie labākajā gadījumā vārgi, lūdzoši smilkst, bet nekādus izmisīgus kliedzienus nedzirdēsit. Mārītes suni vilks pakampa skaidrā dienas laikā burtiski no durvju priekšas, kamēr saimniece dzēra rīta kafiju. Par gudrā un mīlošā kompanjona Kūpera zaudējumu viņa raud joprojām. 

Sociālajos tīklos un mediju ziņās ik pa laikam lasām, ka mežā kādam cilvēkam ar suni ilgi sekojis vilks. Šādi ziņojumi bija arī pērnruden sēņošanas sezonā. 

Vilku pētnieks Jānis Ozoliņš atgādina — šādos gadījumos vilku interesē suns, nevis saimnieks. Vilks tikai pacieš neērto cilvēka klātbūtni, kamēr seko savam gardumiņam. Lauku apvidos, kur nešaubīgi apstiprināta vilku klātbūtne, suni līdzi mežā drīkst vest tikai saitē. Uz nakti suni nedrīkst atstāt ārā pat nepiesietu — arī liels suns vilkam nav pretinieks. 

Jaunulis vai vecs sirdzējs

Šie ir divi vilku tipi, kas uzbrūk mājdzīvniekiem. Vesels, paēdis un barā dzīvojošs vilks dienas laikā neriskēs ar savu ādu un nemeklēs ēdienreizi cilvēku mājās. 

Jauni vilki parasti kļūst vientuļi pārošanās sezonā ziemā, kad pāraugušie tīņi tiek izmesti no ģimenes un dodas grūtajā pieaugušo dzīvē. Vienam un nepieredzējušam vilkam pat stirnu nomedīt nav viegli. Bada izmisums liek pievērsties viensētu suņiem kā vieglākajam risinājumam. 

Otrs bīstamais slepkavnieks ir smagi slims vilks, kurš karantīnas nolūkos izdzīts no bara. Tomēr, pat būdams izvārdzis, šis plēsējs spēs uzveikt sava auguma suni. 

Vilces vilka vazāšanās un uzbrukumi gaišā dienas laikā radīja bažas, ka dzīvnieks ir traks. Jānis Ozoliņš uzsver, ka visu meža plēsēju (tajā skaitā lapsu un jenotsuņu) trakumsērga Latvijā jau sen ir pilnībā izskausta, tāpēc šāda iespēja nepastāv. Par to, ka šim vilkam visi pieci bija mājās, liecina arī fakts, ka viņš mistiski notinās, tiklīdz tika izsludināts meklēšanā. 

Vai vilku pietuvošanās viensētu namdurvīm nozīmē, ka apdraudēti arī cilvēki? Vilces pagasta pārvaldes vadītāja Anda Duge stāsta, ka cilvēki ne tikai ieslodzījuši telpās savus suņus un kaķus, bet arī rītos pavadījuši bērnus līdz skolas autobusa durvīm un vakaros baidījušies iet ārā. 

Jānis Ozoliņš mierina, ka vilku uzbrukumi cilvēkiem nav novēroti ļoti sen. «Lai Eiropā vilki uzbruktu cilvēkiem, jānotiek globālai apokalipsei ar plašu pasaules karu, kas izraisa arī ekoloģisku katastrofu. Šodienas apstākļos šāda iespēja praktiski nepastāv.»

Ja mežā jums seko vilks, jāsaglabā mierīgs prāts un ar acīm jāmeklē nolūzis koka zars, ar kuru tam piedraudēt — vicināt, it kā tēmēt un saukt «pif-paf». Jāuzvedas skaļi un agresīvi  — pretēji tam, ko iesaka, mežā sastopot lāci (tā būtu lēna, klusa un atmuguriska atkāpšanās). Vilku medību atļaušanas dēļ šiem dzīvniekiem Latvijas teritorijā piemīt dabiskas bailes no cilvēka, kuras tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Tieši tāpēc vilku medības diemžēl ir svarīgas, jo saglabā veselīgu plēsēju līdzsvaru dabā un uztur drošu subordināciju vilku un cilvēku starpā. 

Latvijā vilku medības līdz šim bijušas atļautas izņēmuma kārtā, jo lielā daļā Eiropas Savienības tās bija pilnībā aizliegtas. Šobrīd Eiropas vilku populācijai klājas ļoti labi, un par uzbrukumiem mājlopiem sūdzas ne tikai Latgales, bet arī Francijas un Vācijas lopkopji. Iespējams, vilku medību limiti tiks pārskatīti. 

Mazliet komisks katalizators tam izrādījās notikums 2022. gadā, kad vilki apēda Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas iemīļoto ģimenes poniju viņas Vācijas lauku īpašumā. Viņa nekavējoties ierosināja pārskatīt vilku aizsardzības statusu un apsvērt šo plēsēju medību atjaunošanu. 

Bez pēdām

Kad vietējie iedzīvotāji cēla trauksmi par pazudušajiem suņiem, Vilces mednieki nekavējoties apsekoja viensētas un savāca pierādījumus vilka apsūdzībai. Kamēr tika gaidīta viena vilka nomedīšanas atļauja, mednieki aktīvi rīkoja jebkādas citas medības — mērķis bija radīt troksni un nemieru ar šāvienu skaņām, lai vilks nobītos un netuvotos cilvēku mājām. 

Vilces medību kluba vadītājs Kaspars Duge stāsta: «Mēs uzreiz sākām pēdu izsekošanu, bet vilkam paveicās — nokusa sniegs. Tad izvietojām daudzas novērošanas kameras cerībā viņu fiksēt. Arī tas nav noticis, redzam tikai lapsas, jenotus un citus ierastos Zemgales dzīvniekus. Bet neesam atslābuši — ir no jauna uzsnidzis sniegs, turpinām meklēt pēdas un vērot.» Mednieki apzinās, ka vilka nomedīšanas atļauja ir spēkā tikai līdz martam.

Interesanti, kā mednieki var zināt, ka ieraudzītais vilks ir īstais suņu slepkava? Kaspars smejas, ka nevar zināt, jo vilkiem nav līdzi pases vai krūšu piespraudes ar uzrakstu «vainīgs». Ja atļauja saņemta viena vilka nošaušanai, kritīs pirmais nācējs. Tomēr līdzšinējie pētījumi liecinot, ka runa ir par konkrētu vilku, tāpēc kļūdas iespējamība maza. 

Vilka nomedīšanu apgrūtinājuši arī noteikumi šādai ārkārtas atļaujai. Pirmkārt, vilku drīkst nošaut tikai trīs kilometru rādiusā ap viensētām, kur notikuši uzbrukumi, bet vilki ir ļoti kustīgi dzīvnieki, viņi nesēž zem ceriņkrūma un negaida medniekus. 

Otrkārt, šādu vilku drīkst medīt tikai ar piegaudošanu vai piebarošanu — ja viņš nav muļķis un neuzķeras, spēle zaudēta. Un Vilces vilks nebija muļķis. 

Pēdējās ziņas par plēsēju pienākušas no Lietuvas medniekiem, kurus mūsējie nekavējoties apziņojuši. Februāra sākumā kaimiņvalstī netālu no Blankenfeldes, kas ir tālākā Vilces pagasta un valsts robeža, mednieku kamerās fiksēts nožēlojama izskata vilks. Kārns, izvārdzis un jau sen nāvei parādā. Kaspars Duge domā, ka tas ir izmisušais suņu ēdājs. «Ceru, ka ir jau nosprādzis. Tieši tik slikti viņš izskatās.»

Mednieks stāsta, ka pēdējo gadu laikā saņemti vairāki pagasta iedzīvotāju ziņojumi par redzētiem zeltainajiem šakāļiem un vilkiem. Taču lielākā cilvēku kļūda ir kavēšanās. Ja vilks redzēts pirms nedēļas vai pat tikai vakardien, situācija ir bezcerīga — ne vairs pēdas ieraudzīt un pierādīt vilka vainu uzbrukumā mājdzīvniekiem, ne plēsēju izsekot. Viņš jau sen ir gabalā. Tāpēc mednieki aicina visus lauku iedzīvotājus, kuri fiksējuši vilku uzkrītošu pietuvošanos savām mājām, par to ziņot tūliņ, kaut nakts vidū.

Zinātnieks Jānis Ozoliņš satraukto prātu mierināšanai atgādina, ka šobrīd Latvijā vilku populācija ir veselīga, taču nav «izgājusi no rāmjiem». Nepastāv neierasti plēsēju draudi, kuru dēļ būtu jāpalielina sezonā nomedījamo vilku skaits.