Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 6
Latviešu valodas vārdnīca tapa valodnieku kopdarbā ar tautu
1923. gada pavasarī no Valstspapīru spiestuves Rīgā izlaida valodnieku Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcas pirmās četras burtnīcas, bet pēdējā, četrdesmit piektā, iznāca 1932. gada beigās. Burtnīcas vēlāk tika apvienotas četros sējumos, kuru kopējais apjoms ir 3758 lappuses. Pēc tam Jānis Endzelīns un Edīte Hauzenberga-Šturma sagatavoja papildinājumus un labojumus 19 burtnīcās, kas apvienotas un izdotas divos papildsējumos (1934—1946).
Vārdnīca ir neparasta. Latviešu vārdi izdevumā gan tulkoti vācu valodā, gan skaidrotas to nozīmes (arī vācu valodā), raksturota pareizruna, daļai vārdu norādīta arī cilme jeb etimoloģija. Vārdnīcā iekļauti ne tikai rakstu valodas vārdi, bet arī apvidvārdi un vecvārdi, bet ne svešvārdi. Vārdu nozīmes atklājas citātos no folkloras, sarunvalodas, periodikas un daiļliteratūras. Samērā bagāts ir arī frazeoloģismu klāsts.
Tā joprojām ir pilnīgākā latviešu valodas vārdnīca. Sešos sējumos ir tulkoti, skaidroti un raksturoti 132 718 vārdi. Literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts rakstīja, ka tajā «ir ieguldīts mūsu valodas vārdu krājums savā plašumā un variācijās», un tas ir atzīstams par visas tautas darinājumu, «pie kā dalība katram latvietim no lasīt nepratēja vistumšākajā Latvijas kaktā līdz augsti mācītam zinātniekam». Šis krājums «ir gadusimteņu darinājums, kam saknes sniedzas indoeiropiešu pirmlaikos, dzīvs organisms, kas zaru zariem plešas tālāk».1 Taču tas viss bija jāsavāc, jāsakārto un jāapraksta valodniekiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.