Ilustrācija — Rasa Pavilona
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 6
Apgaismības laika mācītājs, literāts un folklorists Gustavs fon Bergmanis brīvajos brīžos mēdza uz muižas dīķa saliņas lasīt savu mīļāko grāmatu Robinsons Krūzo.1 Šī aina no latviešu literatūras vēstures rosina domāt gan par vietas ietekmi uz literatūru un to, ko izvēlamies lasīt kādās vietās un otrādi, gan par vēlmi doties uz neapdzīvotu salu. Pievēršoties vēlmei strandēt uz neapdzīvotas salas, kolorītu vietu un telpu radīšanas meistars New Age zinātniskajā fantastikā Džeimss Balards lieto jēdzienu «apvērstā robinsoniāde» (inverted Crusoeism), kas raksturo cilvēka vēlmi labprātīgi doties mežonīgā vidē, lai savažotu svešatno ar personīgās topogrāfijas tīklu un transformētos. To, protams, var vienkāršot un ar lidmašīnu vai kuģi doties pavisam civilizētā ceļojumā uz Jaunās pasaules arhipelāgiem, bet vēl cita alternatīva ir mežonīgā un neparastā meklējumi Rīgas urbānā pūžņa centrā, piemēram, Mīlestības saliņā. Pirmajā mirklī pavisam ne balardiska vieta — te neatrast augstceltņu glāžainos stāvus; virzienā no centra gar Daugavu tā ir tuvākā vieta, kas ietilpst dabas parkā Piejūra. Bet tieši šis kontrasts to dara par izcilu sliekšņa (liminālo) telpu — zonu starp dabu un ostas mašinēriju, romantiku un kara bāzi, faktisko un iztēloto vai izsapņoto. Tur satiekas sala un dārzs, pilsēta un jūra, civilizētais un neskartais. Mūsu fundamentālie mīti, atmiņas un apsēstības, ko var un vajag doties izvaicāt lielākā pietuvinājumā.
