Annas Jansones pazušana un četrus mēnešus vecās meitiņas nāve liek pievērst uzmanību pēcdzemdību aprūpei, ko saņem jaunie vecāki. Šobrīd tā nav pietiekama
Pēdējā grāmata, ko Anna Jansone izlasīja, bija Pazudusī meita. To viņa joka pēc nopirka vasarā, ieraugot zviedru autores vārda un uzvārda sakritību. Detektīvromāns sākas ar to, ka pagājuši jau pieci gadi, kopš kriminālizmeklētājs Barks klīst gar ezeru, meklējot norādes par pazudušo meitu.
Ir pagājis pusotrs mēnesis, un joprojām nav zināms, kas noticis ar Annu. Pēc jaunākās meitas piedzimšanas viņu sāka vajāt uzmācīgas domas par bērniņa veselību un pašnāvību. Izstāstīja par to vīram, un abi nolēma, ka nepieciešams meklēt ārsta palīdzību. Bet gandrīz visur, kur zvanīja, rindas pie psihiatra stiepās divu trīs mēnešu garumā.
Speciālista nepieejamībai ir vismaz vienas dzīvības cena. Kad Anna 1. novembrī devās prom no mājām, līdzi paņēma arī mazo meitiņu. Zīdainīti nākamajā dienā atrada mirušu. Annu joprojām meklē.
Šis traģiskais notikums aktualizējis jautājumu par to, ka pēcdzemdību aprūpe Latvijā nav pietiekama. Galvenais uzsvars likts uz mazuļa un mammas fizisko veselību, bet mentālajam stāvoklim uzmanību tikpat kā nepievērš.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.