Varbūt esmu traks, varbūt drosmīgs

Arturs Krūzkops (41) nominēts Spēlmaņu nakts balvai par lomu Nacionālajā teātrī, kur strādājis gandrīz 20 gadus. Nesen viņš kļuvis par Dailes teātra aktieri un 16. novembrī debitē uz lielās skatuves Raiņa lomā

Dramaturga Matīsa Gricmaņa un režisora Viestura Kairiša veidotais iestudējums Spīdolas nakts, kas Dailes teātrī top pēc Raiņa Uguns un nakts motīviem, publikai būs interesants mākslas kumoss. Ne tikai tāpēc, ka piedāvās jaunu izcilās Raiņa lugas apspēli, bet arī Dailes teātrī nesen ienākušo aktieru saspēli. Jaunā Rīgas teātra kursa abolvente Marta Lovisa Jančevska, līdzšinējais Valmieras teātra premjers Mārtiņš Meiers un Nacionālā teātra vērtīgais dārgmetāls Arturs Krūzkops satiksies ar Dailes smagsvariem Ievu Segliņu, Artūru Skrastiņu, Dārtu Daneviču, Olgu Dreģi un Lidiju Pupuri. Cerams, tā būs skaista uguņošana.

Artura Krūzkopa aiziešana uz Dailes teātri šķita strauja un negaidīta, lai arī sakrita ar režisora Elmāra Seņkova un viņa mākslinieciskās komandas demaršu no Nacionālā teātra. «Tobrīd manī bija tik daudz emociju, ka atteicu visas intervijas, lai nepateiktu ko lieku,» atzīstas Arturs. Skumju sajūta vēl nav izgaisusi, jo šķiršanās nekad nav viegla. Krūzkops šajā teātrī strādāja gandrīz 20 gadus un nospēlēja vairāk nekā 50 lomu, kļūstot par vienu no savas paaudzes talantu līderiem. Saņēmis trīs Spēlmaņu nakts balvas un Harija Liepiņa balvu, divas reizes valkājis Nacionālā teātra īpašo pagodinājumu — Kārļa Sebra gredzenu. Šosezon Arturs nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā gada aktieris par Ričarda lomu iestudējumā Ričards. Nekā personīga (dramaturgs Artūrs Dīcis, režisors Elmārs Seņkovs). 

Aktieris jūtas saviļņots, ka viņam šī sezona iesākusies absolūtā Raiņa zīmē — Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova iestudējumā Spēlēju, dancoju viņš turpinās spēlēt Kungu, bet Dailē iemiesos pašu Raini. 

Draugi Arturu raksturo kā labestīgāko cilvēku, ko pazīst. Teātra kritiķi cildina kā ārkārtīgi profesionālu un drosmīgu aktieri, kurš ar snaipera precizitāti spēj noturēt publikas uzmanību un emocijas. Teātra zinātniece Līga Ulberte pat izgudrojusi apzīmējumu «Krūzkopa burvīgie ļaundari», jo pēdējos gados režisori viņam pārsvarā uzticējuši tumšus un pretrunīgus tēlus. 

Režisors Elmārs Seņkovs ievērojis, ka Krūzkops pirmizrāžu svinībās pēc veiksmīgi nospēlētas galvenās lomas nevis bauda kolēģu un viesu uzmanību, bet nolien tālākajā kaktiņā, kur neviens viņu neredz. «Jā, tāds es esmu,» piekrīt Arturs.

Gatavojoties intervijai, apjuku. Vairākos avotos minēts, ka jūsu pirmā loma Dailes teātrī būs Līkcepure, bet citur — Rainis.
Sākumā iestudējumā nebiju paredzēts vispār. Bet Viesturs Kairišs tūliņ gribēja mani redzēt Spīdolas naktī un notika strauja lomu rokāde, kuras rezultātā Artūrs Skrastiņš kļuva par Līkcepuri, Mārtiņš Meiers par Melno bruņinieku un es — par Raini. 

Teātra aizkulišu «klusais telefons« pačukstēja, ka šajā iestudējumā Rainītis kā vecs sakārnītis guļ gultā un domā lielas domas. Tomēr būs labāk, ja pats izstāstīsit, kāds ir jūsu Rainis.
Nevaru pateikt, kāds patiesībā bija Rainis. Viņš nebija pūkains. Gribēja kļūt par Latvijas prezidentu, iegūt Nobela prēmiju un būt nemirstīgs. Viņš bija dižgars, bet šausmīgi švaks orators, kam nepadodas publiskās runas. Traki, ka nav saglabājies neviens Raiņa balss ieraksts, kas lomai ļoti palīdzētu. Tāpēc varu tikai likt roku uz sirds un mēģināt laist dzejnieku caur sevi. 

Mums top interesants gabaliņš par 1927. gada septembri — pēdējām Raiņa dzīves naktīm. Mūža nogalē viņš kā dzejnieks bija gandrīz neveiksmīgs, zaudējis draugus un sapinies ar Mēness meitiņu, kura pēc viņa neražām literārajā un sabiedriskajā laukā vairs nebija tik ieinteresēta… Un pēkšņi viņš nomira. Raiņa nāve joprojām ir mīkla, jo neilgi pirms tam viņš ceļoja uz Palestīnu un bija visai sprigans. 

Man vissvarīgākais šķiet jautājums, kā mēs šodien skatāmies uz Raini un lasām viņa darbus. Man paliek nelaba dūša, lasot Armanda Pučes grāmatu, kas kā dzeltenā prese ir dižpārdoklis. Bet cik no tiem cilvēkiem, kas kāru muti to lasa, ir lasījuši Uguni un nakti vai Spēlēju, dancoju? 

Mēs nebaidīsimies izrādē pieskarties arī Kangara tēmai. Par Raini ir daudz viedokļu. Arī tādi, ka viņš bijis pārāk sasējies ar krieviem. Interesanti, ka viņš latviešus gribēja saukt par latvijiešiem — tik šausmīgi trāpīgi šodienas kontekstam. 

Latvijieši? Šo gan dzirdu pirmo reizi!
Tas ir viņa pēdējais avīzē publicētais raksts, kurā Rainis pauž viedokli, ka nav nekādu latviešu, ir latvijieši — visi Latvijas iedzīvotāji. Zinot, kā mēs šobrīd cīnāmies par latviešu valodu kā valsts valodu, ir sajūta, ka iekāpjam laika mašīnā uz pagātni. Izrādē ir arī «burvīga» Raiņa runa, ko viņš teicis no tribīnes: mums vajadzētu vairāk draudzēties ar krieviem un baltkrieviem, jo tās ir mums tuvākās tautas. Vajagot savienot mūsu kultūru ar viņu kultūru. No šodienas viedokļa šķiet pilnīgi neiedomājams vājprāts, ka to teica cilvēks, kurš uzrakstījis Uguni un nakti, lugu par Latvijas valsts nosargāšanu! 

Arī nosargāšanas un saglabāšanas tēma atkal ir tik aktuāla. Rainim dzīves beigās bija pārdomas par to, kā šai valstij kļūt stiprai un veiksmīgai un kāpēc tas neizdodas — kāpēc mēs kā tauta nespējam to panāk? 

Un kāda bija viņa neveiksmes recepte?
Rainis 1927. gadā rakstīja, ka latvieši jau gandrīz 10 gadus ir brīvi, bet nespēj būt laimīgi. Mēs brīvā Latvijā esam nodzīvojuši jau 30 gadus un arī varam uzdot šo jautājumu. Lai gan man kategoriski riebjas viedoklis, ka valstī «viss slikti». Rainis pirms gandrīz 100 gadiem secināja, ka Latvija cieš no sūdīgas politikas. Ka nav gana nopietni izpētīta un uzrakstīta latviešu tautas patiesā vēsture, tāpēc valsts pastāvēšanai nav pietiekama garīgā pamata. 

Ko lai teic — nekas daudz nav mainījies. Mums joprojām ir sūdīga politika un nav dziļas izpratnes par dažām vēstures tēmām, piemēram, vācbaltiešu īpašo nozīmi pirmās brīvvalsts dibināšanā un attīstībā.

Mēs spējam būt vienoti tikai Dziesmusvētkos, hokejā un basketbolā. Lai gan, kad mūsu izlase hokejā dabū medaļu, visi kliedz: mēs uzvarējām! Ja dabū desmito vietu, tad saka: «Viņi zaudēja.» Viņi, nevis mēs.

Lielas valstis var atļauties šķelšanos un neiecietību sabiedrībā, emigrāciju un visādus klupienus. Mēs esam maza valsts un to nevaram tik ļoti atļauties. Dod Dievs, lai šoreiz Latvijai viss nebeigtos kā Baigajā gadā, kuru Rainis pravietiski paredzēja, teikdams, ka mēs nespējam vai neprotam būt kā valsts. Varbūt tagad skaidrāk apzināmies pastāvīgo apdraudējumu no «lielā brāļa» un būsim atbildīgāki? Tomēr žoga būvniecība uz robežas aizvien notiek kā caur pakaļu. Kāpēc tik daudzās valsts pārvaldes jomās mums viss notiek caur pakaļu? 

Rainim ir skaists citāts: «Katram strādāt, mācīt un rādīt savu ceļa zvaigzni, lai tauta kopā sasniegtu ideālu.» Mans ideāls būtu, ka manam dēlam nekad nav jāpiedzīvo okupācija. Bet mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba. Arī Raiņa citāts. 

Pēdējos gados esat spēlējis dažādu kalibru ļaundarus — no Melnā bruņinieka un Lielā Līkā līdz Hērodam. Taču draugi un kolēģi jūs raksturo kā labsirdīgāko cilvēku pasaulē. Kā jūs sadzīvojat ar tiem ļaunīšiem?
Agrāk režisori manī saskatīja gaišos tēlus, Romeo un Raiņa Gatiņu. Viesturs Kairišs bija pirmais, kurš 2015. gadā iedeva Melnā bruņinieka lomu. Ar to sākās mana ļaundaru un «slīpo», slideno čaļu plejāde. Ļaunie ir pretrunā ar manu būtību, bet tāpēc ir interesantāk spēlēt. It īpaši mītiskos tēlus, kuriem piemīt cita dimensija un iespēja fantazēt. Aktierim spēlēt sliktos vienmēr ir interesantāk. Piemēram, Smiļģa Uguns un nakts 1965. gada iestudējumā Vijai Artmanei sākumā bija paredzēta Spīdolas loma, tomēr viņa spēlēja Laimdotu un bija diezgan vīlusies.

Vai jūs būtu gatavs spēlēt arī reālus jaunāko laiku monstrus — Hitleru, Putinu?
Jā. Es nevarētu nospēlēt vienīgi pedofilu, jo nespētu atrast savam prātam aptveramu psiholoģisko pamatojumu šāda cilvēka noziegumiem. Bet Hitleru vai Putinu būtu interesanti uz skatuves izpētīt. Piemēram, Putinu jaunībā vienaudži izsmēja un pazemoja, tāpēc nenormāli ātri, stipri un bērnišķīgi apvainojas par katru necieņas vai nepatikas izrādīšanu. Tas nav attaisnojums viņa kļūšanai par maniaku, bet bagātīgs izejmateriāls aktierim. Man savi varoņi nav jāattaisno un jāmīl. Var spēlēt arī caur nicinājumu vai naidu. Man patīk, ja loma iesit nāsīs sviedrus un asinis.

Nākamgad būtu apritējuši 20 gadi, kopš sākāt strādāt Nacionālajā teātrī. Šoruden pavediens pārtrūka.
Šī ir otrā reize, kad aizeju no Nacionālā teātra. Pirmajā reizē aizgāju kopā ar režisori Gaļinu Poliščuku, kad viņa dibināja savu Teātra observatoriju, bet Ojārs Rubenis mani uzaicināja atpakaļ. Tagad atkal esmu šķīries no Nacionālā teātra. Ļoti nopietni gribēju iet projām jau pirms gada. Un tam tiešām nebija nekāda sakara ar direktoru Jāni Vimbu. Patiesībā gribu izmantot iespēju pateikt, ka Vimba pa šiem gadiem amatā ļoti daudz mācījās un auga, un izdarīja daudz labu lietu. 

Ir viegli visā vainot direktoru — ka nav labu izrāžu vai katram aktierim sapņu lomas. Manuprāt, šāda vainošana beigās notika. Bet izrādes taisa režisori un aktieri, nevis direktors! Vimbas laikā Nacionālajā strādāja izcili režisori. Ja izrādes nesanāca izcilas, pie tā līdzvainīgi arī aktieri. Jutu, ka teātra aktieriskais kodols ir ļoti sašķelts. Daudzi domā tikai par sevi un savām lomām, nevis izrādi kā kopdarbu. Personīgi man teātrī interesē piedalīties labās izrādēs, nevis tas, cik lielas un spožas lomas spēlēju tieši es. Ko dod galvenā loma, ja izrāde vāja?

Kāpēc pirms gada tomēr palikāt?
Jo Jānis Vimba paziņoja, ka mākslinieciskais vadītājs būs Elmārs Seņkovs. Cerība bija atgriezusies. Elmārs ir viens no savas paaudzes spēcīgākajiem māksliniekiem. Viņš ir labā nozīmē traks, viņš riskē, viņam ir neveiksmes, bet viņa izrādes katru gadu tiek nominētas Spēlmaņu nakts balvām. Un tad notika visa šī šļura. Manā vārdā tika sūtītas kolektīvas vēstules Kultūras ministrijai pret Vimbu, bet tas notika man aiz muguras, par šīm vēstulēm neko nezināju. Tā nedrīkst notikt. 

Vimba izveidoja fantastisku komandu ar māksliniecisko vadītāju, scenogrāfu, horeogrāfu un komponistu, kuri saprotas no pusvārda un spēj radīt lielas lietas. Ja ievērojama daļa kolektīva nenovērtē vai pat negrib redzēt šādus cilvēkus sev blakus, sapratu, ka es tur nevaru palikt. Manī viss saslēdzās un noslēdzās. Ja paliktu, sevi emocionāli sagrautu. 

Manai aiziešanai nav nekāda sakara ar [jauno teātra direktoru] Māri Vītolu. Ticu, ka patiesībā viņi ar Elmāru būtu ideāls vadības tandēms, ja atrastu kopsaucējus. 

Kad aizgājāt no Nacionālā teātra, jums jau bija skaidrība par nākotni?
Pilnīgi nekādas! Man nebija plāna B. Varbūt biju traks, varbūt drosmīgs. Neliegšos — biju diezgan pārliecināts, ka bez darba nepalikšu. Pirmais darba piedāvājums no cita valsts dotēta teātra bija tajā pašā vakarā. Īsā laikā man darbu piedāvāja četri teātri. 

Jāvārdu teicāt Dailei. Kā izdodas iejusties uz lielās skatuves? Tā prasa citādu ķermenisko klātbūtni un balss decibelus.
Nacionālajā teātrī visas manas maņas pārzināja katru skatuves, skatītāju zāles un aizskatuves tālāko stūrīti. Zinu pat, kurā zelta dekora iedobītē krājas visvairāk putekļu. 

Biju nobažījies, kā jutīšos Dailē. Bet man teātris kā saturs ir svarīgāks par māju. Kā futbolā — tu vari mainīt klubus un stadionus, bet mērķis spēlēt labu futbolu ir galvenais. Emocionāli spēju ātri pārslēgties un jau varu teikt, ka stāvēšu un kritīšu par Dailes teātri. 

Pirmajos mēģinājumos uz lielās skatuves jutu, ka esmu jauniņais. Bet man patīk. Pilnīgs kaifs! Stāvu tajā plašumā un baudu, cik tas ir jaudīgi. Vēl balss jānoskaņo uz pareizajiem decibeliem, lai pirmajai rindai nešķiet, ka uz viņiem kliedzu, un pēdējā rinda mani dzird. 

Vai atrasties uz vienas skatuves ar dzīvesbiedri Ievu Segliņu ir izaicinājums? Līdz šim abi strādājāt dažādos teātros.
Mēs ar Ievu vienmēr esam teikuši, ka noteikti negribam strādāt vienā teātrī, kur nu vēl vienā izrādē! Nu tas ir piepildījies, jo šajā sezonā gandrīz visi iestudējumi būs kopā. Bet mēs esam pieauguši cilvēki, tiksim galā. 

Sākumā baidījos, kā būs pirmajos mēģinājumos, kad aktieri vēl taustās pēc lomas, un sieva uz mani skatīsies. Izrādījās, mani tas netraucē, nemulsina. 

Toties es Ievai vairākas reizes pajautāju, vai viņai viss kārtībā, jo man viņa šķita svešāda. Pēc trešā jautājuma sieva neizturēja un teica: «Klausies, varbūt es vienkārši darbā tāda esmu?»

Vienmēr esat bijis tas jaunais cilvēks, kurš ļoti novērtē vecāka gadagājuma skolotājus un kolēģus. Klīst pat leģendas par jūsu deju ar teātra zinātnieci Līviju Akurāteri.
Līvija ļoti mīlēja dzīvi un mūs visus. Protams, mēs dejojām! Viņa bija amatierteātru un profesionālo teātru pasauļu vidutāja. Fantastiska dāma un pasniedzēja. Man bija 14 gadu, kad jau spēlēju lomas Limbažu Tautas teātrī, un Līvija mani pēc izrādēm vai festivālos vienmēr samīļoja. 

Kad jau biju ieguvis aktiera diplomu un Liepājā nospēlēju Romeo, viņa teica, ka pārāk sevi atdodu un dedzinu, ka man jāmācās sevi taupīt. Un izteica cerību, ka man dos arī mazas lomas. Jo liela loma neko nenozīmē — svarīgs ir partneris. Arī tas neko nenozīmē, ja nav laba režisora. Galu galā, svarīgs arī īstais teātris, kurā izrādi iestudē. Un mākslas brīnums rodas tikai tad, ja visi šie aspekti satiekas. 

Tikai nesen spēju novērtēt Līvijas padomus un to, ka man dzīvē šāds cilvēks bija blakus. Tagad klausos, kā Olga Dreģe stāsta, ko viņai teicis Smiļģis. Un manā galvā ir «erors», jo runāju ar cilvēku, kurš ir runājis ar Smiļģi! Tikpat labi kāds garāmejot varētu izmest — atceros, kā Rainis man teica… Smiļģa vai Raiņa laiks mums šķiet tālu, bet patiesībā ir tik tuvu.