Irenas Douskovas biogrāfiskajā romānā atklājas rakstnieka Jaroslava Hašeka pēdējie dzīves gadi
Var šķist, ka Latvijā par Jaroslavu Hašeku zinām gandrīz visu. Viņa romāns Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā latviski iznāca tika dažus gadus pēc čehu izdevuma un tiek lasīts jau gandrīz simt gadus. Ir bijuši teātra iestudējumi, Hašeka stāstu krājumi, 2005. gadā latviski izdota arī Radko Pitlīka biogrāfiskā grāmata Šveika autora dēkainā dzīve. Tomēr čehu rakstnieces Irenas Douskovas romāns Lāču deja Hašeku atklāj citādu: dzīves un slimību izmocītu, «kārtīgās sabiedrības» baumu un aizspriedumu nogurdinātu.
Tāds Hašeks tiek tēlots mūža pēdējos mēnešos, kad bija pārcēlies uz Čehijas vidienes mazpilsētu Lipnici un rakstīja Šveiku. Agrākā dzīve Douskovas grāmatā lielākoties pavīd netiešās atsaucēs, kas atklāsies tikai zinātājiem. Piemēram, kādā brīdī rakstnieks ciema zēnu Tondu sabiedē ar stāstu par «asinskārāko plēsoņu pasaulē», ko saucot par ihneimonu jeb Ēģiptes mangustu. Apraksts ir tieši tik neticams un vienlaikus spilgts, ka gribas palūkoties, vai tas nav viens no tiem izdomātajiem dzīvniekiem, kurus Hašeks aprakstīja, strādājot par redaktoru žurnālā Dzīvnieku pasaule (kas gan beidzās ar viņa atlaišanu).
