Dzejnieks Ojārs Vācietis. Rīga, 1982. gads. Foto – Imants Prēdelis
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 5
Kā mūsdienās uztveram Ojāra Vācieša dzeju un viņa personību? Kā izprotam, tulkojam dzejnieka un laikmeta attiecības, realitātes un ideālu saduri? Kādus nospiedumus Vācietis atstājis latviešu dzejā?
Par Ojāru Vācieti (13.11.1933.—28.11.1983.), viņa dzeju, mantojumu un aktualitāti sarunājas literatūrzinātnieks un kritiķis Viesturs Vecgrāvis, dzejniece Elīna Vendija Rībena un valodnieks un dzejnieks, žurnāla Domuzīme literatūras nodaļas redaktors Jānis Vādons.
Novembris ir miglaini sadugušu, drēgnu gaisu laiks; kails un sasprindzis laiks, kad Latvijā cilvēks, mētelī galvu ierāvis, pārslēdzas izdzīvošanas režīmā. Varbūt arī tas zemslāņos ietekmējis Vācieti un viņa dzejas kosmosu. Varbūt ne velti, jautāts par to, kas viņu iedvesmo, viņš atbild īsi: rudens. Un mēs saprotam. Tomēr, kad septembra beigās tiekamies runāt par dzejnieku, aiz Nacionālās bibliotēkas logiem septembris pārliecinoši izliekas par jūliju. Telpā viegls vasaras gaiss, un mūsu saruna uzmutuļo bez latviešiem parasti vajadzīgās ieskrējiena zonas.
