Vai ir īstais laiks fiksēt procentu likmes?

Straujais procentu likmju pieaugums pēdējā pusotra gada laikā ir izrādījies nepatīkams pārsteigums daudziem kredītu ņēmējiem Latvijā, kam ir būtiski palielinājušies kredītu maksājumi. Laikā, kad iedzīvotāju maciņi jau ir kļuvuši plānāki augstās inflācijas dēļ un banku peļņa aug, procentu likmju kāpums sabiedrībā ir radījis neizpratni un jautājumus gan par likmju kāpumu pamatotību, gan par to kāpēc tas ietekmē jau esošos kredītus. Publiski ir izteikti priekšlikumi ar likumu fiksēt vai pat samazināt procentu likmes. Galvenais iemesls procentu likmju kāpumam ir augstā inflācija un Eiropas Centrālās bankas cīņa ar to. Ceļot procentu likmes, aizņemšanās kļūst dārgāka, savukārt uzkrāšana izdevīgāka, un ECB bāzes procentu likmes mazāk kā pusotra gada laikā no 0% ir pārsniegušas pat 2008. gada augstāko līmeni.

Kāpēc pieaug kredītu maksājumi arī esošajiem kredītņēmējiem?

Izsniedzot kredītu ir iespējami divi procentu likmju veidi – mainīgā un fiksētā procentu likme. Mainīgā procentu likme nozīmē to, ka kredīta līguma darbības laikā procentu likme mainās atkarībā no naudas tirgus likmes izmaiņām. Savukārt fiksētas procentu likmes gadījumā, procentu likme kredītņēmējam tiek fiksēta uz visu līguma darbības periodu vai tiek pārskatīta tikai reizi dažos gados. Latvijā lielākā daļa kredītu tiek izsniegti ar mainīgo likmi un kredīta procentu likme mainās reizi 3, 6 vai 12 mēnešos, atkarībā no Euribor jeb Eiropas starpbanku tirgus procentu likmes noteiktajā datumā. Euribor ir plaši un publiski pieejams procentu likmju etalons, kas atrodas ārpus līgumā iesaistīto pušu kontroles un to uzraudzību nodrošina Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde. Lai gan eksistē arī citi procentu likmju etaloni, taču Euribor ir viena no populārākajām likmēm  Eiropā. Kopējo finanšu līgumu vērtība, kuros tiek izmantota Euribor likme, tiek lēsta virs 100 triljoniem eiro.

Abiem procentu likmju veidiem ir savas priekšrocības un trūkumi. Mainīgās likmes kredīta izsniegšanas brīdī pārsvarā ir zemākas nekā fiksētās likmes un līdz ar to pievilcīgākas klientiem, savukārt fiksētas procentu likmes sniedz lielāku drošību kredītu ņēmējam, jo maksājumi ir paredzami un nevar mainīties. Izvēli starp abiem procentu likmju veidiem nosaka gan patērētāju pieprasījums, gan finanšu sektora piedāvājums. Piemēram, Beļģijā, Vācijā, Francijā un Nīderlandē kreditēšanā pārsvarā tiek izmantotas fiksētās likmes, savukārt Portugālē, Spānijā, Norvēģijā, Polijā, Zviedrijā un mazākā mērā Spānijā, kā arī Austrijā daudz izplatītākas ir mainīgās procentu likmes.

Kāpēc visi kredīti netiek izsniegti tikai ar fiksēto likmi?

Lai banka varētu izsniegt ilgtermiņa aizdevumus ar fiksētu likmi, bankām vienlaicīgi ir nepieciešams arī ilgtermiņa finansējums ar fiksētu likmi. Taču bankas kredītos pārsvarā izsniedz noguldītāju līdzekļus, kurus noguldītāji ir uzticējuši bankām un tām ir jāgarantē noguldījumu izmaksa salīdzinoši īsā laika periodā vai pēc klientu pieprasījuma. Tas nozīmē, ka kredīta līguma darbības laikā finansējuma izmaksas bankai mainās, un tāpēc bankām tiek piemērotas ļoti stingras uzraudzības prasības attiecībā uz procentu likmju risku vadību, jo kļūdas šī riska vadībā var un vēsturiski ir izraisījušas banku maksātnespēju.

Ilgtermiņa finansējumu bankas var piesaistīt, piemēram, emitējot segtās obligācijas vai ar kredītiem nodrošinātus vērtspapīrus, kā arī veicot procentu likmju mijmaiņas darījums. Tās, protams, ir papildus izmaksas, taču attīstītos finanšu tirgos, kur šie produkti ir plaši izplatīti un pieejami, bankas var klientiem piedāvāt relatīvi zemu fiksēto procentu likmi. Mazākos tirgos un mazākām finanšu institūcijām šādas iespējas ir ierobežotākas. Eiropā mazākām valstīm ir raksturīgākas mainīgās likmes. Faktiskās finansējuma izmaksas katrai bankai ir individuālas, tādēļ mainīgās likmes noteikšanai visbiežāk tiek lietoti publiski pieejami procentu likmju etaloni.

Procentu likmes var ne tikai augt, bet arī krist

Hipotekārie kredīti pārsvarā tiek ņemti uz 20 vai pat 30 gadiem, tādēļ nevar salīdzināt mainīgās un fiksētās procentu likmes tikai no šodienas skatupunkta. Pēdējos 10 gados inflācija eirozonā ir bijusi ļoti zema un procentu likmes pat negatīvas. No šīm zemajām procentu likmēm ieguvēji bija visi kredītņēmēji Latvijā, jo procentu likmes esošajiem kredītiem saruka, kamēr valstīs ar fiksētām procentu likmēm kredītņēmēji par 2006. – 2008. gadā izsniegtajiem kredītiem turpināja maksāt ievērojami augstākas likmes. Uz finanšu krīzes fona par šo aspektu ir viegli aizmirst, taču tā rezultātā pēdējo 10 gadu laikā vidējā faktiski maksātā procentu likme hipotekārajiem kredītiem Latvijā bija aptuveni 2,6%. Tas ir eirozonas vidējais rādītājs un faktiski vienā līmenī ar Vāciju. Šāda procentu likme noteikti nav slikts rezultāts, ņemot vērā, ka pārdzīvojām liela nekustamo īpašumu burbuļa plīšanu, pēc kā slikto kredītu līmenis sasniedza gandrīz 20%, starptautisko aizdevēju valsts glābšanas programmu un pēdējos gados arī virkni dažādus skandālus finanšu jomā, kā rezultātā gandrīz iekļuvām Moneyval pelēkajā sarakstā.

Šobrīd bankas samazina arī savas pievienotās procentu likmes. Kopš 2020. gada sākuma Latvijas komercbanku pievienotās likmes jauniem hipotekārajiem kredītiem ir sarukušas par gandrīz 1% no vidēji 2,5-2,7% līdz 1,6-1,9% pašlaik. Tāpat bankas izskata iesniegumus par iespējām pārskatīt kredītu nosacījumus, situācijās kur kredīta ņēmēja finansiālā situācija ļautu saņemt labākus nosacījumus šodien, nekā tie ir esošajā kredīta līgumā, un tiek meklēti individuāli risinājumi situācijās, kur klientiem ir radušās finansiālas grūtības. Tomēr bankas nevar kompensēt ECB monetārās politikas lēmumu pacelt bāzes likmes par 4,5%. Patlaban banku peļņa ir pieaugusi, jo esošais finansējums joprojām ir relatīvi lēts un šādā ziņā situācija Latvijā nav unikāla. Ar atpakaļejošu datumu piesaistīt lētu, ilgtermiņa finansējumu nav iespējams un jauna finansējuma izmaksas bankām jau ir tuvu 4%. Tagad finansējuma izmaksas bankām aug faktiski katru dienu un banku peļņa šajos līmeņos ilgi nepaliks.

Vai ir jādomā par procentu likmju fiksēšanu?

Pēdējos desmit gados Eiropā ir augusi fiksēto procentu likmju hipotekāro kredītu popularitāte un tagad arī Latvijā pēc tādiem ir redzams skaidrs pieprasījums. Man nav šaubu, ka arī mūsu tirgū šāds piedāvājums būs plašāks kā līdz šim. Taču jautājums vai šis ir īstais brīdis domāt par procentu likmju fiksēšanu? Procentu likmes līdzīgi kā elektrības tarifus ir izdevīgi fiksēt zemā līmenī, vai ja ir risks, ka likmes turpinās augt un likmju kāpums var pārsniegt aizņēmēja finansiālās iespējas. Tikmēr mainīgo procentu likmju gadījumā likmes ne tikai aug, bet arī samazinās, tādēļ svarīgs ir jautājums – kas notiks ar procentu likmēm nākotnē?

Kopējais procentu likmju līmenis eirozonā šobrīd ir augsts un finanšu tirgi būtisku tālāku likmju celšanu šobrīd neprognozē. Drīzāk pretēji – jau līdz nākamā gada vidum Euribor likme varētu sākt samazināties. Tāpat bezdarbs Latvijā šobrīd ir zems, algas aug un situācija ekonomikā kopumā ir apmierinoša. Ja situācija eirozonas ekonomikā pasliktināsies, ECB noteikti reaģēs un mazinās procentu likmes ātrāk kā prognozēts, un kredītu maksājumi saruks. Fiksētas procentu likmes šādu amortizējošu efektu nedos. Tādēļ ir ļoti jāizvērtē ieguvumi no procentu likmju fiksēšanas, lai atkal nav jāvaino bankas, ka procentu likmes krīt, bet mēneša maksājumi nemazinās. Iepriekšējā krīzē šādas situācijas bija arī Latvijā.

Neradīt nevēlamas sekas ilgtermiņā

Visbeidzot, kreditēšanā ir jāizvēlas starp fiksētajām un mainīgajām procentu likmēm. Abiem likmju veidiem ir savas priekšrocības un trūkumi. Pašreizējos tirgus apstākļos mainīgās procentu likmes nav izdevīgas un nozīmē ievērojamu maksājumu pieaugumu kredītņēmējiem. Tomēr izmaksas ir jāskatās visa kredīta līguma termiņa laikā. Pašlaik ar likumdošanas iniciatīvām fiksēt vai mazināt procentu likmes, manuprāt, ir jābūt uzmanīgiem. Ar atpakaļejošu datumu bankas piesaistīt lētu finansējumu nevar un jauna finansējuma izmaksas bankām jau ir tuvu 4%. Lielā banku peļņa var pazust tik pat ātri cik parādījās. Tāpat uz Latvijas un citu ES valstu bankām attiecas ECB prudenciālās prasības un uzraudzības regulējums, kas nosaka un regulē procentu likmju riskam pakļauto aizdevumu un noguldījumu struktūru, un apjomu. Ja šādi tiktu pārkāptas regulējošās prasības, piemēram, vadlīnijas par procentu likmju risku netirdzniecības portfelī jeb IRRBB, tad tas noteikti nozīmētu ierobežojumus jaunu kredītu izsniegšanā. Tādēļ ir svarīgi, lai lēmumi, kas risina īstermiņa situāciju,  ilgtermiņā neradītu mums nevēlamas sekas – nesadārdzinātu nākotnes kreditēšanu un līdz ar to nākotnes kreditēšanas apjomu.

 

Autors ir bankas Citadele ekonomists, Fiskālās disciplīnas padomes loceklis