Vienā no šī gada priekšvēlēšanu sarunu raidījumiem Jānis Domburs man uzdeva trāpīgu jautājumu – vai Latvijā šobrīd ir novērojams kāds paaudžu konflikts?
“Progresīvie” nepārprotami ir politisks spēks, par kuru balso pārsvarā jauni cilvēki, un kam gan, ja ne man kā partijas vadītājam, vajadzētu nest tās vēstījumu par paaudžu pretrunām Latvijas sabiedrībā.
Tomēr es šim jautājumam nebiju gatavs. Mana atbilde bija samērā garlaicīga – sāku kaut ko stāstīt par atšķirībām attieksmē pret cilvēktiesībām. Var jau būt, ka tādas tiešām pastāv, tomēr diez vai ir tik būtiskas, lai izraisītu politisku konfrontāciju.
Tikmēr Gerds Lapoška ar dramaturģiskiem izteiksmes līdzekļiem atbild gan precīzāk, gan izjustāk. Viņa režisētā izrāde “Indrāni” Jaunajā Rīgas teātrī izvērš vairākus paaudžu konfliktus, kuri savā būtībā ir politiski.
Iesāksim ar acīmredzamo. Ja reiz ir viena materiāla rakstura sadursme starp Latvijas iedzīvotāju paaudzēm, tad tā atsedzas mājokļu politikā. Vistreknākā nevienlīdzības zīme velkama attiecībā uz dzīvojamo telpu – mājokli, kas būtu pieejams cenas ziņā, kvalitatīvs un pietiekami plašs ģimenes veidošanai. Ja atmetam visus citus Blaumaņa lugas uzslāņojumus, tad galu galā “Indrāni” ir mājas, kurās dzīvot. Konflikts centrējas ap īpašumu.
Šimbrīžam Latvijas jaunās paaudzes iespējas iegūt savā īpašumā vai īrēt normālu dzīvesvietu ierobežo fakts, ka aptuveni četras piektdaļas esošā mājokļu fonda ir privatizētas, turpretī jaunu mājokļu būvniecība notiek ārkārtīgi lēni. Salīdzinājumam, Igaunija pēdējos desmit gados ir uzbūvējusi divreiz vairāk jaunu mājokļu. Lietuva pat četrreiz vairāk.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados īstenotā masveida privatizācija padarīja nozīmīgu sabiedrības daļu par dzīvokļu īpašniekiem. Daudzi no šiem mājokļiem (dzīvokļi/dzīvojamās mājas) kvalitātes ziņā, protams, ir gana pieticīgi. Tālaika paaudze nekādā ziņā nav vainojama, ka izmantoja iespēju gūt stabilāku pamatu zem kājām.
Tomēr kopējā valsts politika – maksimāla dzīvojamo telpu privatizācija un teju nekāda būvniecība – ir radījusi konfliktu, kuru patlaban izjūt jaunieši. Mājokļi ir dārgi. Pašam savs mājoklis lielai daļai gados jaunu cilvēku ir neaizsniedzams sapnis. Mājokļu tirgus aktivitāte nav augsta, kas vismaz daļēji skaidrojams ar gausu kreditēšanu. Īres tirgus ir mazs un bieži vien neformāls. Jauniem cilvēkiem tas nereti atstāj tikai divas iespējas – agrāk vai vēlāk mantot ne pārāk labas kvalitātes dzīvokli vai arī gadiem veikt uzkrājumus, lai nopirktu labu, bet, visticamāk, ļoti mazu dzīvokli.
Varbūt šādā aspektā ir vērts analizēt Ievas rīcību? Skatoties izrādi, mani urdīja jautājums – kāpēc luga ir strukturēta tā, lai skatītājs pret Ievu nejustu pat ne kripatu līdzjūtības? Kā būtu, ja mēs pasaulē raudzītos ar viņas acīm?
Ievas „pirmatnējais grēks” ir viltība vai drīzāk meli par Kārļa vēstuli, kas pārliecina Indrānu tēvu atdot saimniecību Edvartam. Tomēr grēka avots, visticamāk, nav vienkārši netīkama persona. Jebkurā sociumā, ko fundamentāli strukturē būtiska nevienlīdzība, varēsim novērot neleģitīmas taktikas centienos uzlabot dzīves situāciju. Pieeja leģitīmām taktikām ir ierobežota.
Juridiski tas gan nevienu neattaisno. Netaisnības upuri arī paši var būt nežēlīgi. Tomēr vērotājam, kas pasauli skata tās daudzveidībā, ir iespēja saskatīt Ievas cilvēcību. Viņai ir drosme riskēt, viņa nebaidās no izaicinājumiem un nepakļaujas autoritātei. Ieva apzinās savas ierobežotās iespējas un uzdrīkstas sapņot par kaut ko vairāk – šādu īpašību, manuprāt, Latvijas sabiedrībā nereti pietrūkst. Jautājums ir tikai par to, vai Latvijas sabiedrība priekšplānā izvirza mērķus, kas kalpo kopīgai lietai, vai tādus, kas vienkārši atražo nevienlīdzības saknes.
Tikmēr Ievas vīra simboliskais konflikts visspēcīgāk izpaužas lēmumā pārdot saimniecībai piederošos kokus. Un laikam jau tieši šī izrādes daļa skatītājus emocionāli aizskar visvairāk. Krītošie koki smeldz. Tie atgādina, ka Latvija nebūt nav lemta nevienlīdzībai vai nabadzībai. Mūsu zemes bagātība drīzāk tiek izniekota. Turklāt tas tiek darīts nicīgā veidā – izrādes humors par kailcirtēm kā “meža atvērumiem” atbilst skaudrai realitātei. Vēl pirms pāris nedēļām šībrīža zemkopības ministrs vienā no Saeimas komisijām uzstājīgi apgalvoja, ka kailcirtes dēvējamas par “atjaunošanas cirtēm”.
Edvarta situācija ir neapskaužami absurda, un tā ir salīdzināma ar vispārējo sabiedrības nostāju. Edvartam, visticamāk, tāpat kā 95% mūsdienu Latvijas iedzīvotāju, rūp daba. Arī viņu – tāpat kā vairāk nekā trešdaļu iedzīvotāju – iespējams, uztrauc mežu izciršana: ne velti viņš pats piemin kailcirtes. Tomēr šī attieksme nekādi neietekmē faktu, ka mežu izciršana Latvijā pieaug. Kopējā mežsaimniecības sistēma izveidota tā, ka šķietami racionālas rīcības individuālā līmenī var radīt morāli nepieņemamus iznākumus sabiedrības mērogā.
Visbeidzot, – ja distancējamies no izteikti saimnieciskiem paaudžu konfliktiem – kādas morālās sadursmes šobrīd izspēlējas Latvijas sabiedrībā? Blaumanis savā lugā iekodē tam laikam raksturīgus spriedzes momentus (tradicionāla lauku dzīve pret modernitāti), ko savukārt caurvij dziļāks konflikts starp racionalitāti un garīgumu, starp aprēķinu un daiļuma alkām.
Tikmēr šodienas skatītājs izrādē var ielasīt arīdzan ko citu. Ja man atkal būtu iespēja Dombura raidījumā atbildēt uz jautājumu par paaudžu konfliktu Latvijas sabiedrībā, es vispirms norādītu uz jaunās paaudzes centieniem uzņemties atbildību un kontroli pār dzīvi, ko ietekmēt kļūst aizvien grūtāk. Deviņdesmito gadu brīvības apsolījums vilināja ar jaunām iespējām. Tad kāpēc šķiet, ka to loks sarūk? Pret ko un par ko ir jācīnās, lai iespēju noteikt pašam savas dzīves gaitu būtu vairāk?
Savukārt vecāka gadagājuma paaudze – pēc neskaitāmām politekonomiskām traumām – ir vīlusies un nogurusi. Tā vēlas atdot rūpes par savu saimniecību kādam pārliecinošam vadītājam, vienlaikus nezaudējot dažus grūti izcīnītos labumus. Deviņdesmito gadu mežonīgo iespēju laiks tās atmiņā drīzāk uzjundī trauksmi, nevis jaunības romantikas saldmi. Šī paaudze nemeklē iespējas – tā cenšas pasargāties.
Tas nozīmē, ka Latvijas paaudžu konflikts nav par vērtībām vai cilvēktiesībām. Īstais konflikts ir par to, kam pieder tiesības noteikt nākotni un kam jāuzņemas izmaksas par pagātnes lēmumiem. Konflikts nav starp tiem, kuri grib vai negrib pārmaiņas. Šajā ziņā analītiķu spriedums par 15. Saeimas vēlēšanu rezultātu kā apliecinājumu vēlmei pēc pārmaiņām ir bijis pārlieku vienkāršots. Drīzāk tas atklāj Latvijas sabiedrībā valdošo spriedzi starp alkām pēc brīvības un tiekšanos pēc drošības. Mūsu demokrātijas veiksmi noteiks mūsu spēja rast starp tām solidāru līdzsvaru.
Autors ir antropologs, ekonomikas pētnieks, 14. Saeimas deputāts (Pro).
