Kad Irina Zaslaveca (35) ar platu smaidu ienāk Nacionālajā rehabilitācijas centrā Unbroken Ļvivā, viņas pozitīvismu un apņēmību sajūt arī pacienti. Pēdējā pusotra gada laikā šķietami trauslā sieviete ir darījusi visu iespējamo, lai palīdzētu karavīriem un civiliedzīvotājiem tikt galā ar kara traumām. Irinas vadībā Unbroken bez maksas ir rehabilitējis jau 15 000 cilvēku, no kuriem 350 ir bērni. Savu darbu viņa dara ar aizrautību, jo no personīgās pieredzes zina, cik svarīgs ir atbalsts cīņā par dzīvību.
Kad Irina bija 21 gadu veca studente Kijivas Žurnālistikas institūtā, viņai diagnosticēja Hodžkina limfomu. Ķīmijterapija bija veiksmīga, taču slimība atgriezās, un Irinai bija nepieciešama kaulu smadzeņu transplantācija. Izskatījās, ka donoru savā dzimtenē nāksies gaidīt gadiem ilgi, taču palīdzēja draugi, savācot 100 000 eiro, lai transplantāciju varētu veikt Vācijā. Audzējs tika sakauts.
«Kad cilvēks piedzīvo smagu pārbaudījumu, viņš vispirms sev jautā — kāpēc man? Bet pēc tam meklē atbildi uz jautājumu — kā vārdā? Esmu daudz domājusi par to, kāpēc man izdevās izdzīvot. Un nolēmu sākt palīdzēt izdzīvot arī citiem cilvēkiem,» saka Irina.
Viņa sāka strādāt par ziņu korespondenti populārajā TV kanālā STB, veidojot sižetus, ar kuru palīdzību tika vākta nauda ar vēzi slimu bērnu ārstēšanai ārzemēs. Irinas ilgtermiņa mērķis bija panākt transplantācijas sistēmas vienkāršošanu Ukrainā, tāpēc viņa izveidoja sabiedrisko organizāciju iDonor. 2019. gadā šie aktīvisti kopā ar Veselības ministriju izcīnīja izmaiņas likumdošanā, kas tagad nosaka precīzāku orgānu ziedošanas regulējumu, ir izveidots nacionālais transplantāciju gaidošo pacientu reģistrs, un jebkurš pilngadīgs Ukrainas pilsonis var reģistrēt piekrišanu orgānu ziedošanai savas nāves gadījumā.
Liels atklājums Irinai bija ukraiņu ārstu profesionalitāte, kuri arī vēlējās reformēt valsts medicīnu. Īpašu labu iespaidu atstāja Olehs Samčuks, kurš vadīja slimnīcu nelielā Rietumukrainas pilsētā Koveļā. Kad ārstu uzaicināja vadīt neatliekamās palīdzības slimnīcu Ļvivā, žurnāliste 2021. gada decembrī pameta televīziju un iesaistījās lielākās slimnīcas izveidē valsts rietumos. Sākumā plānoja tur padzīvot pāris mēnešus. Kopš tā laika ārsta Samčuka komandai izdevies izveidot spēcīgu medicīnas centru, kuram pievienojās vairākas citas Ļvivas slimnīcas. Tā nosaukums tagad ir Ļvivas Pirmā medicīniskā apvienība, un Irina ir attīstības direktore. Par centra vērienu liecina fakts, ka pērn tas palīdzēja 512 tūkstošiem pacientu.
Pagājušā gada 24. februārī Irinu pamodināja telefona zvans. Tā bija draudzene no Kijivas. Viņas stāstītais šokēja, jo Ļvivā sprādzienu nebija. Jau pulksten 6.30 darbā ieradās visa Pirmās medicīniskās apvienības vadība, jo apzinājās, ka slimnīcai jābūt gatavai sākt uzņemt smagus pacientus. «Es pat nevaru izstāstīt, kāda atmosfēra kara sākumā valdīja pilsētas ielās, jo divus mēnešus burtiski dzīvoju slimnīcā. Manā īrētajā dzīvoklī ievācās divas pazīstamas ģimenes no Kijivas,» atceras Irina. «Evakuācijas vilcieni masveidā pie mums veda ievainotos, kļuvām par galveno slimnīcu frontes aizmugurē.»
Ļviva tika uzskatīta par salīdzinoši drošu pilsētu, tāpēc Pirmajā medicīniskajā apvienībā ieradās arī daudzi ārvalstu ārsti — kopā ar ukraiņu kolēģiem veica sarežģītas operācijas, sniedzot vērtīgas zināšanas un pieredzi. Komanda Ļvivā saprata, ka vissarežģītāk būs strādāt ar kara traumām. Tā radās ideja izveidot atsevišķu projektu ar nosaukumu Nacionālais rehabilitācijas centrs Unbroken. Tagad tas aptver rekonstruktīvo ķirurģiju, traumatoloģiju, apdegumu centru, protezēšanu, fizisko un psiholoģisko rehabilitāciju. Irina ir kļuvusi par šī projekta vadītāju.
Unbroken ir valsts pārvaldīts centrs, ko atbalsta starptautiski donori. Ievainotos kareivjus regulāri apmeklē pašmāju un pasaules zvaigznes, valdību delegācijas, Eiropas pilsētu mēri un NATO pārstāvji. Taču Irinai vislielāko gandarījumu sniedz pacientu teiktais.
«Pie mums ārstējas tankists Iļja Pilipenko. Kad blakus eksplodēja šāviņš, viņš guva daudz apdegumu un zaudēja kāju. Viendien iegāju viņa palātā un jautāju: «Iļļa, kad varēsim likt protēzi?» Viņš atbildēja: «Domāju, ka jau drīz, bet es negribu. Ja uzliks protēzi, man būs jābrauc prom, bet es šeit jūtos tik labi, it kā būtu mājās!» Man šie vārdi ir labākā liecība tam, ka rīkojamies pareizi. Vienojāmies, ka Iļļa pēc protēzes uzlikšanas atvaļināsies no armijas un pievienosies mūsu komandai.»
Jaunā sieviete norāda uz divu lielu Ukrainas pilsētu atšķirību — piemēram, Harkivas ielās visur redzami militāristi, savukārt Ļvivā ir daudz cilvēku ar protēzēm un ratiņkrēslos. Jo tieši Ļviva ir kļuvusi par atveseļošanās un rehabilitācijas centru.
Karš Irinu neesot mainījis, saka viņa pati. Jo vienmēr esot bijusi enerģiska cīnītāja. Jau kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma viņa dzīvojot konstanta saspringuma stāvoklī — atpūtai nav laika. Arī par uzvaru vēl nedomā, bet dara visu, lai tie, kas kaldina šo uzvaru, izdzīvotu.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra