Kā līderim attīstīt spēju pieņemt vislabāko lēmumu ne tikai sev, bet arī līdzcilvēkiem
Mārtiņa Staķa nesenā atkāpšanās no pilsētas mēra amata man lika aizdomāties par lēmumu pieņemšanas paradumiem. Publisku personu uzvedība ir labs mācību materiāls mums visiem, tāpēc esmu pateicīga daudziem medijos redzamajiem līderiem. Viņu kļūdas un panākumi ļauj mums visiem diskutēt, reflektēt un mācīties.
Mārtiņa Staķa atkāpšanās notika Dziesmusvētku nedēļā. Svētku pašā karstumā. Tas manī radīja daudzus jautājumus. Kāpēc nevarēja nedēļu pagaidīt? Ir taču svētki! Arī iepriekšējais Rīgas mēra lēmums izstāties no tobrīd pastāvošās partiju apvienības Attīstībai/Par! bija straujš un emocionāls. Varbūt esat pamanījuši līdzīgus lēmumu pieņemšanas paradumus savu vadītāju, kolēģu, mājinieku un paša uzvedībā?
Bieži par lēmumu pieņemšanu runājam no intelektuālā aspekta — kādas ir izplatītākās domāšanas kļūdas. Par to daudz rakstījuši tādi autori kā Daniels Kānemans un Amoss Tverskis. Mazāk dzirdēts, ka vadītāji reflektētu par savu ieradumu psiholoģiskajiem aspektiem un ētiku — kas mani mudina pieņemt tik straujus lēmumus, vai kas man liek tos atlikt; no kā es izvairos, kad atlieku lēmumu; par ko es šaubos, bažījos un baidos; no kā es gribu atbrīvoties, kad sasteidzu lēmumu; ko es iegūstu no sava lēmumu pieņemšanas veida, un kādas ir tā ēnas puses?
Teorētiski visiem ir skaidrs, ka emocijās pieņemti lēmumi bieži vien ir jānožēlo. Kad aktivizēta amigdala, emociju kontroles centrs smadzenēs, tad loģiskā domāšana, atmiņa un uzmanība stipri sabremzē savu darbību. Realitātē līderi, kuriem, šķiet, vajadzētu sevi pazīt un prasmīgi vadīt savas emocijas, tomēr ļaujas automātiskajām reakcijām. Kā no tā izvairīties un atgriezties pie veselā saprāta, ja amigdala trako dusmās vai bailēs?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.