Par uzņemšanu vidusskolā jeb Vai mums ir vajadzīgi izglītoti cilvēki?

Vēlos dalīties ar savām pārdomām. Mana meita, sauksim viņu par Annu, šogad beidza 9.klasi. Viņai mācības nepadodas viegli, tāpēc jau laikus sākām gatavoties eksāmeniem. Īpaši ņemot vērā nervus prasošo pieredzi pēc sākumskolas beigšanas, kad ilgi nezinājām, vai atradīsies kāda vieta un kur, jo visas skolas jau bija piepildītas.

Meita piedzima “treknajos gados”, kad dzimstība Latvijā bija samērā laba. Visu gadu Anna papildus mācījās matemātiku un angļu valodu, pēdējos mēnešus pat atteicās no deju nodarbībām, lai vairāk laika veltītu mācībām. Saņemot eksāmenu rezultātus, bijām ļoti priecīgas – matemātikā 81%, angļu valodā 85%, latviešu valodā varēja būt labāk – 60%, bet pārāk par to neuztraucos, jo Anna ir grāmatu lasītāja, un agrāk vai vēlāk valodas izjūta uzlabosies. Mierīgu sirdi iesniedzu dokumentus apkārtnes skolās, kurās likās jauki mācīties – 64. vidusskolā, Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā, 6. vidusskolā, 49. vidusskolā, bet Teikas vidusskolā jau jūnija sākumā beidzās dokumentu pieņemšana.

Sākām gaidīt rezultātus, un liels bija mans apjukums, kad parādījās uzņemšanai ieteiktie bērni, jo mana meita nevienā skolā nebija. Ne tikai uzņemšanai ieteikto sarakstā, bet pat rezervē. Izmisīgi sāku meklēt, kur vēl 28.jūnijā var pieteikties. Izrādījās, ka, par laimi, Juglas vidusskolā un Natālijas Draudziņas vidusskolā vēl var dokumentus iesniegt, jo gan 84., gan 45. jau bija par vēlu.

Visu nākamo dienu pavadīju, raudot par valsti, kurai īsti nav vajadzīgs, ka dzimst daudz bērnu un viņi grib mācīties, jo tas viss prasa budžeta līdzekļus. Problēmas ar ķīmijas, fizikas un citu skolotāju trūkumu tiek risinātas, slēdzot vidusskolas klases un skolas. Vēl pagājušajā gadā 64. vidusskolā bija četras vidusskolas paralēlklases, šogad tikai divas, jo nav skolotāju. Beidzās viss relatīvi labi. Nekad nebiju domājusi, ka būšu tik laimīga, ieraugot, ka vismaz Juglas vidusskolā Anna ir uzņemta. Protams, uz skolu būs jābrauc ar diviem transportiem un jāpavada ilgāks laiks, bet vismaz būs iespēja mācīties. Es zinu, ka formāli arī manā apkārtnē ir vidusskolas, kurās var mācīties – krievu skolas, jo mācībām vidusskolā jānotiek latviešu valodā, bet diez vai manai maigajai meitai, kura nezina nevienu vārdu krievu valodā, tā būtu piemērota vide un uzlabotos viņas latviešu valodas zināšanas.

P.S. Man visdziļākā pārliecība ir – kamēr neieguldīsim izglītībā, nebūs ne plaukstošas ekonomikas, ne arī kas cits. Piemērs ir Polija. Es kā augstskolas pasniedzēja esmu bijusi daudzās Eiropas universitātēs, bet tik daudz naudas, cik Polija iegulda savās augstskolās, nekur neesmu redzējusi. Viņu universitātes burtiski peldas naudā jau sen. Un, ja kāds ir bijis Polijā, tad redz, kā tās ekonomika plaukst un zeļ, viss attīstās. Piemērs no mūsu pašu vēstures – 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā tagadējā Latvijas teritorija bija visizglītotākā visā reģionā. Šeit septiņu klašu izglītība jau tad bija obligāta, un es domāju, ka tāpēc mums ir jūgendstila mājas un viss skaistais un varenais centrs, kā arī uzplaukums Latvijas brīvvalsts laikā, atšķirībā no Igaunijas, kur tāda centra nav. Tā varētu minēt vēl un vēl, kā izglītības kvalitāte un apjoms ir tieši saistīti ar valsts uzplaukumu vai atpalicību. Arī mūsu pašreizējā atpalicība ir vislielākajā mērā saistīta ar haosu un badu izglītībā. Tas atstāj iespaidu uz visām sfērām, arī to, kādus politiķus ievēlam. Es nezinu nevienu valsti, kura plauktu un zeltu ar neizglītotu sabiedrību vai kur būtu izglītota sabiedrība, bet atpalikusi valsts.

Ja tiek teikts, ka valstij nav naudas, var noklausīties interviju ar airBaltic vadītāju Martinu Gausu radio šeit.

 

Autore ir Latvijas Mākslas akadēmijas docente