Vai drīkst tirgot diplomdarbus?

Jūnijs ir ne tikai Jāņu, bet arī dažādu studiju noslēgumu darbu iesniegšanas un aizstāvēšanas mēnesis. Domāju, visi būsim vienisprātis, ka jebkuram studiju darbam vajadzētu apliecināt studenta spēju pielietot iegūtās zināšanas, veikt pētniecisko, zinātnisko vai praktisko darbu, kā arī prasmes patstāvīgi strādāt un radīt kaut ko jaunu. Tomēr dzīvē ne vienmēr tā ir. Nav noslēpums, ka ir iespējams iegādāties studiju darba vai pat diplomdarba “izstrādes pakalpojumu”. Tas ir, students pasūta kādai citai personai uzrakstīt darbu, varbūt pēc tam to nedaudz uzlabo (labākajā gadījumā) un iesniedz mācību iestādē kā it kā savu. Ir pat publiskajā vidē atrodami pakalpojumu sniedzēji, kas piedāvā šādu darbu izstrādi.

Nesen medijos izskanēja informācija par personu, kas sūdzas par nopirktā diplomdarba kvalitāti. Šis stāsts mums raisīja pārdomas gan par akadēmiskā godīguma prasību ievērošanu augstākās izglītības iestādēs, gan arī par konkrētā pakalpojumu sniedzēja piedāvāto pakalpojumu, proti, eseju, referātu, kā arī kursa un diplomdarbu rakstīšanu par samaksu pieļaujamību. Aplūkojam, kādas var būt šāda pakalpojuma sniegšanas sekas, vai pircējs var prasīt nopirktā darba “kvalitāti” un vai šāda komercdarbība vispār būtu uzskatāma par tiesisku.

Vai tiešām diplomdarba izstrādāšanas pakalpojums ir “palīgs” mācībās?

Apskatījām kādu interneta vietni, kur pakalpojumu sniedzējs piedāvā par samaksu palīdzēt veikt dažādu darbu rakstīšanu, kā arī konsultācijas un darbu labošanu. Mājaslapā norādīts, ka sniegtie pakalpojumi ietaupot skolēnu un studentu laiku un nervus, kā arī naudu darba pārkārtošanai neveiksmīga darba izstrādes gadījumā. Tomēr no vietnes noprotams, ka pēc būtības “palīdzība” izpaužas nevis, piemēram, kā konsultācijas, atbalsts patstāvīga darba izstrādē, bet gan jau gatava, citu kompetentu autoru izstrādāta darba “pasūtīšana”. Tātad būtībā students būs nopircis tiesības izmantot citas personas darbu. Šī cita persona, pat paliekot anonīma, tāpat ir uzskatāma par pasūtītā darba autoru. Atbilstoši Autortiesību likumam autora personiskās tiesības autora dzīves laikā nav nododamas citai personai.

Savukārt students, kurš šādu cita autora uzrakstītu darbu augstskolai iesniedz kā savu, būtībā melo. Darbs, kuru uzrakstījusi cita persona, ir uzskatāms par akadēmiskā godīguma pārkāpumu, par kuru augstskolu akadēmiskajos noteikumos vai norādījumos parasti paredzētas studentam nelabvēlīgas sekas. Proti, cita autora sarakstīta darba norādīšana par savu tiek uzskatīta par viltvārdību, kas ir viens no plaģiātisma veidiem. Šāds akadēmiskā godīguma pārkāpums uzskatāms par rupju jeb smagu akadēmiskā godīguma pārkāpumu. Attiecīgi par šādu smagu pārkāpumu arī paredzētas bargākās sankcijas – brīdinājums par eksmatrikulāciju (izslēgšanu no augstskolas) vai pat eksmatrikulācija. Šāds akadēmiskā godīguma pārkāpuma veidu iedalījums minēts gan Latvijas Universitātes, gan Rīgas Tehniskās universitātes publiski pieejamos akadēmiskā godīguma noteikumos. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes akadēmiskā godīguma politikā, lai arī nav minēts konkrēts pārkāpumu iedalījums pēc to smaguma, kā viens sodiem par veikto akadēmiskā godīguma pārkāpumu arī norādīta eksmatrikulācija. Līdz ar to šķietamais ieguvums, iesniedzot pakalpojuma sniedzēja rakstītu darbu un tādējādi it kā “ietaupot” laiku un nervus, var izvērsties par studenta statusa zaudēšanu.

Pakalpojuma sniedzēja darbības kā maldinoša komercprakse

Aplūkotajā mājaslapā pakalpojumu sniedzējs uzsver piedāvātā pakalpojuma kvalitāti, izstrādāto darbu precizitāti, atbilstību prasībām un standartiem, kā arī pakalpojuma saņēmēju pozitīvās atsauksmes pēc uzrakstītā darba saņemšanas. Taču pakalpojuma sniedzējs nevienā brīdī nepiemin šāda darba iesniegšanas un uzdošanas par savu iespējamās negatīvās sekas, ar ko pakalpojuma saņēmējam būtu jārēķinās.

Apsverami, vai šādam tirdzniecības piedāvājumam varētu piemērot Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 10. pantu, kas aizliedz maldinošu komercpraksi, kas īstenota, noklusējot būtisku informāciju. Proti, par maldinošu komercpraksi uzskatāma būtiskas informācijas noklusēšana, kas vidusmēra patērētājam ir nepieciešama, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu, un kuras ietekmē patērētājs pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu, kādu citādi nebūtu pieņēmis.

Studiju darbu tirgošanas komercdarbībā varētu uzskatīt, ka komersants noklusē būtisku informāciju par iespējamiem riskiem, izmantojot tā sniegtos pakalpojumus, kā rezultātā vidusmēra students (patērētājs) varētu izvēlēties izmantot šos pakalpojumus, kurus, iespējams, skaidri apzinoties darbību kaitīgumu, tas neizmantotu. Tomēr jāuzsver arī likuma norāde uz “vidusmēra patērētājs” jēdzienu, kas apzīmē tādu patērētāju, kurš ir pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs. Tādēļ varam arī jautāt, vai students jeb patērētājs, kas vēlas iegādāties svešu darbu, ir pietiekami informēts, vērīgs un piesardzīgs, lai viņa tiesības iegūtu aizsardzību.

Tas nozīmē, ka nepieciešams vērtēt, vai īstenībā pats students nav pieļāvis rupju neuzmanību vai pat rīkojies ar ļaunu nolūku, skaidri apzinoties rīcības kaitīgumu un iespējamās sekas, kā arī, vai uz viņu pašu negulstas atbildība par to, ka viņš ignorējis publiski pieejamo informāciju par akadēmiskā godīguma ievērošanu un to apzināti pārkāpis.

Līdz ar to ir apšaubāmi, vai studentu šāda pakalpojuma pirkšanas gadījumā varētu uzskatīt par “vidusmēra patērētāju”, kura intereses ir aizsargājamas.  Vienlaikus, ja kāds students patiešām vēlētos vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā ar sūdzību par “nekvalitatīvu” pasūtīto darbu, iespējams, ka maldinoša noklusēšana varētu būt viens no pārmetumiem, ko šādam komersantam izvirzīt. Protams, ja šādu pakalpojumu vispār piedāvā reģistrēts komersants, kuru ir iespējams skaidri identificēt. No aplūkotajām interneta vietnēm tas nebūt nav skaidrs: pakalpojuma sniedzēja rekvizīti nav skaidri norādīti, nav skaidrs, vai pakalpojumu sniedz reģistrēta juridiska persona un vai par pakalpojumu vispār ir iespējams legāli norēķināties. Iespējams, šim pakalpojumam būtu vērts nonākt arī Valsts ieņēmumu dienesta uzmanības lokā.

Galvenokārt šāda pakalpojuma izmantošana ir uzskatāma par paša studenta atbildību

Secināms, ka pakalpojuma sniedzēja darbības prettiesiskums saskaņā ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu nav viennozīmīgs, ņemot vērā, ka galvenokārt tā ir paša studenta atbildība būt informētam par studenta tiesībām un pienākumiem, kā arī par izglītības iestādes akadēmiskajām prasībām un to nepārkāpšanu. Vienlaikus jāatzīmē, ka šādas komercdarbības prettiesiskums varētu tikt skatīts saistībā ar labu tikumu – vispārpieņemto morālo normu, tiesiski ētisko principu un vērtību – pārkāpumu, izvērtējot to, vai šāda rīcība vispār var būt par darījuma priekšmetu un vai šāds darījums ir spēkā atbilstoši Civillikuma 1415.pantam.

Aicinām studentus šādu pakalpojumu neizmantot un rakstīt savus studiju darbus pašiem. Labāks vai sliktāks, bet tas būs jūsu paša autordarbs, par ko varēsiet pelnīti saņemt gan uzslavas, gan kritiku. Mums arī šķiet, ka kādai valsts uzraudzības iestādei būtu vērts pievērst lielāku uzmanību brīvi pieejamajām pakalpojumu sniedzēju interneta vietnēm, kur studiju darbi tiek tirgoti kā siers peļu slazdā.

 

Autores ir Ieva Andersone, Sorainen zvērināta advokāte, Kristīne Ilga Budkēviča, Sorainen jurista palīdze