Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 3
20. gadsimtā trijos lielos viļņos tika aizskalota Krustpils (Kreicburgas) un Jēkabpils (Jakobštates) ebreju kopiena un gandrīz viss ar to saistītais. Divi pasaules kari, bēgļu gaitas, Holokausts un izceļošana. Taču visas liecības par pagātni tomēr netika iznīcinātas. Arhīvu dokumenti, fotogrāfijas, priekšmeti un atmiņas aizved mūs uz to zudušo realitāti, kāda Latvijas teritorijā pastāvēja tikai pirms 100 gadiem. Par to lasāms Krustpils ebreja Manuila (Menahema) Soloveja (1898—1985) atmiņās par bērnības dienām pirms Pirmā pasaules kara.
Manuils Solovejs dzimis 1898. gadā nabadzīgā ģimenē miestiņā, kas atradies iepretim daudz bagātākai Jēkabpilij. To apdzīvojuši gandrīz tikai ebreju amatnieki un bodnieki. Iespēju izrauties no tās dzīves, kāda būtu, strādājot no tēva un vectēva mantotajā profesijā, Manuilam deva talants jūdaisma reliģiskā teksta Talmuda pārzināšanā. Tolaik prasme apgūt, komentēt un mācīt savus reliģiskos tekstus ebrejiem nozīmēja augstāko zinību līmeni. Pēc vietējās Krustpils privātskolas (hedera) pabeigšanas zēns Daugavpilī mācījās mazajā ješivā — vidusskolā — un vēl paspēja pastudēt «lielajā» Radinas ješivā, kas atrodas mūsdienu Baltkrievijas teritorijā. Bēgļu gaitās Solovejs un viņa vecāki nonāca Krievijā. Otrā pasaules kara laikā viņš bija ārsts Sarkanajā armijā, 1953. gadā neilgi pirms Staļina nāves kļuva par vienu no aizdomās turētajiem tā sauktajā «ebreju ārstu lietā». Vēlāk atklājās, ka viņš visu mūžu turpinājis senebreju valodā sacerēt Talmūda komentārus. Tā bija sava veida pretošanās padomju sistēmai un tās pārsvarā antisemītiskajai attieksmei pret ebrejiem.
Domuzīmē publicētajā atmiņu fragmentā īpaša vērtība ir detalizētajam ikdienas dzīves izklāstam. Atmiņas rakstītas pēc Otrā pasaules kara, tāpēc to autors lietojis vārdu «ebreji», kaut viņa bērnībā Latvijas teritorijā ierastāk bija teikt «žīds». Tomēr Krustpils un Jēkabpils ebreju skolu un biedrību dokumentos arī starpkaru posmā vairāk izmantots vārds «ebrejs». Tas liecina, ka ne visiem Latvijas ebrejiem apzīmējums «žīds» bija pieņemams agrākajā Krievijas impērijā pastāvošā konteksta dēļ. Nacistu propagandisti okupācijas laikā šo vārdu lietoja kā nicinošu apzīmējumu, un Holokausta traģēdijā Latvijas ebreju kopiena tika iznīcināta gandrīz pilnībā. Vēlāk PSRS okupētajā Latvijā mainījās ne tikai politiskā iekārta, bet arī valoda.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.