Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 3
Varbūt vajadzēja nojaust jau iepriekš, ka viņa atradīs zaudēto mīlestību — savu vīru vikingu, zudušu šos daudzos gadus — Fīnas salas Sīdesgārdā, ciemā, no kura nākusi viņa dzimta. Aizmigušu zintnieces būdā, zintnieces mierinātu, zintnieces mīlētu, un zintniece, kā izrādījās, bija podiatre no Orhūsas, un viņu sauca Flora. Pats ciemats bija izglītošanās un atvaļinājumu vieta, kur, ja bija vēlme, varēja valkāt tautastērpu un izklaidēties, vērpjot vilnu. Kas attiecas uz Akselu — vai viņš bija Džoannas ekscivilvīrs vai civileksvīrs? Pirms vienpadsmit gadiem viņi bija sarāvuši attiecības pēc kopā nodzīvotiem desmit gadiem. «Sarāvuši attiecības» — kādā jaukā vasaras dienā Aksels aizbrauca uz Dāniju un vairs nedeva par sevi nekādu ziņu.
Nu, ne gluži nekādu. Viņa saņēma atvainošanās pilnu pastkarti no Londonas. Bet nekādu ziņu pēc tam, pilnīgi nekādu veselus vienpadsmit gadus. Viņa bija paguvusi apprecēties, kļuvusi par māti, zaudējusi māti, likumīgi šķīrusies, visbeidzot pēc tēva nāves kļuvusi par apaļu bāreni. Tēvs ļoti pārdzīvoja, kad Aksels pazuda, sevis dēļ. Kurš vēl kopā ar viņu brokastīs mielosies ar austerēm un baltvīnu? Kurš vēl apspriedīs sāļo pīrāgu fineses: cūkgaļas vai nieru, empanadas vai Kornvolas pīrāga priekšrocības? Viņi dievināja viens otru. Milzīgi un bārdaini, savā pārākuma apziņā iecietīgi un labvēlīgi, kārīgi un skumjacaini — labs pāris. Satriecoši, ja tā padomā, cik viņi bija līdzīgi — Džoannas draugi uz to bija šad un tad norādījuši. Tieši tēvs bija saucis Akselu par viņas civilvīru, kaut gan viņš visādā ziņā bija mīļākais, ņemot vērā arī to, kā viņa par Akselu domāja vēl pēc daudziem gadiem: ar baudkāri, kam nebija nekā kopīga ar nepieciešamību likumīgi atdalīties.
Pēc bērēm viņas tēva mantām piebāztā guļamistaba bija kā tāda dzīvnieka krātiņš, kurš varbūt nobeidzies, bet varbūt vienkārši iemidzis kaut kur lapotnē. Viņa neatlaidīgi pūlējās viņu atrast. Nekas nešķita būtisks. Kabatas pulkstenis atradās naktsskapīša atvilktnē zem notecējušas pases, tā smagajā sudraba vāciņā bija iegravēta tvaika lokomotīve, bet mugurpusē bija pielīmēta dzeltējoša lapiņa: «Lūdzu nodot Akselam.» Viņa lasīja un pārlasīja lapiņu. Viņas dēls Leo bija līdzīgs vectēvam — viņu saistīja senas lietas, taču deviņgadīgajam Leo īpaši patika ieroči un divus gadus gandrīz ik rītu viņš bija zīmējis veselu arsenālu. Visvairāk iecienītie bija asmeņi: zobeni, durkļi, palaikam kāda vāle ar asumiem. Rotaļu ieroči viņam netika atļauti, taču mājā tie iekļuva aplinkus. Proti, lego kastēs: spraužamadatas izmēra loki un bultas, pistoles, kas ieklikšķēja saspringtajās un nepiepildāmajās lego vīriņu rokās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.