Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 3
20. gadsimtā spraigākās kritiķu diskusijas norisinājās «valodas cietumā», savukārt šodienas domātāji arvien biežāk mēģina pietuvoties tam, kas atrodas aiz tā sienām. Tā ir atgriešanās pie matērijas — vitālas, radošas, produktīvas un neparedzamas. Marta Pujāta jauno dzejoļu krājumu var uzskatīt par šī pavērsiena poētisko līdzinieku. Turpinot jau literārās darbības sākumā pieteikto virzību viņpus pacilāta humānisma, Pujāts kļuvis vēl radikālāks, jo gandrīz pilnībā izskauž cilvēku attiecību sižetus un pievēršas lietām un radībām konkrētās Latvijas vietās, kurām parasti braucam garām.
Iepriekšējā krājuma Nāk gaismā pati lampa (2013) noslēdzošajā dzejolī Pujāts raksta: «šalc pusaugu arfas skelets, atsliets pret paksi / šalc bakteriālās iedegas sista bumbiere, piesieta, lai negāžas, pie mieta»1 — šādi dzejnieks, par kura personību liecina tikai vērojums un aprakstāmo vienību atlase, atsaucas uz lietas kluso aicinājumu. Koncentrēšanos uz priekšmeta īpašībām, protams, redzam jau modernisma dzejā, it īpaši Viljama Karlosa Viljamsa un Ezras Paunda darbos, taču Pujāta oriģinālajā perspektīvā matērija šķiet vēl plastiskāka, vēl atvērtāka negaidītām metamorfozēm un sakarībām. Pujāta tekstiem visradniecīgākie ir franču 20. gadsimta dzejnieka Fransisa Ponža detalizētie dzejoļi par ikdienišķām lietām, piemēram, ziepēm un maizi (latviešu auditorijai tie varētu būt zināmi no Dirty Deal Teatro izrādes Lietas (2015)), taču Pujāta meklējumos ir salīdzinoši mazāk naturālisma un vairāk baismīgas iztēles. Sastapies ar autora iztēli, objekts «iešalcas» jeb demonstrē spēju kļūt par lietu, un cilvēks tad vairs neskatās garām vai cauri materialitātei, bet gan veido ar to sarunu. Kas raksturo poētiskos secinājumus, kurus Pujāts formulē pēc šīs komunikācijas?
Pujāta jaunā krājuma Dāma baltos džinsos dzejoļi formas ziņā atgādina viņa ciklu Vasaras pārgājiens (2005) ar tā lakoniskajām rindām, kas izklausās drīzāk pēc prozas. Pujātam patīk dzejoļus sākt ar fakta konstatāciju, ar kādu konkrētu mizanscēnas detaļu. Vasaras pārgājiena pirmais teikums ir «Garenai mājai bija pavērts slīpais jumta logs / un ārā izbāzts teleskops»2, un šādā atsvešinātā intonācijā autors ievada gandrīz katru jaunā krājuma dzejoli, niansētākas saistības ar matēriju dibinot teksta turpinājumā. Interesants pāris ir dzejoļi Ogresgals (40) un Suntaži (41), jo pirmajā apgalvots, ka «Lietām nav sakara savā starpā», savukārt otrais jau drošāk vēsta — «Dažādu lietu līdzāspastāvēšana ir Suntažu tirdziņā», tūlīt piedāvājot šo lietu sintēzi: «Un pats Suntažu tirdziņš kā žāvēta tītara kāja / līdzāspastāv pagasta pārvaldei kā koka karotei.» Krājumam kopumā ir raksturīga šī otrā pieeja lietām, kas balansē starp uzmanīgiem salīdzinājumiem («Mājas kā divas mazas brūnas sēnes, kuras diezin vai var ēst» (47)) un sirreālām pārvērtībām («Meitene raudāja pie četriem bērziem. / Raudāja, raudāja, līdz pārvērtās par autobusa pieturu» (25)), liekot Pujāta materiālismu definēt kā maģisku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.