2023_06_Yoko-Tawada-2.png
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 3
Akcents ir runātās valodas seja. Tās acis kā Baikāla ezers vai Melnā jūra, vai kā cits ūdens atkarībā no tā, kurš tieši runā.
Manas valodas acīs ir Klusā okeāna ūdeņi, kur daudzi patskaņi peld kā salas. Bez tiem es noslīktu.
Vācu valoda man nepiedāvā gana daudz patskaņu. Es izrunāju Lufthansa kā «Lufutohansa», lai gandrīz katrs līdzskanis būtu apgādāts ar vienu patskani. Ko man iesākt ar savām sajūtām, kas tikai patskaņos jūtas kā mājās?
Kā izskatītos pasaule, kurā būtu tikai līdzskaņi? Vienkārši pasakiet «k» vai «g» un pavērojiet, kā tie ietekmē ķermeni! Man tie izklausās kā noraidījums, norobežojums vai pēc klusuma brīža pateikta aizbildināšanās. Tā man nepatīk, tāpēc mēģinu šīs skaņas izrunāt ar mazāku spiedienu un samierinos ar to, ka tādējādi pastiprināsies mans japāniskais akcents. Arī eksplozīvie līdzskaņi «p» un «b» man sagādā galvassāpes. Tie izklausās aizkaitināti, noniecināti un atraidīti. Man labpatīk, izrunājot šos līdzskaņus, vilkt gaisu uz iekšu, lai tie neeksplodētu pārāk stipri.
