Robežmūri

Aizejošais gubernators pērnruden Arizonā izlēma parotaļāties ar klucīšiem. Šī spēlīte «migrantu plūdu» apturēšanai — kravas konteineru mūra nelikumīga uzsliešana uz Meksikas robežas un drīza aizvākšana pēc federālās valdības un vietējo vides aktīvistu protestiem — nodokļu maksātāju kabatās iecirta 200 miljonu robu. Dabai nodarītais posts nav naudā izmērāms, jo simtgadīgu ozolu nošķūrēšana vai upes aizdambēšana tuksnesī ir tāds idiotisms, kas ekselī neietilpst.

Par šo skandālu man atgādināja īpašs notikums — kopā ar studiju kolēģiem nupat viesojāmies štata otrajā lielākajā pilsētā  Tūsonā, kur labdarības seansā izrādīja mūsu uzņemtās dokumentālās filmas. Kolēģi stāsta par aktīvistiem, kas panāca konteineru aizvākšanu, bet mana filmas komanda — par indiāņu jauniešu iesaistīšanos apaču svētvietas glābšanā no iznīcības gigantiskā vara raktuves projektā.

Šis kinoseanss (ar biļetēm un popkornu!) ir kā ķirsis uz kūkas manam Amerikas studiju gadam, jo tik daudz pateicības vārdu par darbu no svešiem cilvēkiem klātienē sen nebiju dzirdējusi. Atšķirībā no preses kinoteātrī uzreiz sajūti auditorijas reakciju — smieklus, aizturētu elpu, aplausus. Aizraujoši!

Taču diskusijā pēc seansa sanāca arī nopietna saruna par robežām un brīvību. Kamēr vietējie aktīvisti konteineru aizvākšanu salīdzināja ar Berlīnes mūra krišanu, es kā «dzelzs aizkara» aculieciniece jutu atbildību norādīt, ka šobrīd Eiropā esam spiesti atkal būvēt jaunus dzeloņstiepļu žogus, lai aizsargātu savu brīvību un demokrātiju no putiniskās impērijas. Šos jaunos žogus varēs novākt tikai tad, kad kopā panāksim Ukrainas uzvaru.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Jaunākajā žurnālā