Aizejošais gubernators pērnruden Arizonā izlēma parotaļāties ar klucīšiem. Šī spēlīte «migrantu plūdu» apturēšanai — kravas konteineru mūra nelikumīga uzsliešana uz Meksikas robežas un drīza aizvākšana pēc federālās valdības un vietējo vides aktīvistu protestiem — nodokļu maksātāju kabatās iecirta 200 miljonu robu. Dabai nodarītais posts nav naudā izmērāms, jo simtgadīgu ozolu nošķūrēšana vai upes aizdambēšana tuksnesī ir tāds idiotisms, kas ekselī neietilpst.
Par šo skandālu man atgādināja īpašs notikums — kopā ar studiju kolēģiem nupat viesojāmies štata otrajā lielākajā pilsētā Tūsonā, kur labdarības seansā izrādīja mūsu uzņemtās dokumentālās filmas. Kolēģi stāsta par aktīvistiem, kas panāca konteineru aizvākšanu, bet mana filmas komanda — par indiāņu jauniešu iesaistīšanos apaču svētvietas glābšanā no iznīcības gigantiskā vara raktuves projektā.
Šis kinoseanss (ar biļetēm un popkornu!) ir kā ķirsis uz kūkas manam Amerikas studiju gadam, jo tik daudz pateicības vārdu par darbu no svešiem cilvēkiem klātienē sen nebiju dzirdējusi. Atšķirībā no preses kinoteātrī uzreiz sajūti auditorijas reakciju — smieklus, aizturētu elpu, aplausus. Aizraujoši!
Taču diskusijā pēc seansa sanāca arī nopietna saruna par robežām un brīvību. Kamēr vietējie aktīvisti konteineru aizvākšanu salīdzināja ar Berlīnes mūra krišanu, es kā «dzelzs aizkara» aculieciniece jutu atbildību norādīt, ka šobrīd Eiropā esam spiesti atkal būvēt jaunus dzeloņstiepļu žogus, lai aizsargātu savu brīvību un demokrātiju no putiniskās impērijas. Šos jaunos žogus varēs novākt tikai tad, kad kopā panāksim Ukrainas uzvaru.
