Krūts vēža skrīninga modelis jeb sistēma Eiropā sekmīgi darbojas vairumā valstu, tās kritēriji un principi ir definēti vadlīnijās un īstenoti praksē, nodrošinot labus aptveres rezultātus. Lai skrīninga programma funkcionētu sekmīgi un efektīvi, jānodrošina vairāki aspekti: sievietei jāatnāk uz mamogrāfijas izmeklējumu, mamogrāfija jāveic un jāapraksta kvalitatīvi, nepieciešamības gadījumā nekavējoties jāsper nākamais solis – jānodrošina papildu izmeklējumi, jāveic biopsija utt.
Diemžēl Latvijas “krūts vēža skrīninga mājai” šie pamati nav stabili ielikti un ir visai ļodzīgi, tāpēc arī nevaram sagaidīt vēlamos rezultātus. Nevēlos kādu vainot, bet norādīt uz dažiem aspektiem, kas nosaka zemo skrīninga aptveri mūsu valstī.
Atsaucības pamatā – uzticība
Lai sekmīgi darbotos jebkura valsts līmeņa profilaktiskā skrīninga metode, ir jābūt labai sabiedrības veselības pratībai un uzticībai veselības aprūpei. Diemžēl Latvijā, piemēram, atšķirībā no Ziemeļvalstīm, šie divi faktori ir ļoti vāji un nestabili. Nav īstas uzticības veselības aprūpes sistēmai (un pamatoti), nav pamata zināšanu par veselības profilakses nozīmi un valda dažādi absurdi izdomājumi par dažādu metožu, tehnoloģiju kaitīgumu.
Piemēram, Zviedrijā krūts vēža skrīninga aptvere ir 80%. Varētu jautāt, vai patiešām Zviedrijas sievietes ir tik “aprobežotas”, ka apzinīgi apmeklē skrīninga mamogrāfiju, ignorējot tās kaitīgumu un pakļaujot sevi briesmām? Tikai nez kāpēc Zviedrijā ir augsti sieviešu populācijas kvalitatīvi nodzīvoto gadu un dzīvildzes rādītāji. Turklāt Zviedrijā krūts vēža skrīninga programma darbojas jau no astoņdesmitajiem gadiem – tas nozīmē, ja vecās, pirms četrdesmit gadiem lietotās tehnoloģijas, kas nav salīdzināmas ar mūsdienu modernajām mamogrāfijas iekārtām, būtu bijušas kaitīgas, sieviešu mirstība šajā valstī būtu palielinājusies, bet ir gluži pretēji – tā ir samazinājusies. Latvijas sievietēm jāsaprot, ka mamogrāfija ir zināma un pierādīta metode un neviens ar viņām neeksperimentē.
Uzticības otra puse
Jāatzīst, ka neuzticība mamogrāfijai savā ziņā ir saistīta arī ar gadījumiem, kad izmaiņas laikus netika pamanītas un atklātas. Sievietes pēc tam saka – jā, biju uz mamogrāfiju, viss bija labi, bet pēc laika vēzis jau trešajā stadijā. Bet tā ir sistēmas, nevis metodes neefektivitāte vai radiologa vaina. Proti, kāda ārstniecības iestāde grib sākt vai turpināt mamogrāfijas pakalpojuma sniegšanu, slēgt līgumus ar valsti, neraugoties uz nelielo pacientu plūsmu. Taču ārsts nav vainīgs, ja tiek pieļauta iespēja, ka viņš apraksta tikai 200 skrīninga mamogrāfijas gadā un viņam nav pietiekamas prakses (pozitīvi, ka pavisam nesen šajā jomā ir ieviestas nepieciešamās izmaiņas un ir noteikts minimālais izmeklējumu skaits radiologam, kurš apraksta skrīninga mamogrāfiju).
Turklāt jāsaprot, ka skrīninga mamogrāfija būtiski atšķiras no parastās mamogrāfijas – tas ir daudz augstāks līmenis. Sieviete uz parasto mamogrāfiju atnāk ar kādu konkrētu problēmu – viņa, piemēram, ir sataustījusi kādu bumbuli vai sacietējumu, un radiologs šai konkrētajai vietai vai veidojumam pievērš pastiprinātu uzmanību, proti, viņam jau ir kāds atskaites punkts, kas palīdz vieglāk ieraudzīt izmaiņas. Savukārt skrīninga mamogrāfijas gadījumā izmeklētas tiek praktiski veselas sievietes, kurām nav nekādu sūdzību, un labākajā gadījumā nelabvēlīgas atrades ir 5 sievietēm no 1000.
Tas nozīmē skrīninga mamogrāfijas augsto standartu un kritēriju nepieciešamību. Tieši šī iemesla dēļ Slovēnijā (mamogrāfijas skrīninga aptvere tur sasniedz 70% – 80%), ir tikai 19 vietas, kur iespējams veikt skrīninga mamogrāfiju, un 17 labi apmācīti, eksāmenu nolikuši radiologi, kam ir tiesības aprakstīt skrīninga mamogrāfijas un kuru profesionalitāti garantē praktiskā pieredze jeb kvalitātes standarts – vismaz 5000 aprakstītas mamogrāfijas gadā. Savukārt Latvijā ar pat nedaudz mazāku iedzīvotāju skaitu ir kādi 60 radiologi, kas apraksta mamogrāfijas un kādas 25 vietas, kur skrīninga mamogrāfiju iespējams veikt. Līdz ar to – kaut vairumā gadījumu izmeklējumi un apraksti tiek veikti kvalitatīvi, tomēr pastāv lielāks kļūdu risks.
Mamogrāfija – vai tiešām tik nepieciešama?
Jā, mamogrāfijas izmeklējums, iespējams, nav īpaši patīkams, bet nav arī nekas briesmīgs, turklāt pašreiz nekas labāks nav izdomāts. Taču tā sniegtais ieguvums ir nepārvērtējams – proti, ar šo metodi priekšvēža izmaiņas (tajā skaitā mikrokalcinātu zonas) iespējams konstatēt pat 4 gadus agrāk, pirms sieviete tās sajūt pati. Un tas ir bezgala nozīmīgi – savlaicīga vēža atklāšana ļoti lielā mērā ietekmē to, cik veiksmīga būs ārstēšanās un cik pozitīvas – prognozes.
Kāpēc? Vēzis ir dzīvs organisms – tajā “iekodētais” mehānisms liek teju par katru cenu izdzīvot, apmānīt un uzvarēt cilvēku, kura organismā tas ieperinājies. Viņš ir ienaidnieks, iebrucējs, un viņa smadzenes izcili strādā kaitnieciskajā virzienā – tās nodrošina ļaundabīgo šūnas dalīšanos, mutāciju veidošanos utt. Un jo vēlāk vēzis tiek atklāts un ilgāk netraucēti darbojas, jo vairāk aizsardzības mehānismu tas izstrādā un agresīvāks kļūst. Un jo grūtāk ar terapijas palīdzību to iznīcināt pilnībā. Turklāt vēža šūnas veido dažādus “klonus” – ir hormonu atkarīgi un hormonu neatkarīgi audzēji, līdz ar to pat veiksmīgas vēlīni atklāta audzēja terapijas gadījumā nav 100% garantijas, ka vēzis atkārtoti nepacels galvu un neradīsies slimības recidīvs.
Secinājuma vietā
Neraugoties uz to, ka Latvijā tik daudz kas vēl uzlabojums – sākot ar uzaicinājuma vēstuļu saturu un formu un beidzot ar sievietei saprotamu un skaidru ceļu cauri skrīninga procesam kā labvēlīgu, tā nelabvēlīgu atradņu gadījumā, svarīgi tomēr šai profilakses metodei uzticēties un izmantot. Nav labākas un drošākas iespējas, kā sievietēm sevi pasargāt no potenciāli bīstamas slimības – krūts vēža, kas var skart ikvienu no viņām, neatkarīgi no vecuma un dzīvesveida.
Autors ir P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas virsārsts krūts ķirurģijā
Pagaidām nav neviena komentāra