Ilustratīvs attēls
Latvijas juridiskās psiholoģijas asociācijas atklāta vēstule Latvijas likumdevējiem un tiesiskajai sistēmai
Daudzi šobrīd mēģina saprast, kāpēc Rusiņš darīja to, ko darīja, un kāpēc Latvijas tiesiskā sistēma netika ar to galā. Tāpēc, ka “Rusiņa gadījums” pēc savas būtības ir vardarbība partnerattiecībās, kas turpinājās arī pēc kopdzīves pārtraukšanas, un Latvijas tiesiskajai sistēmai nav šādiem nodarījumiem atbilstoša tiesiskā risinājuma. Katra Rusiņa veiktā darbība tika vērtēta (vai atteikta vērtēšanai) izolēti – pārkāpts aizliegums tuvoties, huligānisms, vajāšana, draudi utt., pazaudējot kopainu.
Katrs juridiskais psihologs, kurš strādā ar varmākām un cietušajiem juridiskajā procesā, un katrs klīniskais psihologs, kurš sniedz palīdzību upuriem, pateiks - vardarbība partnerattiecībās ir specifisks vardarbības veids ar savu iekšējo psiholoģisko dinamiku.
Šī veida vardarbība ir sistemātiska un ilgstoša. Tā iekļauj daudzas dažādas vardarbīgas rīcības formas, gan tās, ko veica Rusiņš, gan daudzas citas – draudēšanu atņemt vai kaitēt partnera bērnam, ekonomisku kontroli, seksuālu piespiešanu u.c. Vardarbībai partnerattiecībās ir raksturīga negatīva dinamika - laika gaitā tā bieži kļūt intensīvāka un smagāka.
Jau ilgstoši notiek diskusijas par Stambulas konvenciju, par kuras pieņemšanu Saeimas deputāti nevar vienoties. Tomēr Saeima – un šis varētu būt pārsteigums daudziem juridiskā procesa dalībniekiem – jau ir pieņēmusi likumu grozījumus ar mērķi kriminalizēt emocionālu un fizisku vardarbību (kas nesasniedz nozīmīgus miesas bojājumus). 2018.gadā stājās spēkā grozījumi likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 3.pielikumā, kas nosaka kritērijus miesas bojājumu smaguma pakāpes noteikšanai (skat. punktus 14./6., 20./11.). Grozījumi paredz, ka psihei nodarīta trauma tiek pielīdzināta reāliem miesas bojājumiem. Tas nozīmē – ja persona izturas vardarbīgi, nenodarot nozīmīgus miesas bojājumus, bet psiholoģiski traumējot cietušo, nodarītā psihiskā trauma cietušajam, atkarībā no smaguma pakāpes, tiek pielīdzināta attiecīgi vidēji smagiem vai smagiem miesas bojājumiem. Un vardarbības veicēju var saukt pie kriminālatbildības pēc KL 125. vai 126.panta, piemērojot cietumsodu līdz trim vai līdz septiņiem gadiem.
Tā kā Rusiņa vajātā sieviete ilgstoši dzīvoja, baidoties par savu veselību un dzīvību, Rusiņa rīcību varēja kvalificēt pēc cietušajai nodarītās psihiskās traumas.
Taču, kā redzams, šis tiesiskais risinājums praksē nedarbojas. Jau likuma grozījumu izstrādes procesā pieaicinātie eksperti norādīja, ka izvēlētais veids - kvalificēt vardarbību pēc cietušai personai nodarītas psihiskās traumas – ir nepamatots. Pirmkārt, psihi nevar pielīdzināt miesai. Ja cilvēkam iedur ar nazi, tiesu mediķi konstatēs durti grieztu brūci, jo pastāv tieša sakarība starp veikto darbību un tās radītajiem miesas bojājumiem. Ar psihi viss ir daudz sarežģītāk. Otrkārt, šāds risinājums pierādījumu iegūšanas smagumu uzliek cietušajam. Treškārt, risinājums ir tik izplūdis un neskaidrs, ka jau sākotnēji bija šaubas par tā piemērošanu praksē. Ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi un aptaujātie eksperti, kuru kompetencē būtu izvērtēt psihisko traumu, ar šādiem kriminālprocesiem praksē nav saskārušies.
Krimināllikumā būtu jāparedz atsevišķs likuma pants par vardarbību partnerattiecībās, kvalificējot noziedzīgo nodarījumu pēc vardarbīgās rīcības kopuma (pēc analoģijas ar KL 174.pantu, kas kriminalizē vardarbīgu un cietsirdīgu izturēšanos pret nepilngadīgajiem).
Tas radītu tiesisku pamatu abu galveno problēmu risināšanai – lai varmāka saņemtu atbilstošu sodu un cietusī persona atbilstošu aizsardzību. Šāds pants ļautu: izmeklēt visas Rusiņa veiktās darbības kopumā un noteikt atbilstošu sodamēru, t.sk. probācijas uzraudzību; vērtēt Rusiņa personības īpatnības, arī iepriekš veiktos vardarbīgos nodarījumus; veikt ekspertīzi par Rusiņa psihisko veselību; objektīvi izvērtēt Rusiņa vardarbīgās uzvedības riskus un nodrošināt cietušajai atbilstošus aizsardzības pasākumus. Šāds pants ļautu izstrādāt vardarbīgās uzvedības korekcijas programmas varmākam un rehabilitācijas pasākumus cietušajai.
Citās rietumvalstīs tiesiskā sistēma cieši sadarbojas ar juridiskās psiholoģijas jomu, gan likumdošanas izstrādē, gan juridiskajā praksē. Latvijā juridiskajā psiholoģijā ir izveidojusies akadēmiskā vide, kas pārzina pasaules aktuālos pētījumus un veic pētījumus Latvijā, un praksē strādā juridiskie psihologi un tiesu psiholoģijas eksperti ar augstu profesionālo kompetenci vardarbības jautājumos, varmākas un upura psiholoģijā. Aicinām Latvijas likumdevējus un tiesisko sistēmu izmantot šo resursu!
Latvijas juridiskās psiholoģijas asociācijas vārdā,
tās valdes vadītāja Inga Lubāne
