Latvijas juridiskās psiholoģijas asociācijas atklāta vēstule Latvijas likumdevējiem un tiesiskajai sistēmai
Daudzi šobrīd mēģina saprast, kāpēc Rusiņš darīja to, ko darīja, un kāpēc Latvijas tiesiskā sistēma netika ar to galā. Tāpēc, ka “Rusiņa gadījums” pēc savas būtības ir vardarbība partnerattiecībās, kas turpinājās arī pēc kopdzīves pārtraukšanas, un Latvijas tiesiskajai sistēmai nav šādiem nodarījumiem atbilstoša tiesiskā risinājuma. Katra Rusiņa veiktā darbība tika vērtēta (vai atteikta vērtēšanai) izolēti – pārkāpts aizliegums tuvoties, huligānisms, vajāšana, draudi utt., pazaudējot kopainu.
Katrs juridiskais psihologs, kurš strādā ar varmākām un cietušajiem juridiskajā procesā, un katrs klīniskais psihologs, kurš sniedz palīdzību upuriem, pateiks – vardarbība partnerattiecībās ir specifisks vardarbības veids ar savu iekšējo psiholoģisko dinamiku.
Šī veida vardarbība ir sistemātiska un ilgstoša. Tā iekļauj daudzas dažādas vardarbīgas rīcības formas, gan tās, ko veica Rusiņš, gan daudzas citas – draudēšanu atņemt vai kaitēt partnera bērnam, ekonomisku kontroli, seksuālu piespiešanu u.c. Vardarbībai partnerattiecībās ir raksturīga negatīva dinamika – laika gaitā tā bieži kļūt intensīvāka un smagāka.
Jau ilgstoši notiek diskusijas par Stambulas konvenciju, par kuras pieņemšanu Saeimas deputāti nevar vienoties. Tomēr Saeima – un šis varētu būt pārsteigums daudziem juridiskā procesa dalībniekiem – jau ir pieņēmusi likumu grozījumus ar mērķi kriminalizēt emocionālu un fizisku vardarbību (kas nesasniedz nozīmīgus miesas bojājumus). 2018.gadā stājās spēkā grozījumi likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 3.pielikumā, kas nosaka kritērijus miesas bojājumu smaguma pakāpes noteikšanai (skat. punktus 14./6., 20./11.). Grozījumi paredz, ka psihei nodarīta trauma tiek pielīdzināta reāliem miesas bojājumiem. Tas nozīmē – ja persona izturas vardarbīgi, nenodarot nozīmīgus miesas bojājumus, bet psiholoģiski traumējot cietušo, nodarītā psihiskā trauma cietušajam, atkarībā no smaguma pakāpes, tiek pielīdzināta attiecīgi vidēji smagiem vai smagiem miesas bojājumiem. Un vardarbības veicēju var saukt pie kriminālatbildības pēc KL 125. vai 126.panta, piemērojot cietumsodu līdz trim vai līdz septiņiem gadiem.
Tā kā Rusiņa vajātā sieviete ilgstoši dzīvoja, baidoties par savu veselību un dzīvību, Rusiņa rīcību varēja kvalificēt pēc cietušajai nodarītās psihiskās traumas.
Taču, kā redzams, šis tiesiskais risinājums praksē nedarbojas. Jau likuma grozījumu izstrādes procesā pieaicinātie eksperti norādīja, ka izvēlētais veids – kvalificēt vardarbību pēc cietušai personai nodarītas psihiskās traumas – ir nepamatots. Pirmkārt, psihi nevar pielīdzināt miesai. Ja cilvēkam iedur ar nazi, tiesu mediķi konstatēs durti grieztu brūci, jo pastāv tieša sakarība starp veikto darbību un tās radītajiem miesas bojājumiem. Ar psihi viss ir daudz sarežģītāk. Otrkārt, šāds risinājums pierādījumu iegūšanas smagumu uzliek cietušajam. Treškārt, risinājums ir tik izplūdis un neskaidrs, ka jau sākotnēji bija šaubas par tā piemērošanu praksē. Ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi un aptaujātie eksperti, kuru kompetencē būtu izvērtēt psihisko traumu, ar šādiem kriminālprocesiem praksē nav saskārušies.
Krimināllikumā būtu jāparedz atsevišķs likuma pants par vardarbību partnerattiecībās, kvalificējot noziedzīgo nodarījumu pēc vardarbīgās rīcības kopuma (pēc analoģijas ar KL 174.pantu, kas kriminalizē vardarbīgu un cietsirdīgu izturēšanos pret nepilngadīgajiem).
Tas radītu tiesisku pamatu abu galveno problēmu risināšanai – lai varmāka saņemtu atbilstošu sodu un cietusī persona atbilstošu aizsardzību. Šāds pants ļautu: izmeklēt visas Rusiņa veiktās darbības kopumā un noteikt atbilstošu sodamēru, t.sk. probācijas uzraudzību; vērtēt Rusiņa personības īpatnības, arī iepriekš veiktos vardarbīgos nodarījumus; veikt ekspertīzi par Rusiņa psihisko veselību; objektīvi izvērtēt Rusiņa vardarbīgās uzvedības riskus un nodrošināt cietušajai atbilstošus aizsardzības pasākumus. Šāds pants ļautu izstrādāt vardarbīgās uzvedības korekcijas programmas varmākam un rehabilitācijas pasākumus cietušajai.
Citās rietumvalstīs tiesiskā sistēma cieši sadarbojas ar juridiskās psiholoģijas jomu, gan likumdošanas izstrādē, gan juridiskajā praksē. Latvijā juridiskajā psiholoģijā ir izveidojusies akadēmiskā vide, kas pārzina pasaules aktuālos pētījumus un veic pētījumus Latvijā, un praksē strādā juridiskie psihologi un tiesu psiholoģijas eksperti ar augstu profesionālo kompetenci vardarbības jautājumos, varmākas un upura psiholoģijā. Aicinām Latvijas likumdevējus un tiesisko sistēmu izmantot šo resursu!
Latvijas juridiskās psiholoģijas asociācijas vārdā,
tās valdes vadītāja Inga Lubāne
Komentāri (3)
Sskaisle 08.05.2023. 14.04
Nevaru iebilst autores viedoklim. Bet piebilst varu daudz ko.
Vakar skatījos LTV1 de facto – tur notika ļoti nejēdzīga, negodīga, čekistu laiku stilā, propaganda par Stambulas konvenciju. Pamatoju savu apgalvojumu – žurnālists gan atļāva izteikt viedokli, ka konvencija ietver tiesisko normu par dzimumu kā sociālu konstruktu, bet – nepaskaidro, ko tas īsti nozīmē.
Cik mums Latvijā ir ltv1 skatītāju , kuri pratīs pareizi atbildēt , ko nozīmē dzimums kā sociāls konstrukts? Un kāda ir atšķirība, ja valstī likumi nosaka , ka dzimums ir bioloģisks jēdziens, vai sabiedrības pieņēmums.
Ļoti negodīgi izrunajas sorosiste ineta ziemele – nu viņa tā domājot, ka konvencija ir laba. Vai tad tas ir normāli, ja mums katram, ieskaitot juristus par kādu tiesisku normu ir atšķirīgs viedoklis? Tad kas tas par dokumentu, kur katrs var interpretēt kā grib?
Un vēl – žurnālists baida, ka lūk, tie, kas nepiekrīt dzimuma bioloģiskajai izcelsmei ir kremlini – kremļa- masu slpekavas putina atblastītāji. Nu būtu man līdzekļi – es to žurnālistu iesūdzētu tiesā ar visām zemiskajām līdzrunātājām. Ja es nepiekrītu , ka dzimums ir sociāls konstrukts, tad brīvā, demokrātiskā valstī man nav jācieš, ka mana viedokļa dēļ mani pielīdzini sātaniskam slepkavam.
Un pat ja tas būtu vienīgais arguments – man ar to pietiktu, lai uzskatītu stambulas konvenciju par jaunas, globālās mafijas , vai sauciet kā gribat- sazvērestību.
Ka daudzas valstis to pieņēmušas – šo sociālā konstrukta iedoloģiju, man nav arguments. Jo ir valstis , kurasarī putinu uzskata par labu un karu Ukrainā par taisnīgu. Un krievija vada ANO drošības padomi.
Bet nu ok – pasaule – runa tomēr ir par mums
ltv1 būtu jāsniedz informācija, nevis jānodarbojas ar propagandu
1
Sskaisle > Sskaisle 08.05.2023. 14.21
un vēl – gribu atkāroties- es cīnījos ar mūsu valsts policiju un tiesu sistēmu kā ar deviņgalvju pūķi – tas cinisms, kā vēstulēs man izpaudās prokurores un virsprokurores- es biju šokā – es lūdzos, kaut liktens viņas par viņu ļaunumu pārmācītu un tās bija 99 % sievietes, viens pats prokuroriņš pa visu baru bija vīrietis – arī tas šokēja
policijā tas pats – galvenais belcebuls bija vītrietis – atbalstītāj komanda – sievietes- mani tas gāza gar zemi – es goda vārds jutos kā filmu varone, kura krīt un ceļas , krīt un ceļas
es jutos līdzvainīga un līdzatbildīga, ka nenosargāju savas māsīcas dzīvību, pati to uzņēmos, un uzskatīju,ka mans pienākums ir panākt slepkavas sodīšanu – un slepkavu nosodīja – ielika cietumā – tātad likumi bija, nebija tikai sirdsapziņas
un tas ir tas traģiskais – ka ne par krekliem – likumu esamību vai neesamību ir runa , bet par sirdsapziņām – un ja to nav, tad arī piecas stambulas konvencijas un pat kastrācija neko nedos varmācības izskaušanai
jā un vēl – varas varmacība pret padotajiem – visos līmeņos – arī tā nav konvenciju un pat ne likumu lieta ….
0
QAnon 08.05.2023. 10.37
Rusiņa gadījums tā Čevera, Ādamsona, Turlā, Jaundžeikara, Godmaņa, Mūrnieces, Štokenberga, Kozlovska selekcionētā padumjā milicija. Ja par 1/3 samazinātu IeM darbinieku – kaitnieku skaitu, atlikušām 2/3 nekas netraucētu cīnīties pret noziedzību. Tas pats ar krievu militāristu apsēsto NBS.
0