Rīgas līča otrā pusē esošā Kihnu sala UNESCO skatījumā ir īpaša ar savām kultūras izpausmēm un zemkopības tradīcijām, kuras lielākoties saglabājušās uz mazās salas dzīvojošo sieviešu dēļ
Mazās Igaunijas salas Kihnu muzejā sanākušās ciema vecākās, visas uzvilkušas košus, svītrainus brunčus, pie kafijas tases pārspriež kādu iecienītu jautājumu — vai vispār ir kaut kas, ko nemāk Kihnu sievietes? Viņas prot gan saremontēt traktora dzinēju, gan novadīt dievkalpojumu, kamēr nebija pareizticīgo priestera. Līdz šim bijis tikai viens darbs, uz kuru negribēja pieteikties neviena sieviete.
«Kapa rakšana,» saka muzeja direktore Maije Āva, «bet arī par to neesmu pilnīgi droša.» Tāpat kā pārējās kundzes, arī Āva, kurai mazliet pāri četrdesmit, uzvilkusi tradicionālos brunčus (kört), taču ar nelielām krāsu variācijām, kas simbolizē salīdzinoši mazāku viņas vecumu.
Šīs rāmās Baltijas jūras salas apmeklētājus pārsteidz vējainās pludmales, ko ieskauj neskarti meži un mājas spilgtās krāsās. No vairāk nekā 2000 Igaunijas salām Kihnu ir septītā lielākā — tie ir 16,4 kvadrātkilometri. Daudzas igauņu salas ir neskartas, jo pēdējo reizi bijušas apdzīvotas pirms vairākiem gadsimtiem. Turpretī Kihnu izceļas tieši ar iedzīvotājiem — sala pazīstama kā sieviešu karaliste.
Vīrieši no Kihnu ikdienas dzīves sāka izzust 19. gadsimtā, jo bija jāstrādā jūrā. Zveja un roņu medības viņus aizveda tālu prom no mājām pat mēnešiem ilgi. Tā sāka paplašināties sieviešu loma, aptverot visu, kas bija nepieciešams sabiedrības funkcionēšanai un uzplaukumam. Tas iesakņojās Kihnu ikdienā, un 2008. gadā to novērtēja arī UNESCO, iekļaujot to Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.