Koks

Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2

Bumbiere auga uz robežas. Nē, gandrīz uz robežas — stumbrs bija Zvejnieces zemē, bet viss kuplums pletās pār Otīles gabalu, metot ēnu uz viņas samtenēm, lauvmutēm un smaržīgo rožu krūmu. Par to Otīlei pienācās tie augļi, kas iebira viņas puķēs. Taisnībai taču jābūt! Zvejniece tādu lietu kārtību skaitīja par tīru zagšanu. Bet ganos gājusī Otīle mācēja bumbieru laikā piecelties agrāk nekā bijusī dāmu friziere. Tā suta līdz pusdienai, pēc tam viņai uz sētā parādīšanos vēl pienācās uzpērvēt lūpas, piesist ar to pašu lūpkrāsu pie vaigiem, galvvidū savīt mazu pidziņu no šķidrajiem, sīpolu mizās iezaļgani krāsotajiem matiem, iestumt tajos ziloņkaula smukumķemmi… Cope? Kāda tur cope, bija jāpiesedz plikais pakausis, ko pati ar karstajām ondulācijām un citiem modes niķiem izcepinājusi. Un vēl tās brudierētās krādziņas, krustšķērsu štepētās pirmskara krājumu laka kurpes, nu, pūt un palaid, vecam tak būtu jāprotas aprimties. Otīle pratās: bomeļa zeķes, ontlīga štāpeļa kleite, strīpaina kartūna širce, akurāta balta drānīte. Mati viņai bija sirmi. Taisni. Un daudz. Un šircei bija lieieieielas kabatas, no kurām ikrīta bumbierēnu vākums klusi un pārliecināti izripoja uz platā virtuves galda ar sāpīgi apņēmīgu nopūtu: «Ēd, bērns.»

Bērns, Otīles mazmeita, ēda arī, lai gan daudz labāk garšoja vecmammas debesmannas un saldās klimpu zupas. Otīlei patika gatavot. Viņa jaunībā bija dienējusi pie kungiem par virēju un zināja, kā veselīgu cūkas aknu pataisīt par smeķīgu kotletīti, kā aizvakardienas zupu pārmalt penkokos, kā penkokus piepildīt ar maltu plaušu, ko šajā virtuvē dēvēja par plūci, un kā to visu pasniegt ar smalko nosaukumu «kommorjenvīder». Galvenais, viņa zināja, kur un kā vienmēr dabūt pusdienām nodomāto. Dabūt! O, dabūšana bija mājsaimniecības meistarstiķis. Veikalos jau ap desmitiem no rīta vairs nekā nebija. Atvēra astoņos, tad vismaz uz septiņiem bija tur jābūt. Otīle bija uz sešiem, lai ar pirmās pircējas tiesībām varētu katrai īgnajai «prodavščicai» izrādīt savu saprašanu par zupas kauliem, akmeņu plekstēm vai kūpinātām strimalām. Kurš stāvēja no sešiem, tika pie pilnas dienas izvēles. No tā, ko kurodien bija atveduši. Viendien tās bija siļķes, citudien liellopu astes. Vai tesmeņi. Vai smadzenes. Vai nieres. Iepriekš to neviens nezināja. Izņemot tos, kuriem bija pačukstējusi Irēnas mamma. Irēnas mamma strādāja tirdzniecības pārvaldē. Par apkopēju. Bet tirdzniecības pārvaldē. Irēna, par laimi, bija Otīles mazmeitas draudzene. Un tad vakaros, kamēr Irēnas mamma savu «saulīti» atlipināja no Otīles penkokiem, caur puķēm, caur rozēm, caur tējas garaimiem mazpamazām noskaidrojās, uz kuru stūri rīt jāriktējas. Pēc banāniem. Vai rauga. Vai labajām ziepēm. Tās, protams, neēda, bet tāpat saimniecībā vajadzēja. 

Skrienot uz sētas ateju, koridorā pie Zvejnieku durvīm arī varēja uzost tīri gardu virumu smaržas. Kur tie ko dabūja? Viņa tak pat uz veikaliem negāja, tikai vīrs, ar ne katru dienu, lēni un cienīgi cierēja pēc maizes un piena, turēdams muguru taisnu, uz katru kaimiņu platmali apsveicieniem pacilādams, no papīra striķiem tamborēto iepirkumu somu liegā ritmā šūpodams, it kā nebūtu ne deficītu, ne rindu, ne priekšā līdēju, ne pakaļā. Kā kad nezinātu, kurā laikā nonācis. Otīle zināja. Un ne to vien. Printlīgajai Zvejnieku famīlijai bija kāds noslēpums, ko Otīle ik pārnedēļas atklāja mazmeitai, sazvērnieciski dvesdama pār virtuves galdu: «Bet viņa ir par viņu vecāka, un tā nemaz nav pirmā laulība.» Piedauzīgā patiesība no Otīles mutes iekrita taisni cukurtraukā. Tad to iemaisīja gaiļbikšu tējā. Un izbaudīja. Otīles vienīgais vīrs bija palicis karā. Cita viņai nebija vajadzējis. Kaut daudzi bija gribējuši.