Ilustrācija — Sanita Skalbe
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2
Bumbiere auga uz robežas. Nē, gandrīz uz robežas — stumbrs bija Zvejnieces zemē, bet viss kuplums pletās pār Otīles gabalu, metot ēnu uz viņas samtenēm, lauvmutēm un smaržīgo rožu krūmu. Par to Otīlei pienācās tie augļi, kas iebira viņas puķēs. Taisnībai taču jābūt! Zvejniece tādu lietu kārtību skaitīja par tīru zagšanu. Bet ganos gājusī Otīle mācēja bumbieru laikā piecelties agrāk nekā bijusī dāmu friziere. Tā suta līdz pusdienai, pēc tam viņai uz sētā parādīšanos vēl pienācās uzpērvēt lūpas, piesist ar to pašu lūpkrāsu pie vaigiem, galvvidū savīt mazu pidziņu no šķidrajiem, sīpolu mizās iezaļgani krāsotajiem matiem, iestumt tajos ziloņkaula smukumķemmi… Cope? Kāda tur cope, bija jāpiesedz plikais pakausis, ko pati ar karstajām ondulācijām un citiem modes niķiem izcepinājusi. Un vēl tās brudierētās krādziņas, krustšķērsu štepētās pirmskara krājumu laka kurpes, nu, pūt un palaid, vecam tak būtu jāprotas aprimties. Otīle pratās: bomeļa zeķes, ontlīga štāpeļa kleite, strīpaina kartūna širce, akurāta balta drānīte. Mati viņai bija sirmi. Taisni. Un daudz. Un šircei bija lieieieielas kabatas, no kurām ikrīta bumbierēnu vākums klusi un pārliecināti izripoja uz platā virtuves galda ar sāpīgi apņēmīgu nopūtu: «Ēd, bērns.»
