Kriminālists Oleksijs Revenko.
Foto no personīgā arhīva
Kad pagājušā gada februārī Krievija iebruka Ukrainā, Krimā dzimušajam Oleksijam Revenko sāka zvanīt radi un bērnības draugi no okupētās pussalas. Oleksijs jau 14 gadus dzīvo Vinnicā, uz kurieni pārcēlās savas nākamās sievas dēļ.
Savukārt dzimtajā Kerčā palikušie nepārtraukti interesējās — kā klājas, kāda ir situācija? Tagad Oleksijs saprot — droši vien gaidīja, ka arī viņš drīzumā dzīvos Krievijā, saņems Krievijas pasi un atjaunos attiecības. Bet par to nevar būt ne runas, saka policists, kurš neatbalstīja Krimas aneksiju 2014. gadā.
Oleksijs laika gaitā ir sapratis, ka Krievija tomēr nav brālīga valsts. Atceras, ka skolas laikos Krimas iedzīvotājiem tika mācīts, ka viņi ir krievi. Ka dzīve Krievijā ir labāka, bet Ukrainā — slikta. Kādu laiku arī viņš uzskatīja līdzīgi, taču visi propagandas mīti sabruka, kad Oleksijs pārcēlās uz Ukrainas vidieni.
Vinnicā viņš turpināja strādāt savu iemīļoto darbu. Oleksijs ir viens no tiem, kas piepildījis bērnības sapni — kļuvis par policistu. Sākumā dienēja Kerčas patruļdienestā, pēc dažiem gadiem to pašu darīja Vinnicā un papildus tam sāka interesēties par kriminālistiku. Šīs profesijas pamatus apguva, vienkārši vērojot kolēģu darbu.
«Reiz mana paziņa krimināliste pasūdzējās, ka negrib braukt uz kārtējā satiksmes negadījuma vietu. Pajokoju — varbūt es varu aizbraukt tavā vietā? Praksē es zinu pilnīgi visu. Tā man bija kā prove šajā nodaļā, jo parādīju, ko jau protu. Pēc tam mani aizsūtīja uz mācībām, un kopš 2017. gada esmu tiesu medicīnas eksperts,» ar smaidu stāsta Oleksijs.
Par savu profesiju viņš runā ar bērnišķīgu entuziasmu. Katrā izsaukumā ir jādarbojas kā juvelierim — jāņem pirkstu nospiedumi un DNS paraugi, jāpēta smakas. Pēc pagājušā gada 24. februāra šajā darbā nākusi klāt jauna dimensija. Oleksijs stāsta, ka tagad strādā vēl cītīgāk, lai pienācīgi dokumentētu Krievijas karavīru pastrādātos noziegumus.
Oleksijam šis nav pirmais karš, jo kopš 2014. gada viņš regulāri devies uz Donbasu, kur dežurējis kontrolpunktos, apsargājis infrastruktūru. Taču kriminālists bijis šokā, kad ieraudzījis, ko pēc sevis bija atstājuši okupanti pēc atkāpšanās no Kijivas reģiona.
Pagājušā gada aprīlī Oleksija vienība dokumentēja Krievijas karavīru pēdas Bučā, Irpiņā, Hostomeļā un Vorzeļā. Veidoja militāro vienību sarakstus, atšifrēja uzvārdus, lasīja iebrucējiem dotās pavēles, ņēma pirkstu nospiedumus un DNS. Tā tiek vākti pierādījumi tiesām par to, kur konkrēts karavīrs atradies konkrētā laikā.
«Kādā ciematā cilvēki stāstīja, kā krievi lidoja ar helikopteriem un apšaudīja mājas tieši no gaisa, tas ir, viņi apzināti mērķēja uz civiliedzīvotājiem. Kijivas apgabalā ir daudz skaistu māju, un okupanti uz laiku ievācās vislabākajās. Bet pirms prombraukšanas izrāva pat elektrības kontaktligzdas un norāva piekaramos griestus. Uz kādas mājas sienas atradām uzrakstu: «Kas jums atļāva dzīvot tik skaisti?»,» stāsta kriminālists.
Morāli smagi Oleksijam bija pārdzīvot Bučā redzēto. Viņa pārinieks strādāja cilvēku mirstīgo atlieku izrakumos, bet Oleksijam bija jāvāc pierādījumi par sieviešu izvarošanu, piemēram, meklēja varmāku atstātos pirkstu nospiedumus uz ēdienu un dzērienu traukiem. Interesanti, ka uz kādas alus pudeles Irpiņā atrada pirkstu nospiedumus, kas pieder vīrietim, kuru jau kopš 2014. gada meklē kā Doneckas apgabalā strādājošu diversantu.
Izpostīto māju, izlaupīto dzīvokļu un masu kapu fotogrāfijas Oleksijs nolēma aizsūtīt savam bērnības draugam no Simferopoles. Taču draugs nenoticēja — teica, ka viss ir iestudēts un nekas tāds nebūtu noticis, ja ukraiņi nebūtu sarīkojuši Maidana revolūciju.
Oleksija māsīca no Kerčas šīs ziņas ignorēja pilnībā, taču sāka sūtīt aizskarošas īsziņas, kad radinieks pajokoja par «sveicienu» Kerčas tiltam, ar to domājot sprādzienu pagājušā gada oktobrī. Oleksijs praktiski nesazinās ar savu tēvu, kurš joprojām dzīvo pussalā.
Viņu pašu Krima vairs nevilina. Par savām mājām uzskata Vinnicu: šeit ir sieva un divas mazās meitas. Psiholoģiski viņš vairs neesot tāds cilvēks, kādu, iespējams, atceras bērnības draugi un radinieki.
Policists Oleksijs turpina doties uz apgabaliem, kas atrodas tuvu kauju vietām. Nesen viņš atgriezās no komandējuma uz Harkivu, kuru «kaimiņi» apšauda gandrīz katru dienu. Kad karadarbība būs beigusies, Oleksijs vēlas turpināt strādāt atbrīvotajās teritorijās. «Emocionāli tas ir grūti, taču ļoti svarīgi. Man ir liels naids pret krievu karavīriem. Un es vēlos, lai viņu noziegumi tiktu pierādīti un vainīgie sodīti.»
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra