Oleksijs Marčenko ir viens no tiem, kas pēc Krievijas iebrukuma ar ģimeni no dzimtā Žitomiras apgabala pārcēlās uz Ļvivu. Viņš pajoko, ka tas bijis gan vēsturiski, gan maksimāli izdevīgi — pirmkārt, sieva mierīgi varēja dzemdēt trešo bērnu, otrkārt, tieši Ļvivā Aleksejs atvēra savas sabiedriskās organizācijas Be Free (Esi brīvs) centrālo biroju.
To, ka viņa misija ir palīdzēt citiem, Oleksijs sapratis studiju gados — pēc mācību programmas laikā apmeklēta bērnunama viņš sāka prātot, kā palīdzēt šiem audzēkņiem adaptēties sabiedrībā. Jaunais vīrietis sāka bērnunamos vadīt «patstāvības stundas», kuru mērķis bija iemācīt pašiem tikt galā ar savām problēmām un palīdzēt izvēlēties profesiju.
Pamazām šīs nodarbības kļuva tik populāras, ka pārauga jaunā izglītības programmā, kurā bērni apguva angļu valodu, datorus, kulināriju, amatniecību, pat ģitāras spēli. 2015. gadā Oleksija organizētā skolotāju un brīvprātīgo komanda apšaudes draudu apstākļos organizēja pirmo jauniešu nometni Krasnohorivkā Doneckas apgabalā — tur viņus gaidīja aptuveni simt frontes zonā palikušu bērnu. «Tieši bērnu laimīgās acis iedvesmoja palīdzēt vēl vairāk un paplašināties,» atzīst Oleksijs.
Viņš nolēma galveno vērību veltīt reģioniem, jo visvairāk uzmanības un iespēju izglītoties trūkst tieši mazajās Ukrainas pilsētās un ciematos dzīvojošiem bērniem. Oleksija komanda reģistrējās kā jauniešu kustība Be Free, piesaistot finansiālu atbalstu no starptautiskiem ziedotājiem. Pirmais lielais ģimenes centrs ar Dzīves skolu tika atvērts Brusiļivas pilsētā Žitomiras apgabalā. Arī nākamie plāni bija grandiozi, taču sākās karš…
Pagājušā gada 24. februārī no sprādzieniem pamodinātie Kijivas un valsts austrumu reģionu iedzīvotāji sāka masveidā bēgt uz Rietumukrainu. Lielākos ceļus paralizēja sastrēgumi, tāpēc cilvēki meklēja apvedceļus. Viens no tādiem virzījās cauri Brusiļivai.
Be Free komanda no ģimenes centra iznesa visus rakstāmgaldus un aprīkojumu, pārveidojot to par pagaidu patvēruma pieturvietu. Pabaroja, izguldīja un ar medikamentiem nodrošināja tūkstošiem cilvēku. Savukārt Oleksijs savu gaidībās esošo sievu un abus bērnus steigšus aizveda uz Ļvivu, jo ukraiņu teritoriālā aizsardzība bija brīdinājusi, ka krievi Brusiļivu varētu sasniegt jebkurā brīdī. Katru dienu dārdēja sprādzieni. Par laimi, okupantu virzīšanās tika nobloķēta 17 km attālumā.
Ļvivā Aleksejs un viņa ģimene uz savas ādas izjuta, ko nozīmē būt pārvietotai personai, jo bija ļoti grūti atrast naktsmājas. Visiem vienkārši nepietika vietas. Daži negodīgi namsaimnieki par dzīvokļa īri prasīja tūkstošiem dolāru. Tomēr lielākā daļa ļviviešu bēgļus izmitināja par simbolisku samaksu vai pat par brīvu, un Marčenko ģimene bija starp laimīgajiem.
Drīz salīdzinoši drošajā Ļvivā sāka ierasties arī starptautisko organizāciju pārstāvji. Tieši ar viņu palīdzību Oleksijs organizēja pirmās bērnu nometnes pārvietotajām personām un pārcēla Be Free centrālo biroju. Organizācija sāka palīdzēt plašākām iedzīvotāju grupām — galvenokārt pensionāriem, cilvēkiem ar invaliditāti un kara bēgļiem.
«2022. gada pavasarī bija haoss, miega trūkums un centieni nekavējoties izdarīt pēc iespējas vairāk. Līdz šāgada pavasarim mūsu komanda no četriem cilvēkiem ir izaugusi līdz 135, esam guvuši milzīgu pieredzi un īstenojuši daudzus sociālos projektus, par kuriem saņēmām Augstākās Radas apbalvojumu,» stāsta Oleksijs.
Gada laikā bēgļu Ļvivā ir palicis mazāk, jo pilsēta ir dārga, — tur paliek tikai tie, kam ir labs darbs, vai tie, kuriem karš ir laupījis pilnīgi visu.
Oleksija ģimene nolēma palikt Ļvivā, jo tagad tur ir Be Free sirds. Īrēt mājokli ir vieglāk, lai gan cenas ir augušas. Pirms kara vidēja dzīvokļa īre mēnesī bija aptuveni 250 dolāru, tagad — aptuveni 475 dolāri.
Taču daudzi citi ukraiņi ir atgriezušies savos dzimtajos reģionos, pat ja tie vēl nav pilnībā droši. Trim tūkstošiem šādu cilvēku Be Free nopirka krāsnis, lai palīdzētu pārdzīvot ziemu atslēgtas siltumapgādes apstākļos.
Oleksijs ar sāpēm balsī pastāsta, ka šāgada februārī Harkivas apgabalā krievu atstāta mīna nāvīgi ievainoja viņa organizācijas brīvprātīgo. Pārējie komandas biedri brīnumainā kārtā izdzīvoja. Dažkārt mierīgajā Ļvivā šķiet, ka karš ir kaut kur tālu, taču tā ir ilūzija, saka vīrietis. Patiesībā Ļvivā notiek liels darbs, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt — turklāt tagad tas notiek krietni profesionālāk.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra