Artura Krūzkopa darbs ir apbrīnojams — viņš notur zāles uzmanību trīs stundas, arī brīžos, kad izrāde zaudē loģiskas darbības pavedienu. Foto — Ģirts Raģelis.
Nacionālā teātra izrāde Ričards. Nekā personīga — vai tiešām tikai skaļš un izklaidējošs vakars teātrī?
Vardarbība Latvijā ir aktuāla tēma. Mums ir vardarbīgas ģimenes un skolas, vardarbīgi darba kolektīvi un sabiedrība, kas vardarbību nespēj atpazīt un neprot novērst. Par to jādomā, ejot uz jauno Nacionālā teātra iestudējumu — Artūra Dīča Ričards. Nekā personīga teātra mākslinieciskā vadītāja Elmāra Seņkova režijā. Izrāde pārsteidz. Patīkami vai ne — to katram nāksies izlemt pašam.
Artūra Dīča dramaturģijas īpatnība un spēks slēpjas faktā, ka viņš savus varoņus «noraksta» no dzīves. Ričards stipri atgādina notikumus ar mākslas kritiķi Tomasu Pārupu un viņa draudzeni vai Kristapa Strūberga «gadījumu» — pēc tam, kad grupas Singapūras Satīns dalībnieka sieva apsūdzēja viņu vardarbībā, reperis podkāstā klāstīja savu notikumu versiju. Protams, luga ir Dīča iztēle, diez vai dramaturgs gribējis izteikt viedokli tieši par konkrētās ģimenes dzīvi. Un tomēr — viedoklis lugā ir.
