Profesors, pētnieks un plaģiāts

Ilggadējais Latvijas Universitātes senators un Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Māris Kļaviņš pieķerts plaģiātismā, bet par iespējamu krāpšanos viņa vadītā projektā ierosināts kriminālprocess. Tas noticis laikā, kamēr viņš bija universitātes Satversmes sapulces priekšsēdētājs

Latvijas Universitātes profesora Māra Kļaviņa vārds kāda skandāla dēļ medijos parādās ne pirmo reizi. 2019. gadā viņa vadībā notika asi apstrīdētā LU rektora Indriķa Muižnieka pārvēlēšana. Divus gadus vēlāk Kļaviņa bijušais students Dmitrijs Poršņovs publiskoja informāciju par iespējamu krāpniecību Kļaviņa vadītā, ar Eiropas Savienības naudu finansētā pētniecības projektā. 

Taču līdz šim plašāk nav izskanējusi informācija par to, ka plaģiāta dēļ atsaukts kāds starptautiskā zinātniskā žurnālā publicēts darbs, kuram viņš ir līdzautors, un pērn septembrī pēc Poršņova iesniegtas sūdzības Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas komisija konstatēja «plaģiātu saturošos elementus» Kļaviņa un viņa kolēģu darbā. 

Ir pēta šo plaģiātisma gadījumu. 

Plaģiāts

2019. jūnijā tolaik vēl LU doktorants Dmitrijs Poršņovs devās nedēļu ilgā ekspedīcijā uz Olandes salu Zviedrijā, lai ievāktu aļģu izskalojumu paraugus pētījumam. Tas bija iecerēts kā sadarbības projekts, tāpēc viņš ļāvis ar sagatavoto pārskatu iepazīties sava doktora darba vadītājam Kļaviņam, docentam Jurim Burlakovam un doktorantam Valdim Bisteram, Ir skaidro Poršņovs. 

Pēc diviem gadiem Poršņovs atklāja, ka 2021. gada 17. februārī Igaunijas Lauksaimniecības universitātes žurnāla Agronomy Research mājaslapā ticis publicēts raksts par aļģu apstrādi enerģijas ražošanai, kura autori ir Bisters, Burlakovs un Kļaviņš un kas satur daļu no Poršņova iepriekš nepublicētā ekspedīcijas pārskata. 

Jau 2021. gada maijā Poršņovs informēja Agronomy Research par plaģiātu, un žurnāls vēlāk rakstu atsauca. Savukārt pagājušā gada maijā Poršņovs vērsās Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas komisijā ar iesniegumu, kurā norādīja, ka Agronomy Research rakstā autori ne tikai pilnībā nokopējuši vai ar nebūtiskiem pārveidojumiem izmantojuši 29% viņa pārskata teksta, bet arī falsificējuši datus — «rezultāti, ko esmu ieguvis Zviedrijas ciemata Stēnes piekrastē, tiek uzdoti par autoru rezultātiem, kas iegūti Latvijas piekrastē», iesniegumā norāda Poršņovs.

Ētikas komisija lietu skatīja trīs sēdēs un pērn septembrī nolēma, ka «attiecībā pret D. Poršņovu ir konstatēta nekoleģiāla rīcība ar plaģiātu saturošiem elementiem». Tas esot pretrunā ar LU Akadēmiskās ētikas kodeksa minētajiem «godprātības, taisnīguma, cieņas un koleģialitātes principiem».

Pret šo lēmumu iebilda gan Kļaviņš, gan pārējie autori, tomēr ētikas komisijas lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. 

Ētikas komisijas priekšsēdētāja Agnese Arāja Ir norāda, ka nevar komentēt šo lietu, jo «komisijas sēdes ir slēgtas un tajās izskatītie dokumenti un sniegtie paskaidrojumi ir ierobežotas pieejamības dokumenti un informācija».

Atsaukts raksts

Profesors Kļaviņš uzskata, ka autori drīkstējuši Agronomy Research publicētajā rakstā izmantot strīdīgos materiālus, un saka, ka raksts ticis atsaukts nevis plaģiāta dēļ, bet gan pēc Kļaviņa iniciatīvas. Poršņovs uz Zviedriju devies Linneja Universitātes un SIA Renteh organizētā braucienā, un uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Valdis Bisters «sniedza atļauju projekta atskaites izmantošanai un publicēšanai».

Profesora Kļaviņa Ir atsūtītās e-pasta sarakstes ekrānuzņēmums liecina, ka žurnāla galvenais redaktors Timo Kikass pēc Poršņova vēstules saņemšanas sazinājies ar Kļaviņu un viņu informējis, ka saņemta sūdzība par plaģiātismu un aizdomīgiem datiem. 

19. maijā Kļaviņš vēstulē Kikasam norādīja, ka tiesības uz tekstu pieder galvenā autora Valda Bistera firmai Renteh un ka Poršņovs īslaicīgi darbojies projektā, bet pēc atlaišanas viņš regulāri iesniedzot dažādas «apsūdzības un melus» pret Bisteru un viņu pašu. Viņš arī rakstīja, ka uz projekta pārskatu un starpziņojumu, kas ir tehniski un nepublicēti dokumenti, nevar attiecināt Poršņova autortiesības un, «protams, dati ir derīgi». 

Tomēr jau pēc divām dienām, 21. maijā, Kļaviņš nosūtīja vēl vienu pavisam īsu vēstuli žurnāla redaktoram, ka «pēc situācijas analīzes es atsaucu savu rakstu», nepaskaidrojot atsaukšanas iemeslu. 

Žurnāla mājaslapā norādīts raksta atsaukuma datums 2021. gada 20. jūnijs — tas ir mēnesi pēc šīs īsās Kļaviņa vēstules nosūtīšanas, taču dienu pēc tam, kad Poršņovs nosūtīja vēl vienu vēstuli par publikāciju, šajā gadījumā tieši Kikasam. Turklāt starptautiskajā datubāzē RetractionWatch, kur tiek publicēta informācija par rakstu atsaukšanu, norādītais atsaukšanas datums ir gadu vēlāk — 2022. gada 13. jūnijs —, jo raksts no interneta vietnes tika izņemts tikai pēc Poršņova vēstules Tartu Dzīvības zinātņu universitātes ētikas komisijas vadītājai Evai Veromanei. 

Sarunā ar Ir Kļaviņš apgalvo, ka «raksts nekad nav ticis publicēts», bet internetā pieejamā versija bijusi «manuskripts». To viņš atsaucis pats, jo pēc laboranta izteiktām aizdomām atklājies, ka pētījumā iekļauti kļūdaini dati, tajā skaitā par Latvijas krastā savākto paraugu ķīmisko sastāvu.

Savukārt vēstulē Ir Kikass norāda, ka, pretēji Kļaviņa apgalvojumam, raksts ir ticis publicēts un vēlāk žurnāls to «atsauca plaģiātisma dēļ». «Var redzēt, ka tam jau ir DOI numurs (raksta unikālais digitālais identifikācijas numurs — red.), līdz ar to publicēšanas process tika pabeigts, pirms radās apsūdzības plaģiātismā un to atsaucām,» skaidro Kikass. 

Šobrīd raksts žurnāla mājaslapā vairs nav pieejams, un Kikass norāda, ka tas izņemts arī no krātuves. Tomēr interneta arhīvā tam joprojām var piekļūt, un pavadošā informācija atklāj, ka žurnāla redakcija rakstu no Kļaviņa saņēmusi 2021. gada 10. janvārī, pieņēmusi — 13. februārī, un četras dienas vēlāk tas publicēts. Tas nozīmē, ka «datu kļūdas» atklātas piecus mēnešus pēc raksta iesniegšanas redakcijai. 

Poršņovs norāda, ka plaģiātu saturošā publikācija pamanīta arī akadēmiskajā vidē un tikusi citēta — uz to atsaukušies pētnieki vietnē Frontiers 2021. gada 21. oktobrī publicētā zinātniskajā rakstā, kuru daudzo autoru sarakstā ir arī Bisters un Burlakovs. 

Seku nav

Par plaģiātu Kļaviņam sods nav piemērots. Viņš saņēmis dekānes norādījumu nodrošināt atsauktās «publikācijas melnraksta» izņemšanu no datubāzēm, Ir norāda Kļaviņš. To izdarīt gan esot praktiski neiespējami, jo datubāzes izvietotas ārvalstīs. «Internetā ievieto, un kaut kas tur paliek, protams,» viņš skaidro.

Dekāne arī esot norādījusi, ka nepieciešams strikti ievērot akadēmiskā godīguma principus, ko, «protams, mēs arī darām», saka Kļaviņš. Viņš turpina pasniegt lekcijas universitātē, kā arī vadīt LU Dabas resursu izpētes centru. 

LU prorektors Valdis Segliņš, skaidrojot universitātes nostāju, stāsta, ka plaģiāts atklāts nevis saturiskajā daļā, kur parādās pētījuma novitāte, secinājumi un rezultāti, bet gan eksperimenta organizācijā — kā tas ticis organizēts un izpildīts. Poršņova sagatavoto tehnisko pārskatu nevarot uzskatīt par autortiesību objektu, jo tajā trūkst zinātniskā ieguldījuma. Tomēr viņš atzīst, ka šīs teksta daļas autori «nedrīkstēja pārcelt» uz savu rakstu. Viņš norāda, ka ētikas komisijas lēmums «mums universitātē vairāk ir iekšēji svarīgs — ka atbildība ir katram autoram par to, ko viņš dara, un katram autoram ir arī atbildība par rakstu kopumā, kas līdz šim nav bijusi». Tas nozīmē, ka katrs no raksta autoriem ir atbildīgs, lai viņa daļa nesaturētu plaģiātu. Universitātē «šobrīd mēs daudz stingrāk esam noteikuši, kādā veidā šīs tehniskās atskaites tiek nodalītas no zinātniskā [darba]», norāda Segliņš.

Tā kā Kļaviņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) loceklis, Poršņovs informēja arī akadēmiju par plaģiātisma faktu un to, ka starptautisks žurnāls rakstu jau atsaucis, kā arī lūdza izskatīt šo gadījumu LZA Akadēmiskās ētikas komisijā, izteikt Kļaviņam nosodījumu un vainīgajām personām piespriest atbilstošas soda sankcijas. «Šāda rīcība no Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa puses apdraud gan akadēmijas, gan visas Latvijas zinātnes reputāciju pasaulē,» viņš rakstīja LZA adresētā vēstulē. Tomēr atbildi neesot saņēmis, saka Poršņovs. 

LZA sekretāre Dace Govinčuka Ir skaidro, ka vēstule ir saņemta, tomēr LZA šobrīd nav savas ētikas komisijas, kas lietu varētu izskatīt. Savulaik pastāvēja LZA un Latvijas Zinātnes padomes (LZP) ētikas komisija, taču LZP tagad ir ministrijas pārraudzībā, un esot jāpārstrādā komisijas nolikums, jo agrākais vairs nav spēkā. Akadēmijā norāda, ka LU nav informējusi par Kļaviņa lietu. 

Ir arī citi gadījumi

Tas nav vienīgais ar Poršņova iesniegto pārskatu saistītais plaģiāta gadījums. Kādā Rostokas Universitātes krājumā publicētā rakstā Poršņovs konstatējis vēl augstāku plaģiātisma rādītāju — šajā rakstā nokopēti 43% teksta no viņa pārskata. Raksta autori ir Bisters, Burlakovs un četri ārvalstu autori. 

Poršņovs stāsta, ka arī šajā gadījumā viņš sazinājies ar Rostokas Universitāti, lai informētu par plaģiātismu. «Pēc tam ar mani sazinājās profesors [Viljams] Hoglands no Zviedrijas un lūdza necelt pretenzijas, jo tas ir piecu miljonu eiro projekts un finansējums tiks zaudēts, ja atklāsies plaģiāts. Vienojāmies, ka par prasības necelšanu Hoglands palīdzēs man aizstāvēt LU izstrādāto disertāciju Zviedrijā. Jāsaka gan, ka no sava solījuma Hoglands atkāpās,» vēstulē Ir skaidro Poršņovs. 

Savukārt sarunās ar bijušajiem LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes studentiem Ir uzzināja, ka jau agrāk — 2011. gadā — ir uzvirmojušas aizdomas par to, ka Kļaviņš varētu būt rīkojies negodīgi un studentu sagatavotu darbu uzdevis par savu. 

2010. gada nogalē, lai nokārtotu Kļaviņa vadīto vides tehnoloģiju kursu, studentiem bija jāizstrādā ERAF projekta pieteikums, kas atbilst visām ERAF prasībām — jāizdomā sava ideja, jāapraksta, kas un kā tiks pētīts, kā arī pēc iespējas precīzāk jānorāda prasītie kritēriji, jāpievieno aprēķini un pielikumi.

Studentu grupa Kļaviņam darbu iesniedza neilgi pirms Ziemassvētkiem, skaidro Kļaviņa bijušais students, kurš vēlējās palikt anonīms. Projekta ideja paredzēja pētīt, kā Latvijā pieejamie smektīta māli varētu tikt izmantoti naftas produktu absorbēšanai.

Profesors to novērtēja ar desmit ballēm un e-pastā neskopojās ar uzslavām, ka studentu izstrādātais darbs «ir sagatavots gandrīz profesionāli sagatavota projekta kvalitātē», un, atsaucoties uz savu iepriekšējo pieredzi šajā laukā, norādīja, ka viņam «ir priekšstats, ko nozīmē konkurētspējīgs projekts». 

Trīs mēnešus vēlāk līdzīgs uzdevums bija jāizpilda arī lietišķās ģeoloģijas kursā, ko tolaik vadīja profesors un tagadējais LU prorektors Valdis Segliņš. Sarunā ar Ir students atzina, ka kāds Segliņam atkārtoti iesniedzis to pašu darbu, ko jau decembrī studentu grupa bija iesniegusi Kļaviņam.

Taču atbildes vēstulē Segliņš rakstīja, ka iesniegtais darbs ir «ERAF projekts, kurā oriģinālā daļu rakstīja Kļaviņš, daļu es un vēl daudzi». Šo darbu viņš noraidīja, lika sagatavot citu un e-pasta vēstulē piebilda, ka «šī ir situācija, kad Jūs nedrīkstat paļauties uz kolēģiem un pasniedzējiem (tas ir neētiski, bet Jums jāsaprot, ka reālajā dzīvē jūs esat konkurenti un labvēlība un atbalsts ir ļoti relatīvas kategorijas)».

Lai gan studentiem tolaik bija radušās nopietnas aizdomas, ka viņu darbs izmantots ERAF projekta pieteikumā, viņi baidījās sūdzēties LU vadībai, jo tas varētu apdraudēt viņu izredzes iegūt diplomu — neilgi pirms tam Filozofijas fakultātes studenti apsūdzēja profesoru Rihardu Kūli par Imanuela Kanta darba tulkojuma piesavināšanos, un lieta izvērtās par skandālu. 

Kļaviņš Ir apgalvo, ka «studentu darbus bez atsaucēm uz tiem, piemēram, lai iesniegtu projektu konkursos, nekad neesmu izmantojis».

Savukārt Segliņš stāsta, ka viņš nekad neesot saņēmis ne norādi, ne sūdzību, ka Kļaviņš kādreiz būtu piesavinājies studentu darbu. Zināmas sakritības, piemēram, līdzības nosaukumā, varot būt, bet saturiski studentu darbus nemaz nevarot izmantot — projektos nepieciešams zinātniskais pamatojums, ko studenti sagatavot nevar. «Lielais pieteikums ir 80 lappuses, viņi uzraksta četras,» saka Segliņš — ar ideju vien esot par maz.

Segliņš arī skaidro, ka uz projektu pieteikumiem neattiecas autortiesības. Vai tas nozīmē, ka jebkurš var iesniegt studentu sagatavotu darbu vai ideju? «Es nedrīkstu noliegt, ka tādas situācijas var veidoties, bet tā tik un tā nav autorība, jo studentiem nav tiesību iesniegt [projektus] pēc definīcijas,» saka Segliņš. Iesniedzējam jābūt zinātņu doktoram ar noteiktu zinātnisko publikāciju skaitu, un jāizpilda virkne citu prasību. 

Ceļ trauksmi

Jau neilgi pirms plaģiāta lietas — 2021. gada janvārī — Poršņovs vērsās KNAB un cēla trauksmi aizdomās par pārkāpumiem Kļaviņa vadītā pētniecības projektā, kurā līdzdarbojās arī 2021. gadā publicētā raksta līdzautori Bisters un Burlakovs. Pēc pāris mēnešiem policija ierosināja kriminālprocesu par krāpšanu lielā apjomā organizētā grupā. Tajā šobrīd turpinās pirmstiesas izmeklēšana, Ir norādīja Valsts policijas pārstāve Gita Gžibovska.

Poršņovs stāsta, ka viņam jau projekta rakstīšanas process šķitis aizdomīgs, jo ne viņš, ne Kļaviņš, ne Bistera piesaistītais menedžeris neesot bijuši speciālisti projekta tēmā — gazifikācijas jomā. Pirmajā projekta iesniegšanas reizē tas ticis noraidīts, bet vēlāk tam piesaistīts jauns eksperts. 

Poršņovs uzskata, ka projekta vērtēšanā piedalījusies Bistera sieva Agija Bistere, kas tobrīd strādājusi vadošā amatā Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā (CFLA), un rezultātā projekts apstiprināts. Darbs ar projektu sācies 2017. gadā, bet Bisters oficiāli darbā pieņemts vēlāk. Poršņovs uzskata, ka tas noticis, lai slēptu viņa sievas interešu konfliktu. 

Par aizdomām, kas saistītas ar šo projektu, jau 2021. gadā divos raidījumos vēstīja Nekā personīga.

Vēstulē LU ētikas komisijai Poršņovs raksta, ka Bisteram projektā neesot bijis nekādu pienākumu. Savukārt projektā pieņemtais Burlakovs tobrīd atradies postdoktorantūrā Zviedrijā. «Vienošanās paredzēja, ka daļu algas Burlakovs nodod Mārim Kļaviņam skaidrā naudā. Esmu savām acīm redzējis vairākus skaidras naudas nodošanas gadījumus,» ētikas komisijai pērn rakstīja Poršņovs. 

Viņš pats projektā bijis pētnieks, kam jāveic datu analīze, jāplāno pētījumi un jāgatavo zinātniskie raksti. Poršņovs ir pārliecināts, ka projektā izstrādātā gazifikācijas iekārta bijusi nekvalitatīva un neatbilstoša darbam ar atkritumu pārstrādi, jo tās lietošana izraisījusi sadūmojumu, kas bīstams dzīvībai. Kļaviņš neesot organizējis labošanu, lai gan garantija to paredzējusi. Tas vēl vairāk pastiprinājis Poršņova aizdomas par projektu. Kad 2020. gada nogalē viņš pētījis budžeta dokumentus, sapratis, ka piegādātajā iekārtā trūkst piesārņojuma kontroles sistēmas apmēram 80 tūkstošu eiro vērtībā, kas bija paredzēta iepirkuma specifikācijā. 

Kļaviņš iebilst Poršņova izvirzītajām apsūdzībām. Viņš Ir skaidro, ka MK noteikumi nosaka, ka eksperimentālām iekārtām nav nepieciešama izplūdes gāzu attīrīšana. «Līdz ar to summa 80 tūkstoši eiro ir Poršņova meli pilnīgi bez jebkāda pamatojuma,» apgalvo Kļaviņš.

Viņš arī nepiekrīt Poršņova teiktajam, ka divi pētnieki projektā nodarbināti fiktīvi, un skaidro, ka Burlakovs projektā strādājis gadu, veicis pētniecības darbu un sagatavojis divas zinātniskās publikācijas. Savukārt Bisters esot piedalījies iekārtas projektēšanā, tās darbības pārraudzīšanā, bijis patenta līdzautors, kā arī sagatavojis vienu zinātnisko publikāciju. 

Kļaviņš uzsver, ka šobrīd kriminālprocesā apsūdzība viņam nav izvirzīta. «Projekts ir noslēgts, visi tā uzdevumi ir izpildīti, un tas ir saņēmis augstu starptautisko — neatkarīgu ekspertu — atzinumu,» saka Kļaviņš.

Poršņovs stāsta, ka pēc trauksmes cēlēja ziņojuma dzīve universitātē viņam kļuvusi ārkārtīgi sarežģīta — samazināta alga, kolektīvā izvērsts mobings, kā arī viņš nav varējis aizstāvēt savu doktora disertāciju. Viņš cēlis vairākas prasības tiesā, tajā skaitā par negatīvu seku radīšanu trauksmes cēlējam. 

Savukārt Segliņš un Kļaviņš algas samazinājumu skaidro ar projekta noslēgumu. Kļaviņš Ir stāsta, ka liegums aizstāvēt disertāciju viņam nekad nav ticis izteikts. «Tas, kas bija — es atteicos apliecināt kā viņa darba vadītājs, ka viņa izstrādātais darbs ir izstrādāts patstāvīgi», jo Poršņovs vēlējies disertācijā iekļaut rakstus, kuru sagatavošanā piedalījusies pētnieku grupa. 

Lauzti līgumi

LU prorektors Valdis Segliņš Ir atklāj, ka pēc Poršņova sūdzības radušās smagas sekas un universitāte vērsīsies pret viņu tiesā.

«Šeit būs virkne seku, jo šī iesnieguma un daudzu sūdzību dēļ daudzās iestādēs Kļaviņš tika atstādināts no vairāku projektu vadīšanas. Tam ir gan finansiālas, gan administratīvas sekas, jo projekti tika pārcelti uz citām augstskolām, LU zaudēja ļoti daudz naudas,» saka Segliņš un uzsver, ka «projekti ir pārtraukti, jo ir sūdzība — CFLA lauza līgumus». 

Pēc informācijas, kuru Poršņovs sniedza kā trauksmes cēlējs, CFLA projektus apturējusi, «balstoties uz ziņām medijos, nevis uz pierādījumiem», uzskata Segliņš. Viņš arī atklāj, ka izmeklēšanas laikā, kamēr tiek vākti pierādījumi, «tiek apturēts viss, tajā skaitā tiesības pieteikt jaunus projektus, tam ir konsekvences». 

Pēc kriminālprocesa ierosināšanas Kļaviņš zaudējis tiesības iesniegt jaunus projektus. Segliņš atzīst, ka zinātniskā reputācija «ir ārkārtīgi sensitīva un šobrīd zilonis trauku veikalā ir riktīgi ārdījies». CFLA gan Ir neapstiprināja, ka LU būtu liegts startēt ERAF konkursos, iestādei par to neesot informācijas. 

Tiesvedību pret Poršņovu LU rosinās gan par finansiālajiem zaudējumiem, gan par autoritātes zaudējumu, gan personiskiem aizskārumiem. «Par neslavas celšanu un visu izrietošo būs smagas konsekvences neatkarīgi no tā, ka Poršņova kungs šobrīd atrodas ārpus valsts teritorijas, drošībā. Mums ir izdošanas likums,» brīdina Segliņš. 

LU prorektors stāsta, ka Kļaviņa autoritāte un tiesības vērtēta arī profesoru padomē. «Viņa ētiskums, lekciju un zinātniskā darba novērtējums no studējošo puses un valsts kontrolējošo institūciju puses visur ir bijis pozitīvs,» saka Segliņš. Tomēr Kļaviņš vairs neturpinot darbu vairākos vēlētos amatos. Apsūdzības ir viens no iemesliem, kāpēc Kļaviņš atkārtoti neesot virzīts uz Satversmes sapulces priekšsēdētāja amatu, atklāj Segliņš. Viņš gan norāda, ka LU rīcībā neesot dokumentu, kas apliecinātu krāpniecību projektā. 

Panāk Muižnieka ievēlēšanu

Īpaša mediju uzmanība Kļaviņam tika pievērsta arī 2019. gadā, kad viņš vadīja LU rektora vēlēšanas. To norise un rezultāts tika apšaubīts savdabīgās balsojuma interpretācijas dēļ: līdzšinējais rektors Indriķis Muižnieks saņēma 143 balsis «pret» un 141 «par». Viņa sāncensis Gundars Bērziņš ieguva 128 balsis, 156 bija pret. Vēlēšanu komisija protokolā atzina, ka tādējādi nav ievēlēts neviens no abiem kandidātiem, un šādu rezultātu paziņoja Satversmes sapulcei. Tomēr, par spīti komisijas atzinumam, sapulces priekšsēdētājs Kļaviņš pasludināja Muižnieku par ievēlētu. Muižnieks vēlāk sasauca Satversmes sapulces ārkārtas sēdi. Tajā tika izsludinātas atkārtotas vēlēšanas, kurās uzvarēja Muižnieks, un, lai gan pret to iebilda Izglītības un zinātnes ministrija, galu galā viņš kļuva par rektoru. 

Kļaviņam Latvijas Universitātē ir ilga karjera — 1996. gadā viņš kļuva par Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes dekānu, bet no 2006. līdz 2022. gadam ar pāris gadu pārtraukumu ieņēma LU senatora amatu. Šobrīd viņš ir LU Dabas resursu izpētes centra direktors un profesors. No 1997. gada Kļaviņš ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas loceklis. 

Savukārt Poršņovs šobrīd studē Stavangeres Universitātē Norvēģijā, kur no jauna raksta doktora disertāciju un paralēli tiesājas ar LU.

Vari atrast atšķirības?

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem