Ilustratīvs attēls
Nav noslēpums, ka Somijas izglītības sistēma daudzu ekspertu vērtējumā tiek atzīta par veiksmīgu un virkne valstu cenšas sekot šim piemēram. Arī Latvijā bieži vien izskan viedoklis, ka ir nepieciešams ieviest Somijā īstenotus risinājumus. Lai gan no vienas puses, šķietami ir skaidrs, ko nepieciešams uzlabot, aizvien ir faktori, kas kavē Somijas līmeņa sasniegšanu un izglītības sistēmas attīstību kopumā. Kas kavē Latviju? Vai un kas Somijā ir tāds, kā nav pie mums? Neatkarīgā izglītības biedrība, viesojoties Somijā, tikās gan ar skolu, gan pašvaldību pārstāvjiem, lai atbildētu uz šiem jautājumiem.
Mazāka centralizācija, lielāka skolu autonomija
Viena lieta, ko varam mācīties no somiem, ir izglītības sistēmas decentralizācija. Protams, ir lēmumi, kas tiek pieņemti nacionālā līmenī, piemēram, galvenās izglītības prioritātes, valsts izglītības pamatprogramma, subsīdiju apjoms u.c., tomēr lielākā daļa jautājumu ir decentralizēti – arī reģionālā līmenī iespējams lemt par izglītības prioritātēm, mācību programmām, subsīdiju sadali un izlietojumu, skolēnu skaitu klasē, skolēnu atlasi, pedagogu novērtējumu u.c. Kamēr Latvijā šobrīd reģionālās augstskolas tiek pievienotas lielajām universitātēm, ir vairākkārtēji mēģinājumi noteikt skolēnu skaitu klasē u.tml., virzoties uz aizvien lielāku centralizāciju, Somija dodas pretējā virzienā.
Skolām nav jādzīvo stresā
Lielāka skolu autonomija ir viena no lietām, ko mēs varētu aizgūt, un šī tēze nebūt nav jauna. Taču kas mūs kavē to izdarīt? Esam pieraduši, ka skolas zināmā mērā dzīvo nemitīgā stresā – akreditācijas, izmaiņas izglītības politikā, nozares ministru maiņa un bēdīgi slavenā tradīcija teju ikvienam ministram celt gaisā novecojušas idejas un neturpināt iepriekšējā ministra darbus. Noteikt skolēnu skaitu klasē, kilometrus, kas jāveic līdz skolai u.c. lietas, ko droši varētu atstāt vietvaru pārziņā. Patiesībā nemitīga vēlme visu centralizēt un reformēt reformēšanas pēc ir bīstama tendence.
Arī arodbiedrībai ir jāuzticas skolotājiem
Vēl viena lieta, kas ir kā spieķis ritenī, ir pašcieņas trūkums, kas saistīts ar pedagoga profesijas prestižu. Biedrība jau iepriekš cēlusi trauksmi un centusies mainīt sabiedrisko domu, t.sk. analizējot mediju telpā pausto par šo profesiju. Tas noteikti ir svarīgi, jo patiesām pārmaiņām izglītībā jāsākas skolotāju vidū, ir jāīsteno t.s. bottom-up pieeja.
Latvijas piemērs jau ir apliecinājis, ka virzot pārmaiņas pretēji – no augšas uz leju –, rezultāts nav tik veiksmīgs. Bet, kā mēs varam gaidīt pārmaiņu vēsmas un jaunas idejas no skolotājiem, kuriem neuzticas, turklāt neuzticas arī pati arodbiedrība, kuras mērķis ir pedagogu interešu aizstāvēšana. No padomju laikiem ieaudzinātais uzskats, ka arodbiedrība ir gaišais tēls, kas cīnās par nozares pārstāvju tiesībām, liedz mums saskatīt, ka gadu gaitā tieši šī organizācija ir iznīcinājusi daudzas vērtīgas idejas, sekmējusi negatīvus priekšstatus par skolotāju darbu un patiesībā pat grāvusi pedagogu profesijas prestižu, nonivelējot visu līdz atalgojuma jautājumam. Somijā skolotājiem uzticas un ar viņiem sadarbojas – gan politikas veidotāji, gan vietvaras, gan arodbiedrība.
Vecāku menedžments
Ar skolotājiem sadarbojas arī vecāki, jo tikai tā iespējams sasniegt katra skolēna labāko izaugsmi. Latvijas skolotāji nereti atzīst, ka tieši darbs ar vecākiem ir pats sarežģītākais – tā ietvaros pedagogi saskaras arī ar mobingu, neuzticēšanos, vecāku nevēlēšanos atzīt problēmas un norobežošanos. Patiesībā šāda vecāku attieksme sakņojas pedagogu profesijas prestižā. Pārliecības (un arī atbalsta) trūkums skolotājos veicina visatļautības sajūtu vecākos.
Esmu gan mamma, gan pedagoģe, tāpēc, raugoties no abu pušu viedokļa, varu teikt, ka pirmais solis ir jāsper pedagogiem – ir jānosauc lietas īstajos vārdos, jāapzinās situācija un jārīkojas, lai to mainītu. Neviens cits to nepaveiks. Protams, vienlīdz svarīgs ir arī skolu vadītāju atbalsts un profesionālās pilnveides iespējas. Šeit no Somijas varam aizgūt ciešo skolu sadarbību ar augstskolām, proti, Somijā visā valstī ir astoņas augstskolas, kurās iespējams studēt pedagoģiju, teacher training schools jeb pedagogu prakses skolas, kurās var praksē pārbaudīt un pilnveidot studijās apgūto. Arī augstskolas uzlabo un attīsta programmu saturu, sadarbojoties ar šīm skolām.
Sadarbība visos līmeņos
Patiesībā tieši sadarbība visos līmeņos un virzienos ir viena no Somijas veiksmes atslēgām, bet sadarbības trūkums – apstāklis, kas kavē mūs. Latvijā ir daudz labu skolu, kurās strādā skolotāji ar pārliecību. Skolotāji, kuri ir lepni par savu profesiju. Mums jāļauj šiem labajiem piemēriem izplatīties, jābeidz nest līdzi padomju laika drūmo mantojumu un vēlmi visu centralizēt un noteikt pēc skolēnu vai kilometru skaita. Latvijas izglītības sistēmā jau šobrīd ir lietas, kas ne tikai labi funkcionē, bet arī var kalpot par piemēru citiem. Atmetot attīstību kavējošo praksi, mums ir visas iespējas ne tikai sekot Somijas piemēram, bet kļūt par piemēru Somijai un citiem.
Autore ir privātās skolas Patnis dibinātāja, Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja
