Atvilkt elpu

Neatceros, kad vēl studiju brīvlaiku būtu gaidījusi tik ļoti kā pagājušonedēļ. Viens iemesls ir intensīvais darba cēliens šajā semestrī, jo esmu izvēlējusies aizraujošus uzdevumus, kas prasa daudz laika un spēka. Līdz ausīm esmu litijā — pētnieciskās žurnālistikas projektā par to, kā ambiciozie «zaļās enerģijas» metālraktuvju plāni apdraud izsīkstošos ūdens krājumus ASV dienvidrietumos. Vienlaikus arī mācos, kā pētniecisko žurnālistiku mācīt nākamajai profesionāļu paaudzei. 

Kopā ar lielisku komandu uzņemam īsfilmu par indiāņu jauniešiem, kas cīnās par apaču svētvietas glābšanu no iznīcības gigantiskā vara raktuvē. Brīvdienās filmējām vietiņu ar lepnu vārdu Superior jeb Pārākā, kur protestētāji ieradās kalnraču svētkos. Neaizmirstami simbolisks bija skats augšup uz visai noskretušās pilsētiņas galveno ielu, pa kuru svinīgā parādē skaļi rūca un taurēja smagā tehnika, kaisot saldumus sajūsminātiem bērniem, un parādes finišā panorāmas rats bez apstājas mala gaidītāju rindu. Bet pāri šim tingeltangelim virs pilsētiņas slējās stalta klints, par kuru teic, ka aplenkti apaču indiāņi no tās metušies nāvē, izvēloties labāk mirt brīvi. Satiku dažus drosminiekus, kas metās no klints lejā arī tagad, taču bruņojušies ar alpīnisma aprīkojumu, lai pēc svaigā gaisa malka piezemētos darbspējīgā stāvoklī. Ja raktuve taps, arī šī klints sabruks.

Otrs iemesls — ilgi gaidītais brauciens uz Lielo kanjonu, ko neapturēja ij nagla mašīnas riepā. Lai nebrāztos kā apsviluši tūristi, atvēlējām vairākas dienas šīs brīnumainās vietas izpētei, un atgriezos Fīniksā ar jauniem spēkiem. Jūtos pat gandrīz gatava svelmei, kas sākas.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Jaunākajā žurnālā