Neatceros, kad vēl studiju brīvlaiku būtu gaidījusi tik ļoti kā pagājušonedēļ. Viens iemesls ir intensīvais darba cēliens šajā semestrī, jo esmu izvēlējusies aizraujošus uzdevumus, kas prasa daudz laika un spēka. Līdz ausīm esmu litijā — pētnieciskās žurnālistikas projektā par to, kā ambiciozie «zaļās enerģijas» metālraktuvju plāni apdraud izsīkstošos ūdens krājumus ASV dienvidrietumos. Vienlaikus arī mācos, kā pētniecisko žurnālistiku mācīt nākamajai profesionāļu paaudzei.
Kopā ar lielisku komandu uzņemam īsfilmu par indiāņu jauniešiem, kas cīnās par apaču svētvietas glābšanu no iznīcības gigantiskā vara raktuvē. Brīvdienās filmējām vietiņu ar lepnu vārdu Superior jeb Pārākā, kur protestētāji ieradās kalnraču svētkos. Neaizmirstami simbolisks bija skats augšup uz visai noskretušās pilsētiņas galveno ielu, pa kuru svinīgā parādē skaļi rūca un taurēja smagā tehnika, kaisot saldumus sajūsminātiem bērniem, un parādes finišā panorāmas rats bez apstājas mala gaidītāju rindu. Bet pāri šim tingeltangelim virs pilsētiņas slējās stalta klints, par kuru teic, ka aplenkti apaču indiāņi no tās metušies nāvē, izvēloties labāk mirt brīvi. Satiku dažus drosminiekus, kas metās no klints lejā arī tagad, taču bruņojušies ar alpīnisma aprīkojumu, lai pēc svaigā gaisa malka piezemētos darbspējīgā stāvoklī. Ja raktuve taps, arī šī klints sabruks.
Otrs iemesls — ilgi gaidītais brauciens uz Lielo kanjonu, ko neapturēja ij nagla mašīnas riepā. Lai nebrāztos kā apsviluši tūristi, atvēlējām vairākas dienas šīs brīnumainās vietas izpētei, un atgriezos Fīniksā ar jauniem spēkiem. Jūtos pat gandrīz gatava svelmei, kas sākas.
