Mana studiju kolēģe no Indijas nesen seminārā uzdeva jautājumu, kas izraisīja karstas diskusijas grupā — pat nespējām laikā pabeigt nodarbību. Turpinājām debatēt WhatsApp, kas gan nav prātīgs risinājums, jo aprautie teksti nevairo sapratni.
Bet jautājums bija šāds: kāpēc starptautiskā sabiedrība nereaģē uz krīzi Mjanmā tikpat asi kā uz krīzi Ukrainā? Jā, militārā hunta, kas sagrāba varu pirms diviem gadiem, nav ārējs ienaidnieks, kas pārkāpj neatkarīgas valsts robežu, taču teroram un kara noziegumiem pakļautie miljoni Mjanmas iedzīvotāju tāpat zaudē mājas, tiek nogalināti un spīdzināti, bet ieročus šim karam hunta saņem no Krievijas.
Nedēļu vēlāk kolēģe no Kotdivuāras uzdeva līdzīgu jautājumu par karu Kongo, kas salīdzinājumā ar Ukrainu ir punduris Google meklētāja rezultātos, starptautisko mediju starmešos un palīdzības apjomā. Taču ilgstošās vardarbības dēļ šī dabas resursiem tik bagātā Āfrikas valsts gāžas humānās katastrofas bezdibenī — miljoni zaudē mājas, 25 miljoniem trūkst pārtikas, bet ANO Bēgļu aģentūra nespēj nodrošināt pat pusi no palīdzībai nepieciešamajiem līdzekļiem.
Ikreiz šajās diskusijās dzirdu tā saukto globālo Dienvidu valstu pārmetumus par bagāto Rietumu demokrātiju dubultajiem standartiem, pat ja argumentu ķēde nenonāk līdz neglītajai koloniālisma vēsturei. Šīs sarunas vienmēr atstāj smagu sirdi. Jo vairāk tāpēc, ka viena no manām atbildēm ir — mīļie draugi, kritizējot vērts paturēt prātā, ka Rietumu demokrātija nav ne perfekta, ne pašsaprotama aksioma, tas ir pastāvīgs cīņas lauks. Vērtība, kas ir daudz trauslāka, nekā no malas izskatās.
