Jaunas dziesmas vietā — kaujas drons. Jaunu mūzikas videoklipu vietā — guļammaisi un nakts redzamības ierīces. Tāda ir ukraiņu dziedātājas un mākslinieces Anželikas Rudnickas pašreizējā realitāte. Jau deviņus gadus viņa izmanto savu popularitāti, lai vāktu naudu Ukrainas armijai. Tajā pašā laikā viņa regulāri sniedz koncertus karavīriem, arī frontes tuvumā.
Māksliniecei nekad neesot bijušas ilūzijas par Krievijas apetīti Ukrainā. Ar hibrīdagresiju viņa saskārās jau 90. gadu otrajā pusē, kad televīzijā vadīja populārāko hitu programmu Teritorija A. Šis raidījums deva spēcīgu startu Ukrainas mūzikas atdzimšanai pēc Padomju Savienības sabrukuma — tā bija ietekmīga muzikāla platforma, kurā vēlējās iekļūt ne tikai ukraiņu, bet arī krievu mūziķi. «Taču principa pēc Teritorija A uzmanību veltīja tikai ukraiņu mākslai — tā bija maiga, bet efektīva mūsu sabiedrības ukrainizācija. Viņi mēģināja mūs piekukuļot, pierunāt, bet nekas nesanāca. Galu galā, kad bijām nokļuvuši popularitātes viļņa virsotnē, jaunie TV kanāla īpašnieki mūs vienkārši slēdza, sakot, ka ukraiņu mūzika nevienu vairs neinteresē,» atceras Rudnicka. (1992. gadā dibināto ICTV, kas ātri kļuva par vienu no populārākajām komerctelevīzijām Ukrainā, 2000. gadā pārpirka investori no Krievijas — red.)
Ukrainas ēteru arvien vairāk pārņēma krievu popmūzika, taču Anželika turpināja attīstīt ukraiņu mākslu. Teritorija A viņas vadībā kļuva par atsevišķu organizāciju, kas koncentrējās uz jauniem kultūras, labdarības un mediju projektiem. Kad 2014. gadā krievi sāka karu Krimā un Donbasā, māksliniece bija viena no redzamākajām cīnītājām kultūras frontē, tajā skaitā dažādos brīvprātīgo projektos.
«Mans pirmais brauciens uz piefrontes zonu bija Ščastjas pilsētā Luhanskas apgabalā,» stāsta Anželika. «Es pat kaut kur esmu rakstījusi, ka ceļš uz laimi ved caur karu (pilsētas nosaukums ir no ukraiņu vārda ščastja jeb «laime» — red.). Es un mani draugi vedām humāno palīdzību, un biju vienīgā sieviete šajā braucienā. Piekritu turp doties, jo mans tēvocis Oļegs Mihailovs bija gājis bojā kaujās pie Luhanskas — gribēju godināt viņa piemiņu un pateikties puišiem, kas aizstāvēja Ukrainu.»
Anželika neko tādu vēl nebija pieredzējusi: uzdejošana ar karavīriem, kam plecos automāti, apraudāšanās dziesmu laikā, ka pat jāpārtrauc koncerts, ilgas, sirsnīgas sarunas. Taču pēc šī brauciena Rudnicka vairs nevarēja apstāties — katru gadu viņa sniedza vairāk nekā simt koncertu karavīriem un iedzīvotājiem frontes tuvumā, ar viņiem kopā pat svinēja savas dzimšanas dienas. Viņa, protams, uzstājās koncertos un festivālos arī kara neskartajās Ukrainas pilsētās.
Tuvojoties 2022. gadam, militārajās, aktīvistu un brīvprātīgo aprindās jau runāja par iespējamo pilna mēroga Krievijas iebrukumu, tāpēc 24. februāris Anželikai nebija pārsteigums. Taču viņu šokēja postījumu apmērs un krievu cinisms — Anželika nebija gaidījusi tādas zvērības un apšaudes visā Ukrainas teritorijā.
«Pirmajos kara mēnešos es neko nespēju padarīt. Tad saņēmos un sāku katru dienu 7—8 stundas pīt maskēšanās tīklus, lai izvairītos no ziņu lasīšanas. Tad nāca lūgumi no armijas, un es atkal ieniru brīvprātīgajā darbā — cilvēki man uzticas, ziedo no divām grivnām līdz 800 eiro vienā reizē, un tā mēs visi kopā ģērbjam un apbruņojam puišus frontes līnijā.»
Dziedātājas lielākais un, kā saka Anželika, «baisākais pirkums» ir gandrīz miljonu grivnu (26 tūkstoši eiro) vērts kaujas drons. Naudu tam vāca gandrīz divus mēnešus. Šo akciju palīdzēja noslēgt Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka Valērija Zalužnija parakstīts karogs — izsolē par to saņēma simt tūkstošus grivnu (2600 eiro).
Šajās dienās Anžela pirks divas termiskās redzamības kameras karavīriem, kas aizstāv Bahmutu. Nesen viņa iegādājās guļammaisus par 230 tūkstošiem grivnu (5900 eiro).
Kara laikā Rudnicka tikai vienu reizi ir izbraukusi uz ārzemēm — Vācijas pilsētu Bonnu. Brauciena vienīgais mērķis bija sniegt koncertu Ukrainas neatkarības dienā un savākt naudu kravas automašīnai, kuru pēc tam nosūtīja karavīriem Hersonas apgabalā.
Mākslinieces drudžainais dzīves temps sācis ietekmēt veselību — pārguruma dēļ jau vairākas reizes nonākusi slimnīca. Arī finansiāli nav viegli, jo maksas koncerti kara dēļ ir atcelti. Tajā pašā laikā Anželika sev visu laiku pārmetot, ka nav darījusi pietiekami daudz: «Man šķiet, ka mēs, civiliedzīvotāji, neko varonīgu nedarām. Esam spēcīgas armijas spēcīga aizmugure, un mums nevajadzētu vaimanāt — ir daudz jāstrādā, lai dzīvotu. Un dzīvot, lai uzvarētu.»
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra