Kur ņemsim gāzi? • IR.lv

Kur ņemsim gāzi?

2
Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Jana Altenberga

Valdībai drīz būs jālemj, vai sniegt valsts atbalstu Skultes termināļa celtniecībai. Ir iedziļinās argumentos par un pret

Pagājušā gada aprīlī, tūlīt pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, Latvija pieņēma lēmumu no 2023. gada 1. janvāra pavisam atteikties no Krievijas gāzes. Kopš tā brīža gāzes pietiekamība, energodrošība un energoneatkarība kļuvusi par valdības prioritāri risināmu jautājumu, jo vēl 2021. gadā apmēram 90% no visas Latvijai nepieciešamās dabasgāzes iepirkām no Krievijas, bet tikai 10% sašķidrinātā veidā sagādājām no reģionā tobrīd vienīgā sašķidrinātās gāzes termināļa Klaipēdā. 

Likums stājies spēkā, un pa cauruļvadiem Krievijas gāze pie mums vairs neieplūst. Kādas ir alternatīvas? Cik ilgi un cik daudz gāzes mums vēl būs nepieciešams? 

Ir skaidro, kādi ir nākotnes scenāriji un vai mūsu reģionā ir nepieciešams trešais sašķidrinātās gāzes terminālis Skultē.

No cauruļvadiem uz kuģiem

«Esam veiksmīgi pārorientējušies uz sašķidrinātās dabasgāzes iepirkumiem,» saka Latvenergo finanšu direktors Guntars Baļčūns. Taču lielākais izaicinājums pērn bija gāzi sašķidrinātā veidā atgādāt, jo līdz šim Baltijas reģionā vienīgais sašķidrinātās dabasgāzes terminālis — 2014. gadā atklātais regazifikācijas kuģis ar simbolisko nosaukumu Independence (neatkarība) — atrodas Klaipēdā Lietuvā. Lai segtu Latvijas, Somijas, Igaunijas un Lietuvas patēriņu — 68,4 teravatstundas 2021. gadā — ar vienu 40 teravatstundu termināli reģionā bija par maz. 

Tāpēc jau pagājušā gada pavasarī ziemeļu kaimiņi nolēma steigšus sagādāt vēl vismaz vienu termināli — infrastruktūru vienlaikus sāka būvēt gan Paldiskos Igaunijā, gan Inko ostā Somijā —, bet regazifikācijas iekārtu plānoja pietauvot tur, kur infrastruktūras izbūvi izdotos pabeigt agrāk. 

Vienlaikus jau aprīlī Kariņa vadītajā koalīcijā tika panākta vienošanās vēl vienu termināli izbūvēt arī Latvijā. Tūlīt darbu sāks Somijas ostā Inko šā gada janvārī pietauvotā regazifikācijas iekārta Exemplar, taču par termināli Latvijā lēmuma aizvien nav.

Pašiem savs?

Pērn 29. septembrī, neilgi pirms vēlēšanām, Saeima termināļa projektam jūrā pie Skultes piešķīra nacionālo interešu objekta statusu. Tolaik bija plānots, ka termināļa būvniecību varētu pabeigt 2024. gada rudenī. Taču tālāku lēmumu pieņemšanu bremzēja ieilgusī valdības veidošana. 

13. janvārī Skultes projekta ģenerāldirektors Renārs Miķelsons medijiem pavēstīja, ka termināļa būvniecībai ir atrasts stratēģiskais investors un Ministru kabinetā iesniegta vēstule, kurā minētas vēlamās sadarbības formas. Miķelsons Ir stāsta, ka investors esot piesardzīgs, tāpēc viņa vārdu atklāšot tikai pēc valdības reakcijas saņemšanas. Taču viņš apliecina, ka investors ir ar «ilgtermiņa skatījumu», tam pasaulē esot daudzi termināļi, turklāt tam pietiekot ar kapitāla atdevi, kas ir «viencipara skaitlis». 

Vajag atbalstu

Ja Latvenergo būtu garantējis caur Skulti ievest vismaz sešas teravatstundas gāzes gadā, kas ir aptuveni puse no Latvijas kopējā gāzes patēriņa 2021. gadā, tad projektu varētu realizēt «uz komerciāliem pamatiem», Ir stāsta Miķelsons. Taču par tiesībām regazificēt tieši šādu apjomu turpmākos desmit gadus Latvenergo pērn septembrī noslēdzis ilgtermiņa līgumu ar Klaipēdas termināli Lietuvā. Pagaidām papildu regazifikācijas jaudas rezervācijas uzņēmumam nav nepieciešamas, Ir skaidro Latvenergo finanšu direktors Guntars Baļčūns.

Tāpēc Miķelsons valdībai piedāvājis citas sadarbības iespējas, kā «terminālis varētu tikt realizēts un ieņemt tirgu».

Viens no piedāvājumiem paredz tarifa atlaides par pārvades sistēmas izmantošanu. Terminālim nepieciešams izbūvēt savienojumu ar pazemes gāzes krātuvi Inčukalnā, un to bija plānots darīt kopīgi ar pārvades sistēmas operatoru Conexus. Taču Skultes attīstītāji varētu caurļvadu izbūvēt paši un pārvades sistēmas operatora infrastruktūru neizmantot. Tādējādi visai gāzei, kas Inčukalna pazemes krātuvē nonāktu caur Skultes termināli, varētu nepiemērot «ieejas maksu» par gāzes ievadīšanu sistēmā, kas veido aptuveni vienu trešdaļu no pārvades sistēmas tarifa. «Tie ir apmēram 0,66 eiro par megavatstundu, kas ir ļoti laba konkurences priekšrocība,» skaidro Miķelsons.

Pārvades sistēmas operatora Conexus valdes priekšsēdētājs Uldis Bariss intervijā Ir uzsver, ka operators nepiedalās sarunu procesā ar valdību un oficiāli ar Skultes attīstītājiem par sadarbību nav diskutējis. Taču, balstoties uz Eiropas kopējo tirgus regulējumu, pārvades sistēmas operatoram jānodrošina «vienāda pieeja visām tirgū esošajām trešajām pusēm», un līdzvērtīgos apstākļos nevar kādam piešķirt labākus vai sliktākus nosacījumus. Šis jautājums būtu jāsaskaņo ar Somijas, Igaunijas un Latvijas regulatoru, jo «ieejas maksu nosaka visi sistēmas operatori un regulatori, kas ir kopējā tirgū», un tā visiem esot vienāda, skaidro Bariss.

Miķelsons gan argumentē, ka vienotā tirgus objekts trīs valstu ietvaros esot tikai pārvade, bet «gan krātuve, gan Skulte» esot ārpus tās. «Šajā gadījumā mēs prasām tiešo pieslēgumu krātuvei ārpus vienotās tirdzniecības zonas», un Skulte būs jauns objekts, kas nav pašreizējā zonas līgumā. «ES noteikumi pieļauj tiešā pieslēguma ierīkošanu terminālim ar krātuvi, ja tiek būvēts privāts cauruļvads,» saka Miķelsons. 

Otrs Ministru kabinetam sniegtais piedāvājums ir veidot «grupētu jaudas produktu», ar kura palīdzību gāzes pircēji nopērk gan regazifikācijas pakalpojumu Skultes terminālī, gan glabāšanas pakalpojumu Inčukalnā, Ir atklāj Miķelsons. Līdzīga prakse esot arī Klaipēdas terminālim, kas piedāvā pircējiem rezervēt regazifikācijas jaudu kopā ar pārvades jaudu starp Latviju un Lietuvu. «Mūsu gadījumā pircējiem būtu pārliecība, ka viņi gāzi varēs noglabāt Inčukalnā.»

Taču Bariss norāda, ka arī šāds piedāvājums neatbilst ES regulām. Conexus kā sistēmas operatoram ir jānodrošina «vienādas iespējas un vienāda pieeja visiem sistēmas lietotājiem» neatkarīgi no izvēlētā dabasgāzes piegādes avota. 

Taču ir vēl trešā opcija, kas izriet no prakses citviet Eiropā, saka Miķelsons. «Somijā uzbūvē termināli, kas izmaksā 60 miljonus gadā, bet tajā pašā laikā valsts iedod papildus 105 miljonus, lai segtu 2022. un 2023. gada zaudējums, jo zina, ka strādās ar zaudējumiem.» Līdzīgi esot arī Paldiskos, kur sākotnēji bija plānots pietauvot regazifikācijas kuģi, kurš tomēr tika novietots Inko ostā Somijā. Igaunijas valsts izbūvējusi cauruļvadu 20 miljonu vērtībā un vēl iedevusi 38 miljonu eiro finanšu garantiju Paldisku attīstītājiem, kas ir privāta kompānija. «Holandē, piemēram, privātajam investoram sedz visus riskus, iedod finanšu garantiju par visiem viņa attīstības izdevumiem, ja nu gadījumā terminālis pēc tam nebūs vajadzīgs,» vēl vienu piemēru min Miķelsons. 

«Mūsu gadījumā mēs neko tādu neprasām, bet sakām, ka varbūt būs nepieciešams pirmajos gados piemērot tā saukto sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja statusu,» turpina Miķelsons. Tas paredz, ka valsts sedz starpību starp izdevumiem un minimālajiem vajadzīgajiem ieņēmumiem, ja tie netiek sasniegti. «Tāda sistēma Eiropā tiek plaši izmantota,» skaidro Miķelsons. Garantija būtu nepieciešama uz noteiktu laiku, piemēram, trim vai četriem gadiem, kamēr terminālis nostabilizēsies tirgū. Šāda prakse Eiropas Komisijā (EK) tiek pieļauta, turklāt ar komisiju esot jāsaskaņo tikai tad, kad garantija sniedzas virs 15 miljoniem, kā esot bijis Klaipēdas gadījumā. 

«Mums saka, ka tas ir kaut kāds gāzes OIK, bet tas nav nekas tamlīdzīgs, tās ir pilnīgi citas kategorijas. OIK pīķa gadā bija 400 miljoni, tā ir milzīga summa, bet mēs runājam, ka varbūt būs nepieciešami daži miljoni dažus gadus,» saka Miķelsons. Turklāt tas nodrošināšot zemāko tarifu reģionā, un biznesa plāns ir būvēts tā, ka terminālis «pēc 10 gadiem ir nomaksāts un var turpināt strādāt par jau būtiski samazinātu tarifu».

Viena no piedāvātajām opcijām vai to dažāda kombinācija — nav svarīgi, kā valsts izvēlēsies termināli atbalstīt. Galvenais mērķis esot, lai to rezultātā «tiktu radīta situācija, kas nodrošina minimālo ieņēmumu līmeni», skaidro Miķelsons.

Vai vajag vēl trešo?

Valdība vēl formulē atbildi uz Skultes attīstītāju priekšlikumu. Klimata un enerģētikas ministrija sīkākus komentārus par piedāvājuma būtību sniegt atteicās, taču tās stratēģiskās komunikācijas padomniece Beate Barkāne Ir apgalvo, ka ministrija iesniegto projektu izvērtēs līdz februāra beigām.

Tikmēr enerģētikas jomu pārzinošie eksperti izsaka šaubas, vai trešais terminālis Baltijas reģionam būtu nepieciešams.

Klaipēdas terminālis gadā spēj pārkraut apmēram 40 teravatstundas gāzes, turklāt gadumijā parādījās ziņa, ka Klaipēda izskata iespējas termināļa kapacitāti paplašināt. Inko bāzētajam kuģim jauda ir līdzīga — aptuveni 40 teravatstundu gadā. Tāpēc teorētiski ar abu termināļu jaudu varētu pietikt visam reģionam arī ar Baltijas valstu un Somijas 2021. gada patēriņu — ap 70 teravatstundām. Turklāt pērn visās četrās valstīs gāzes patēriņš būtiski samazinājās.

Taču kopš pagājušā gada maija, kad tika izbūvēts Lietuvas—Polijas dabasgāzes starpsavienojums, Baltijas valstis ar gāzesvadu ir savienotas arī ar pārējo Eiropu. Tas paver lielākas iespējas gāzi iepirkt un transportēt arī caur citiem Eiropas termināļiem, taču starpsavienojums darbojas abos virzienos, un izskanējušas bažas, ka gāze varētu aizplūst arī pretējā virzienā. 

Kopš pagājušā gada aprīļa Krievija nepiegādā gāzi arī Polijai, kuras patēriņš vismaz trīs reizes pārsniedz Baltijas un Somijas kopējo patēriņu. Arī Polijai trūkums jāsedz ar sašķidrināto gāzi. Lai gan 2022. gadā Polija visbiežāk izmantoja savu Svinoujsces termināli, regazifikācija un piegādes notika arī caur Klaipēdu. Turklāt Polijas gāzes tirgotājs PGNiG, tāpat kā Latvenergo, ir noslēdzis regazifikācijas līgumu ar Klaipēdu uz turpmākajiem 10 gadiem par sešu teravatstundu apjoma izkraušanu un piegādāšanu pa Lietuvas—Polijas starpsavienojumu.

Pārvades operatora Conexus valdes priekšsēdētājs Uldis Bariss stāsta, ka pa Lietuvas—Polijas starpsavienojumu kopš tā atvēršanas Polijas virzienā transportētas 4,8 teravatstundas gāzes, savukārt Lietuvas virzienā — 2,1. Tātad Polijas virzienā gāze plūdusi vairāk. Taču tagad apstākļi ir mainījušies. Pagājušajā gadā pastāvēja jaudas plūsmas ierobežojumi Lietuvas—Latvijas starpsavienojumā, kas tagad ir par vienu trešdaļu jaudīgāks. Turklāt šobrīd darbojas vēl viens terminālis sistēmas otrajā — tālākajā — pusē, Somijas Inko, kas automātiski samazina nepieciešamību gāzes plūsmai no Polijas doties Baltijas virzienā, saka Bariss.

Tāpēc apgalvot, ka vēl viens terminālis reģionā tiešām ir vajadzīgs, Bariss nevar. «Mums kā sistēmas operatoram vienmēr ir labi, ja ir vēl trešais [terminālis], bet nevaram teikt, ka bez tā nav apgādes. Somijas un Baltijas sistēmas ir labi savienotas, un divi termināļi apgādes drošību pašlaik garantē,» saka Bariss.

Luminor bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš ir tiešāks: «Skultes terminālim būtu jēga tikai tad, ja to var izmantot, lai importētu dabasgāzi un to tālāk pārsūtītu caur Lietuvu uz Centrāleiropu.» Viņš neuzskata, ka valstij būtu jāiegulda Skultes terminālī vai jāsniedz tam garantija, jo Somijas un Baltijas valstu patēriņam pietiktu ar Klaipēdas un Inko termināļiem. Turklāt esot veikti arī lieli ieguldījumi Paldiskos un izbūvēta sauszemes infrastruktūras daļa. Bariss apstiprina, ka Paldiski ir gatavi un to «vairāku mēnešu laikā» var sagatavot darbam gadījumā, ja rodas nepieciešamība.

Arī Latvenergo finanšu direktors Guntars Baļčūns domā, ka abu termināļu — Inko un Klaipēdas — jauda ir pietiekama pat reģiona vēsturiskajam, 2021. gada gāzes patēriņam. Lietuvas—Polijas starpsavienojuma izbūve situāciju, viņaprāt, nemaina. «Tiklīdz Vācijā un citviet Eiropā tiks izbūvēti gāzes termināļi, tā gāzes plūsma būs pieejama arī tajos reģionos,» saka Baļčūns. «Pagājušā gada septembrī Polija izbūvēja starpsavienojumu uz Norvēģiju, Polijai ir savs terminālis, tā ka tas reģions ilgstoši nebūs deficītā — piegādes būs iespējamas arī uz un no Vācijas.» 

Baļčūns uzskata, ka Skultes termināļa būvniecība būtu pamatota tad, ja reģionā būtiski pieaugtu gāzes patēriņš, salīdzinot ar vēsturisko — pirmskara — patēriņu. Vai tā notiks, prognozēt ir grūti. «Skatoties no kopējā Eiropas kursa — fosilie resursi tiek mērķtiecīgi samazināti, reģionā aktīvi būvē vēja un saules parkus, un parādās alternatīvas elektroenerģijas ražošanai,» piebilst Baļčūns. 

Latvenergo ar Klaipēdā rezervēto sešu teravatstundu jaudu pagaidām pietiek, jo siltuma un elektroenerģijas ražošanai uzņēmums gadā patērē aptuveni 4—5 teravatstundas, bet pārējo ir iespēja tirgot klientiem, atklāj Baļčūns. 

Izkonkurēs pārējos

Miķelsons gan ir pārliecināts, ka darba «ziemā pietiks visiem» termināļiem. Lai gan «vasarā būs jāgrūstās» un jāsacenšas, kurš ir lētāks, Skultes terminālis būšot kokurētspējīgāks. Terminālim ir priekšrocība — Inčukalna pazemes gāzes krātuves tuvums. «Tādu termināli kā Latvijā nekur pasaulē nevar uzbūvēt», saka Miķelsons. 

Tā kā Skultes terminālim nav nepieciešama uzglabāšana, jo gāze tiek iepumpēta Inčukalnā, tas ļauj uzstādīt statisku platformu un izmantot pavisam citu regazifikācijas metodi. «Mums ir par 19% efektīvāks terminālis nekā kaimiņiem,» stāsta Miķelsons. Unikālā iztvaikošanas tehnoloģija, ko nevar uzstādīt uz peldoša termināļa, ļauj aiztaupīt papildu izmaksas, kas tirgotājam jāmaksā par enerģiju, kas tiek patērēta, gāzi sildot. Kaimiņiem ir nepieciešami kuģi-platformas ar krātuvēm. Tie ir dārgāki nekā platforma, ko plānots uzstādīt Skultē un kuras operatīvās izmaksas esot 3—4 reizes zemākas. 

Tāpēc termināļa tarifs būšot mazāks nekā konkurentiem. Somijā tas esot 2,48 eiro par megavatstundu. Klaipēda prasa 1,48 eiro par megatavstundu, taču, tā kā Lietuva nav vienotā tirgū ar pārējām reģiona valstīm, ir nepieciešams maksāt par pārvadi uz Latviju, kas summāri Klaipēdas tarifu paaugstina līdz trīs eiro par megavatstundu. 

Jo lielāks patēriņš un noslodze būs Skultei, jo mazāks būs termināļa izmantošanas tarifs, saka Miķelsons. 

Ja Skulte noteiks regazifikācijas tarifu divi eiro par megavatstundu, tad biznesa modelis paredz, ka gadā nepieciešams realizēt 10 teravatstundas. Stratēģiskais mērķis esot tarifu pazemināt līdz vienam eiro par megavatstundu, bet to varot sasniegt tikai tad, ja gadā terminālī tiek pārkrautas nedaudz vairāk kā 20 teravatstundas. 

Turklāt Miķelsons uzskata, ka Somijas termināļa izmaksas esot tik lielas, ka tam «pēc 10 gadiem vairs nebūs vietas», jo īrēt to vairs nebūs izdevīgi, ja tepat būs Skulte. 

Tagad gala lēmums jāpieņem valdībai. Bez valsts atbalsta vai garantijas investors, visticamāk, nebūs gatavs termināli celt, saka Miķelsons. «Eiropā nav uzbūvēts neviens sašķidrinātās gāzes terminālis, kurā nebūtu noslēgts līgums par lietotājiem vai kur nav kāda saistība ar valsti.» Turklāt pašlaik termināļa izmaksas ir pieaugušas — sākotnēji bija plānots to realizēt par 120 miljoniem eiro, taču tagad lielā pieprasījuma dēļ cenas ir kāpušas un kopējās izmaksas pieaugušas līdz 148 miljoniem eiro.

Cik ilgi vēl būs vajadzīga gāze?

Gāzes patēriņš Eiropā ir ievērojami krities — salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, periodā no augusta līdz novembrim 2022. gadā Latvijā patērējām par 43,2%, Lietuvā — par 41,6%, bet Somijā — par 52,7% mazāk, liecina Eurostat dati. 

Ekonomikas tempa mazināšanās, energotaupības un energoefektivitātes pasākumi, kā arī strauja atjaunīgo energoresursu jaudu būvniecība ļāvusi patēriņu būtiski samazināt gan privātajā sektorā, gan rūpniecībā, ikmēneša tirgus apskatā skaidro Latvenergo vecākā tirdzniecības analītiķe Rodika Prohorova.

Latvijā tas saruka līdz ar elektrības ražošanas apjoma samazināšanos termoelektrocentrālē TEC-2 un gāzes aizvietošanu ar šķeldu centralizētajās siltumapgādes sistēmās, saka Luminor bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš. «Šis process ir noticis jau ilgstoši, pirms šī enerģijas cenu šoka — pateicoties tam, gāzes daļa kopējā primāro resursu struktūrā ir samazināta no 32% 2010. gadā līdz 21% 2021. gadā.»

Lielā mērā šādu dramatisku gāzes patēriņa kritumu panāca tieši resursa augstās cenas. 2021. gada nogalē, kad arvien vairāk parādījās bažas par Krievijas karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežām, gāzes cena pieauga vairākas reizes, bet pagājušā gada septembrī tā jau bija desmitkāršojusies, sasniedzot 234 eiro par megavatstundu. 

Taču šā gada februārī tā pirmo reizi nokrita līdz pirmskara līmenim — 65 eiro par megavatstundu. Gāzes cena ir normalizējusies, taču salīdzinājumā ar vēsturisko cenu tā tik un tā ir 2—3 reizes augstāka, saka Latvenergo finanšu direktors Baļčūns. Vai tā saglabāsies šādā līmenī, «neviens īsti nevar pateikt».

Eksperti nevar arī paredzēt, vai patēriņa mazināšanās ir uz palikšanu. Luminor ekonomists Strautiņš uzskata, ka, lai gan Latvijā atgriešanās pirmskara 12 teravatstundās gadā ir «iespējama», tas, visticamāk, nenotiks. Zemākas gāzes cenas teorētiski var veicināt ražošanas procesu atsākšanu vai palielināšanu, arī elektrības plašāka izmantošana transportā un apkurē, piemēram, uzstādot siltumsūkņus, var veicināt lielāku gāzes patēriņu termoelektrostacijās, uzskata Strautiņš. Taču vienlaikus notiek arī citi neatgriezeniski procesi — gāzi aktīvi aizstāj ar šķeldu centralizētajās siltumapgādes sistēmās, turklāt vēja un saules jaudu izbūve Latvijā un reģionā nozīmē, ka arvien ilgāki būs periodi, kad elektrības cenas būs ļoti zemas un termoelektrostacijas darbināt nebūs jēgas.

Klimata un enerģētikas ministrijas padomniece Barkāne norāda, ka 2023. gada patēriņš būs atkarīgs no elektroenerģijas daudzuma, ko termoelektrocentrālēs būs nepieciešams saražot ar gāzi. «Tomēr ir skaidrs, ka gāzes patēriņš neatgriezīsies 2021. gada līmenī, jo ir redzams, ka pašvaldības un iedzīvotāji siltumapgādē aktīvi mēģina mainīt apkures veidu, atsakoties no gāzes par labu atjaunojamajiem energoresursiem.» 

Conexus valdes priekšsēdētājs Bariss tomēr sliecas domāt, ka «labvēlīgos apstākļos» tirgus sakārtosies un gāzes patēriņš Latvijā atgriezīsies «robežās starp 11—12 teravatstundām» gadā. Cenām normalizējoties, arī industriālais patēriņš, kas galvenokārt ietekmēja gāzes patēriņa krišanos Somijā un Lietuvā, visticamāk, atgriezīsies iepriekšējos apmēros. Arī ar lielāku atjaunīgo resursu jaudu gāze būs nepieciešama, lai «sistēmā būtu pieejams viegli uzkrājams un ātri izmantojams energoresurss», kad nav vēja vai saules radītās enerģijas. 

Kas būs ar Latvijas Gāzi?

Latvijas Gāze (LG), kas līdz šā gada 1. maijam vēl pilda publiskā gāzes tirgotāja funkcijas, līdz šim savu biznesa modeli balstījusi uz Krievijas gāzes piegādēm pa cauruļvadiem — pērn vasarā premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV) intervijā TV3 teica, ka Latvijas Gāze «patiesībā būtu jāsauc par Krievijas gāzi». 

Taču, kopš iepirkt gāzi no agresorvalsts ir aizliegts ar likumu, arī viņiem ir nācies pārorientēties. «Mēs esam tirdzniecības uzņēmums ar savu portfeli, ar saviem klientiem, mēs turpināsim strādāt,» Ir saka LG valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis. «Jau kopš oktobra pērkam gāzi brīvajā tirgū, tā kā patiesībā kopš oktobra piegādes no Krievijas pa cauruļvadiem nav notikušas.» Uzņēmumam esot krājumi arī Inčukalna pazemes dabasgāzes krātuvē, kas nodrošina nepieciešamo patēriņu «vismaz līdz gada vidum».

Turklāt tirgus atvēršana 1. maijā LG būšot ieguvums, kas izlīdzināšot konkurences noteikumus starp tirgotājiem. Publiskā tirgotāja statuss prasa piegādāt gāzi mājsaimniecībām par regulētu tarifu, tāpēc šajā segmentā LG esot strādājusi bez peļņas, «praktiski ar zaudējumiem», apgalvo Kalvītis. 

Tas, ka divi LG akcionāri — Gazprom un Itera Latvia — ir pakļauti ES sankcijām, darbu, protams, apgrūtina, apstiprina Kalvītis. Piemēram, sankciju dēļ uzņēmumam ir liegta pieeja Klaipēdas gāzes terminālim. «Mēs varam pirkt gāzi tirgū, bet nevaram pasūtīt kuģus paši un tos izkraut.» 

Taču tas netraucē uzņēmumam darboties Latvijas tirgū. Tā kā abiem sankciju skartajiem akcionāriem pieder mazāk nekā 50% LG akciju, «neizpildās īpašumtiesību vai kontroles aspekts, kas liktu uzskatīt LG par pakļautu sankcijām», Ir informēja Ārlietu ministrijā. 

Taču problēmas rodas ar 100% LG piederošo meitasuzņēmumu Gaso, kas ir vienīgais gāzes sadales operators Latvijā un uz kuru attiecināms «nacionālajai drošībai nozīmīgas juridiskās personas statuss». Saskaņā ar Nacionālās drošības likuma 2022. gada grozījumiem, Krievijas un Baltkrievijas personām, kurām ir «būtiska līdzdalība vai izšķiroša ietekme nacionālai drošībai nozīmīgā komercsabiedrībā», ir liegts izmantot savas balsstiesības un pārstāvēt komercsabiedrību akcionāru sapulcēs.

Tāpēc LG akcionāru sapulcē pērn augustā pieņemts lēmums Gaso pārdot. Aigars Kalvītis Ir apstiprina, ka «šobrīd notiek sarunas, ir vairāki pircēji, esam pārdošanas procesā». Tieši Gaso īpašais statuss ir tas, kas sagādā neērtības, bet pēc uzņēmuma pārdošanas «nebūtu pamata LG akcionāriem liegt īstenot savas tiesības», norāda Ārlietu ministrija. Tomēr pret Itera Latvija un Gazprom joprojām spēkā paliktu Eiropas Savienības noteiktie ierobežojumi, ka, piemēram, LG šiem diviem akcionāriem nedrīkst maksāt dividendes, jo tā būtu ekonomisko resursu nodošana sankciju subjektam.

Vai pirks azerbaidžāņi?

Savukārt pašas LG akcionāru maiņa pagaidām neesot dienaskārtībā, lai gan tāda iespēja neesot izslēgta, saka Kalvītis. «Skaidrs, ka tirgū jebkurā brīdī kaut kādas izmaiņas var notikt, bet valde šobrīd tādus uzdevumus nav saņēmusi no akcionāriem.» 

Decembra sākumā, atsaucoties uz Baltijas Balss interviju, Report News Agency vietnē parādījās ziņa, ka eiroparlamentārietis Andris Ameriks (Gods kalpot Rīgai) apgalvojis, ka drīzumā Azerbaidžāna varētu kļūt par vienu no LG akcionāriem. Kalvītis tādas runas noraida: «Manā rīcībā nav informācijas, ka mūsu akcionāriem būtu kaut kādas sarunas ar potenciāliem pircējiem.» 

Ameriks Ir precizēja, ka tas neesot bijis ne pilnvarots, ne oficiāls paziņojums, bet gan viņa personīgais viedoklis. Viņaprāt, LG «Krievijas īpašumā esošās [Gazprom] daļas tik un tā būs jāpārdod», un «tam ir jābūt kādam, kas varētu būt ar gāzi saistīts». Kā vienu no variantiem viņš esot minējis tieši Azerbaidžānu, ņemot vērā, ka Eiropas Savienība ar to «ļoti cieši šobrīd veido attiecības» par gāzes piegādēm. 

Pētnieciskās žurnālistikas platformas Blankspot žurnālisti atklājuši, ka Ameriks pagājušā gada vasarā uz Azerbaidžānu devies nesaskaņotā vizītē kā Eiropas Parlamenta Transporta un tūrisma komitejas priekšsēdētāja vietnieks. Medijs vēsta, ka Ameriks 2019. gadā izveidojis neformālu Azerbaidžānas draugu grupu un 2022. gada martā bijis viens no tikai diviem EP deputātiem, kas balsojis pret EP rezolūciju nosodīt Azerbaidžānas pret armēņiem vērsto politiku.

LG valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis: «Manā rīcībā nav informācijas, ka mūsu akcionāriem būtu kādas sarunas ar potenciāliem pircējiem.»
Foto — LETA

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Komentāri (2)

QAnon 09.02.2023. 15.59

Latvija ir ļoti bagāta ar biomasu un saprātīgi to izmantojot, pirmkārt jau atceļot OIK un bargi par korupciju sodot OIK beneficiārus, kas, pateicoties OIK piemaksām, var atļauties siltumu vienkārši palaist gaisā, kā arī tos izdzimteņus, kuri tiem tās atļaujas notirgoja un valsts nozagšanas megaafēras, un ar dabasgāzi darbināmās TECII 2. kārtas būvētājus . Man zināmi vairāki gadījumi, kad komersanti, kuri atbilda visām OIK prasībām, proti, viņi jau bija lieli siltuma patērētāji, nezināja kam iesmērēt un atļaujas nedabūja.
Ja Latvija censtos izrādīt valsts, bet ne krievijas guberņas, pazīmes, dotu iespējas komersantiem pārstrādāt energoresursos cietos sadzīves atkritumus, kā tas notiek daudzās attīstītās valstīs, būtu gatava, tā vietā, lai par standarta māju siltināšanu prasītu projektu par katru, vienkārši atmaksātu PVN visiem par izlietotiem siltināšanas materiāliem un darbu, kas dotu stimulu arī lauku būdiņu siltināšanai.
Bez koksnes, mums ir arī salmi, niedres, putnu spalvas, attīrīšanas iekārtu dūņas un daudz cita, kas viss der ģeneratora gāzes, ko gan nevar izmantot izmanto mājsaimniecībās CO dēļ, ražošanai, bet rūpniecībā un elektroenerģijas ražošanā nav sliktāka par dabasgāzi.

0
0
Atbildēt

0

vvilums 09.02.2023. 14.21

Ivedīs gazi no Azerbaidžānas vai USA parī e-tajam jūrām un apkurinās mūsu barakas- PSRS laiku uzbūvētās nesiltinātas ēkas ….. . Vai esam tik bagāti?
Elektrību tak jau ražosim ar vēja, saules parkiem un HES- atkal diez vai gāze.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu